8. A. 313. Teicējs 67. g vecs J. .Jukuškins Rēzeknē. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja kaids nabadzīgs zemnīks un vīnmār lomuojās uz Dīva. Kaidu reizi, pēc pusdīnuom, zemnīks atguoja uz ustobu uu redz, ka nav kuo ēst. is uz mežu pēc paleiga; jo Dīvs napaleidzēs y varbyut valns paleidzēs," padūmuoja zemnīks, aizguoja uz mežu un losa sēnis.

Pi zemnīka pīguoja kluot kaids kungs un prosa: "Kū tu te dori ?"

"Redzi, ka sēnis losu; sātā nav kuo ēst, atguoju uz mežu sēņu palasītu, byus sīvai un bārnim kū ēst," atbildēja zemnīks.

"Tu tak atguoji uz mežll pēc valna paleiga! Es tys pats asmu, kura tu gribēji mežā meklēt sev par paleigu! Es tys pats varu dūt, kū tu tik gribi, jo atdūsi man tū, kuo tu pats nazyni, ka tev ir," soka valns.

Zemnīks padūmuoja, padūmuoja un soka: "Man ir mozs dēliņš, meitiņas un sīva, tūs gon es tev nadūšu! Bet jo pībērsi pylnus rotus zalta, tad pajem tū, kuo es nazynu."

Valns beja ar mīru pībērt pylnus rotus zalta un aizguoja ar zemnīku uz juo sātu. Sātā zemnīks atroda pīdzymušu mozu dēliņu, bet darīt nikuo navarēja: jau beja puordevis jū valnam par zalta rotim Valns pībēŗa zemnīkam pylnus rotus zalta un aizguoja otkon uz mežu, bet dēliņu atstuoja, lai paaugs leluoks.

Zemnīka dāls auga pa minūtēm un stundēm. Pēc kaida laika dāls paauga pavysam lels un izzynuoja, ka juo tāvs jū ir puordevis valnam. Sadūmuoja dāls īt uz valnu. Īt jis rauduodams un sateik mežā vecīti.

"Kū tu, dals, raudi?" prosa vecīts.

"Kai man narauduot, ka muns tāvs mani, nazynu par kū, puordevja valnam?" atbildēja dāls.

Tad vecīts soka: "Nikuo navar izdarīt, jo tai izguoja!"

Tys vecīts beja Dīvs. Vecīts idevja puikai sovu kulīti un soka: "Nu tagad, dāls, ej tuoluok un aiz meža redzēsi muoju un azaru. Kad tu pīīsi pi tuos muojiņas, tad tevis nikas naredzēs. Tad atskrīs zūsu pulks un juos vysas saskrīs piertī, bet nu paka(as skrīs vīna paša zūss un nūliks drēbes tī pat pi pierts. Kad zūss īskrīs piertī, tu pajem juos drēbes un ibuoz kulītē. Pēc izzamozguošonas zūsis azarā mauduosīs un tad vilksīs drēbes. Cytas apsavylkušās aizskrīs prūjom, bet tei, kuras drēbes byus pi tevis. paliks un prasīs atdūt drēbes, bet tu jai drēbu nadūd, cikom jei pīzvērēs saulei un mēnešam, gaisam un yudeņam, zemei un Dīvam, ka jei byus par tuo sīvu, kurs atdūs drēbes. Kad viņa byus apsavylkuse, tad tevi aizvess uz sovu sātu!"

Zemnīka dāls izguoja aiz meža un redz, ka stuov moza ustobiņa un aiz tuos azars. Na par ilgu laiku atskrēja zūsu pulks, palyka par meitom, nūsavylka un īskrēja piertī. Īpaka juom atskrēja vēļ vīna zūss un taipat palyka par meitu, nūsavylka un īguoja piertī. Tuos zūsis beja meitas, kuras valns beja puorvērtis par zūsim. Zemnīka dāls pajēmja pādējuos meitas drēbes ībuozja kulītē un stuov aiz pierts.

Meitas izzamozguoja, azarā izzamauduoja, apsavylka un aizskrēja otkon par zūsim prūjuom, bet tei vīna, kuras drēbes nūzoga zemnīka dāls, palyka un prosa atdūt juos drēbes. Zemnīka dāls drēbu nadevja. Tad meita pīzvērēja saulei un mēnešam, gaisam un yudeņam, zemei un Dīvam, ka jei byus tam veiram par sīvu, kurs atdūs juos drēbes. Zemnīka dāls izvylka nu kulītes drēbes un padevja meitai. Meita apsavylka un zemnīka dāls aizguoja ar jū uz iuos sātu. Sovā sātā meita labi pabaruoja un padzirdēja zemnīka dālu un soka: "Tagad tu, ka nūīsi pi valna, pi juo ustobā naej vys iškā, tuopēc, ka tur zam greidas atsarūn kotls, kurā valns cylvāku sirdis vuorēj, kas tik īīt pi juo ustobā. Tu aiz slīkšņa stuovādams paprosi: "Kungs, kaidu dorbu tu dūsi man darīt?" valns atbildēs: "Pyrmuok, dāls, ej šur ustobā atsapyut un pastuosti, kai tev itū Laiku guoja," bet tu atsoki: "Na, kungs, naīšu, man kuojas taidas dubļuotas, greidu vēļ sazīsšu."

"Tad jis tev liks nūsorguot naktī zagli, kurs vīnmār izdzerūt nu okas yudeni. Dzērējs jis pats byus. Es tev izkalšu pīci pudi smogu vasari un tu, kad sagyusi zagli, sit cik vīn vari. Kad valns prasīs, kur tu gulēji, tad tu atsoki: "Mežā zam egles."

Zemnīka dāls atsasveicvnuoja ar sovu mīļū, aizguoja pi valna un prosa: "Cīnīgs tāvs, lyudzu pasokīt, kaidu dorbu darīt?"

"Ej šur dāls, pastuosti, kai tev itū Laiku guoja?" soka valns. "Na, cīnīgs tāvs, naišu, man kuojas taidas dubļuotas, vē greidu sazīsšu," atbildēja zemnīka dāls.

Šūnakt tev vajadzēs nūsorguot zagli, kurs vīnmār nu okas izdzer yudeni! Bet pasoki man, kur tu apsametīs dzeivuot?" prosa valns.

"Mežā mani tāvs puordevja, mežā zam egles es ari dzeivuoju," atbildēja zemnīka dāls.

Vokorā zemnīka iāls pajēmja sovu pīci pudi smogū dzelža vāzdu un aizguoja okas sorguotu. Gaidīja, gaidīja zemnīka dāls yudeņa zagļa, bet sagaidīt navar. Pašuos pusnaktīs zemnīka dāls redz, ka atīt ūti lels cylvāks. Zemnīka dāls pīlaidja lelū cylvāku pi okas un tys suoka dzert nu okas yudeni. Tad zemnīka dāls sagyva zagli aiz kuojom un suoka par golvu jam sist ar lelū vasaru, cik vīn spēj. Beidzūt zaglis izzaruovja un aizbāga.

Reitā zemnīka dāls aizguoja pi valna. "Nu, vai nūsorguoji zagli?" prosa valns.

Nūsorguoju," atbildēja zemnīka dāls. "Bet kas tad tev, kungs, ka tai vaidi?" prosa zemnīka dāls.

"Šūdīņ, dāls, stypri saslymuoju: golva cīši suop," atbildēja valns.

Kaidu dorbu dūsi man šūdīn?" prosa zemnīka dāls, zynuodams, ka valnam na eistuo slimība, bet ka jis nu vakarējuos juo sukuošonas slyms.

"Nu tagad. dāls, ej un atsapyut, bet reit vajadzēs pabraukuot ar munu jaunū kumeļu, kurs vēļ ni reizes nav bejis aizjyugts. Varbyut, jis tevi nosuos, bet tu jū izmuoci, ka byutu iobs zyrgs," soka valns.

Zemnīka dāls aizguoja uz sovu mīļū un izstuostīja tai, kai valnu syta un kaidu dorbu valns aizdevja uz reitdīnas.

"Kad tu aizīsi pi valna, tev pateiks, lai tu ej klāvā pi kumeļa un pajuoj uz juo, bet tu tai vīnkuorši naej! Es tev īdūšu styprus īmavus un tu, iguojis klāvā, nasasēst mugurā, bet pyrmuok apmauc īmavus un tad ar vasari sit, cikom jis paliks kai jēriņš. Tad izvedis nu klāva, sēstīs mugurā. Cytaidi jo tu atsasēssi klāvā, tad iis skrīdams tevi durovuos nūsiss. Tys kumeļš ari byus tys pats valns," pamuocīja meita.

Par nakti zemnīka dāls palyka pi tuos meitas. Pa tū laiku, cikom zemnīka dāls beja pi meitas, valns izskraidīja pa mežu ap vysom eglem, bet nikuo naatroda. Reitā zemnīka dāls atguoja pi valna un valns prosa: "Kur tu, dāls, gulēji?"

"Nazyni, kur es gulu -- mežā zam egles," atbildēja zemnīka dāls.

Valns pasacīja īt pamuocīt kumeļu braukt. Zemnīka dāls pajēmja īmavus un vasari un aizguoja uz klāvu. Valns beja jau atskrējis un palicis par kumeļu. Zemnīka dāls pīguoja kluot pi kumeļa un apmaucja īmavus golvā; bet kumeļš tai slaistuos uz pakaļkuojom, itkai gotovs byutu uz reizes apēst zemnīka dālu. Zemnīka dāls pajēmja povodu pi paša purna un ar ūtru rūku, kurā beja vasars, suoka sist kumeļam par golvu. Kumeļš dreiži nūsamīrēja. Tad zemnīka dāls kumeļu izvedja uorā, atsasāda mugurā un juoj. Kumeļš tyuleņ suoka nosuot jū pa teirumu, tai ka kuojas moz pīsadur pi zemes, bet zemnīka dāls syt par golvu ar vasari, cik vīn spēj. Beidzūt kumeļš pakrita uz zemes un guļ, bet zemnīka dāls vys syt. Kumeļš suoka klausīt zemnīka dāla un vokorā zemnīka dāls īvedja un īlaidja jū valna klāvā, bet pats tyuleņ īt uz valnu. Kumeļš palyka par valnu un paprīšku aizskrēja caur sīnom uz ustobu un guļ. Zemnīka dāls īguoja ustobā un soka: "Kumeļu es jūti labi izmuocīju juot."

"Nu labi, dāls, ka izmuocīji," atsoka valns.

"Tu šūdīņ pavysam naspēj runuot. Vai pavysam slyms esi?" prosa zemnīka dāls.

"Ja, dāls, šūdīņ gon man pavysam vuoji. Tagad tu jau sovu dorbu izdariji un es tevi precēšu. Bet kur tu šūnakt gulēsi?" prosa valns.

"Mežā, zam egles!" atbildēja zemnīka dāls.

"Tagad tu varēsi atsapyust, bet reitā es divpadsmit meitu puorvēdšu par kēvēm un tu izlasīsi nu juom pateikamuokū," soka valns.

Zemnīka dāls otkon aizguoja uz sovu mīļū un izstuostīja, kai jis muocīja kumelu braukuot un par juo precēšonu. Tad meita soka: "Tu redzēji, kaids zūsu pulks beja aizskrējis uz pierti mozguotīs, kad mes pyrmū reizi sasatykom. Valns myusus vysas divpadsmit puorvērss par kēvēm un tev dūs nu myusim vysom izlasīt sev sīvu. Tu tūreiz verīs, kura kēve ausis drusku škurinuos, es tei byušu! Tu pīgojis pi manis kluot, pasoki: "Es jemšu itū kēvi sev par sīvu!" Tad valns tev liks iztaisīt baznīcu par stundi, kurā myusus salauluot, bet cik lelu jū taisīt, tuo jis napateiks. Tu aizej uz teiruma un pasoki: "Bišu vosks, kūka sveči, pasataisīt baznīciņā!" Baznīca uz reizes byus gotova. Pēc tam valns īs baznīcas pasavārtu un tev sacīs : "Kuopēc tik mozu iztaisīji? Es navarēšu īleist iškā un jyusu navarēšu ni kai salauluot. Bet tu atsoki: "Jo jau tu īškā navari tikt, tad es tevi īstumšu!"

Reitā valns vysas divpadsmit meitas puorvērsja par vinaidom kēvem un soka zemnīka dālam: "Nu, dāls, tagad īsim, izlosi sev sīvu!"

Valns ar zemnīka dālu aizguoja uz tū vītu, kur beja sastatītas vysas divpadsmit kēves. Zemnīka dāls īt caur kēvem un tik uz ausim veras, kura kēve pakustynuos ausis. Beidzūt zemnīka dāls piguoja pi tuos ķēves, kura kustynuoja ausis un soka valnam: "ltū kēvi es jemšu sev par sīvu!"

"Tu gon man pašu lobuokū izlasīji, bet nikuo navar izdarīt, ka tova taida laime," atbildēja valns. "Bet tagad tu iztaisi par stundi baznīcu, kurā jyusus salauluot," soka valns.

Zemnīka dāls izguoja uz teiruma un soka: "Bišu vosks, kūka sveči, pasataisīt baznīciņā!"

Tyuleņ baznīca izzataisīja. Tad zemnīka dāls aizguoja pi valna un soka: "Nu baznīca jau gotova, vari īt pasavārtu!" Valns ar zemnīka dālu aizguoja uz baznīcu.

Kur tu tik mozu iztaisīji? Es navarēšu īīt iškā un jyusu salauluot," soka valns.

"Es tevi īstumšu kaut tyuleņ," atbild zemnīka dāls.

"Nu labi," soka valns, "Īgryud!"

Valns ībuozja gotvu baznīcas vērtīs, bet zemnīka dāls kai lyka jam par gūrnim ar sovu lelu vasari, tai valns kyuliņus mazdams īskrēja baznīciņā. Tad īguoja ari zemnīka dāls iškā. "Esi gon tu puiss! Kur tev tys spāks jemas. Jo tu stypruok byutu gryudis, es uz vītas byutu gotovs! 'Tagad īsim uz muojom un brauksim lauluotūs, bet tu manis tik stypri uorā nagryud," soka valns.

Tikkū valns izbuozja golvu pa durovom, zemnīka dāls kai otkon lyka ar vasari par gūrnim, tai valns kyuliņus mazdams izskrēja uorā. Valns ar zemnīka dālu aizguoja uz valna sātu, īvedja zemnīka dālu ar juo bryuti vīnā ustobā un aizslēdzja, lai puorsavalk lobuokuos drēbēs, bet atslāgu pajēmja ar sevim, lai jī naizbāg.

Zemnīka dāls ar sovu bryuti puorzavērtja par mušom, izleida pa atslāgas caurumiņu, otkon puorsavērtja par cylvākim, lai putni mušu naapād un bāg. Valns gaidīja, gaidīja, bet navarādams sagaidīt, guoja pasavārtu, kū ji tik ilgi dora. Attaisa valns durovas un redz, ka jūs nav. Tagad tikai valns īguoduoja, ka meita paša muocīja puorvērst par mušom un aizbāga par aislāgas caurumiņu. Valns tyuleņ syutija pakaļ sovas valsts karaspāku.

Zemnīka dāls ar sovu bryuti izdzierda, ka zeme tai i atreib. "Nu tagad," soka meita, "tu dzierdi, ka pēc myusu dzanas pakaļ, tuodē es palikšu par kēvi un tu par gonu!"

Zemnīka dāls palyka par gonu un jei par kēvi. Valna karaspāks pīskrēja pi jūs un prosa: "Vai naredzējāt te divēju cylvāku ejūt, veirīša un sīvītes?"

"Es naasmu jau seņ, seņ dzeivas radības redzējis, kai tik divējus bolūžus, kuri pa gaisu, kaudamīs skrēja, un tys beja jau kaidus treis tyukstūšus godu atpakaļ," atbildēja gons.

Valna karaspāks redz, ka te nav guojis nivīns cylvāks, grīzjās atpakaļ. Atskrējuši atpakaļ, izstuostīja valnam, ka satykuši gonu, kurs ganījis kēvi, un tys gons stuostīja, ka pa tū ceļu nav guojis nivīns dzeivs cylvāks, kal tik divi bolūži, un tys jau bejis treis tyukstūšus godu atpakaļ.

"Kuodēi jyus tuo gona un kēves navedjāt atpakaļ? Tī paši beja! Vīns beja puorsavērtīs par gonu ūtrs par kēvi," soka valns. Valns sasadusmuoja un syutīja ūtru pulku. Skrēja, skrēja ūtrs pulks, bet panuokt vys navar. Zemnīka dāls ar soyu bryuti bāg un dzierd, ka zeme vīn atreib. Tad zemnīka dāla bryute soka: "Tu dzierdi, ka pēc myusu otkon dzanas, tuodeļes palikšu par azaru, bet tu par zvejnīku!"

Tai izdarīja. Zemnīka dāls zvejuoj azarā zivis un te pīskrīn kluot valna kara spāks un prosa: "Vai jyus naesit te redzējuši divēju cylvāku, veirīša un sīvītes?"

"Es naasmu jau seņ, seņ dzeivas radības redzējis, kai tik divējus bolūžus pa gaisu skrīnūt kaudamīs, un tad tys beja jau kaidi seši tyukstūši godu atpakaļ," atbildēja zvejnīks.

Valna karaspāks devjās atpakaļ un izstuostīja valnam, ka redzējuši zvejnīku zivis zvejuojūt azarā un tys stuostījis, ka pa ceļu nav guojis nivīns cylvāks, kai tikai divi bolūži skrējuši pa gaisu un tys bijis jau seši tyukstūši godu tam atpakaļ.

"Kuodēļ jyus tuo zvejnīka un kaidu spaiņa yudeņa naatnesēt? Tī paši beja! Vīns beja palicis par zvejnīku un ūtra - par azaru," soka valns.

Valns sasadusmuoja un syutīja trešū karapulku. Trešais karapulks dzynuos dzynuos, bet panuokt navar. Zemnīka dāls ar sovu bryuti dzierd, ka zeme vīn atreib. Tad meita soka: "Ja palikšu par maiksti un tu par apeiņa steigu, tad jī myusu napazeis!"

Tai izdarīja. Stuov apeiņs apsatinīs ap maiksti, Valna karaspāks pīskrēja pi apeiņa un prosa: "Vai naredzēji te ejūt divēju cylvāku, veirīša un sīvītes?"

"Jau seņ, seņ naasmu redzējis nevīnas dzeivas radības kai tik divējus bolūžus, kuri kaudamīs pa gaisu skrēja, un tad tys jau beja kaidi deviņi tyukstūši godu atpakaļ," atbildēja apeiņa steiga.

Valna karaspāks paticēja apeiņa steigai, grīzjās atpakaļ un stuosta valnam, ka redzējuši apeiņa steigu, bet valns nu dusmem naizcītja un aizklīdzja: "Muļki jyus, kuru pulku nasyutu, tys i patic tīm melim!"

Laidjās valns pats paka dzeitīs pēc zemnīka dāla un juo bryutes, bet zemnīka dāls ar sovu bryuti jau beja puorbāguši valna valsts rūbežu, kuru valns navarēja puoskrīt un tuoļuok dzeitīs pakaļ. Tai zemnīka dāls ar sovu bryuti atguoja pa cyta kēniņa zemi uz sovu sātu, apsaprecēja un dzeivuoj šūboltdīn laimīgi; bet valns, zūbus grīzdams, aizskrēja atpakaļ.