1. A. 314 A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, I, 15.

Kāds vīrs dzīvo savā mājiņā it pārticis un laimīgs ar savu mīļo sieviņu. It īpaši kādā vasaras dienā tas jūtas tik laimīgs un priecīgs, ka pat ne miegs dienasvidū nenāk. Kamēr sieva guļ, viņš paņem savu bisi un aiziet uz tuvējo mežu pamedīt. Pašā mežmalā izlec zaķis, kuŗš ļoti mīlīgā balsī lūdz, lai nešaujot, bet lai labāki medinieks pie viņa par puisi līgstot.

"Kā lai pie tevis par puisi līgstu, kad pašam jauka mājiņa un mīļa sieva!"

"Bet, ja tev mājas nodegtu un sieva nomirtu?" zaķis jautā. "Nuja, kad tā notiktu, tad gan cits nekas neatliktu, kā pie tevis par puisi līgt," vīrs tāpat jokojas.

Pēc dienasvidus medinieks griežas atpakaļ uz māju; bet atron, ka māja nodegusi un sieva nomirusi. Nu bija vīram lielas bēdas. Bet kamēr nelaimīgais bēdājas, zaķis jau klāt un līgst un līgst. Beidzot salīgst arī uz pusgada pa veselu sieku zelta naudas.

Vīrs aiziet pie zaķa kalpot, kur citādu darbu nedabū, kā tikai zem trijiem katliem uguni kurt un vienu zirgu ēdināt tādā vīzē: trīs reizes miltu ūdeni un vienreiz auzas. Bet otrā nedēļā viņš pārskatās un iedod trešo reizi miltu ūdens vietā auzas. Zirgs gan apēd auzas, bet tad paliek ļoti nemierīgs, piesauc kopēju pie sevis un iečukst ausī: "Brālīt! nu mums nelabi klāsies, jo esam pārkāpuši kunga pavēli. Ej tūdaļ pāršķiŗ savus matus uz trim nošķiem, iemērc tad katrā katlā vienu nošķi un sakurini labi uguni. Pēc tam apsien labi savu galvu ar lupatu, piesmel dzeŗamo kausiņu ar šo triju katlu ūdeni, paņem manu suku un putekļu rīksti un steidzies atpakaļ pie manis."

Vīrs to visu izdara un atron jau zirgu kūts priekšā apseglotu. Tikko viņa kopējs mugurā, te šis ar' iet, kā ar putna spārniem pa purvu purviem, ūdeņu ūdeņiem. Kājas dziļāki ūdenī negrimst, kā tikai līdz vēzīšiem. Tā viņi bēg līdz pašam vakaram. Ap vakaru zeme sāk nejauki dimdēt un rūkt. Jājējs paskatās atpakaļ un ierauga lielus kalnus aiz muguras. Kalnu galā stāv pats velns.

Velns, tikko jājēju ieraudzījis atpakaļ paskatāmies. draud briesmīgā balsī: "Nu jūs esat mani!"

Patlaban velns grib lēkt no kalna gala un ķert bēdzējus. Te zirgs vēl laikā pamāca jājēju: "Met manu suku pār plecu!"

Vīrs to tūdaļ izdara un velns, kā lec, tā krīt klupdams, kaklu lauzdams.

Otrā dienā pret vakaru zeme sāk tāpat dimdēt. Jājējs, nu atpakaļ apskatīdamies, ierauga aiz muguras tik lielu, biezu mežu, ka ne lietus pilīte netek cauri. Velns lauž otrpus meža kokus, ka brikst un brakst! Zirgs atkal pamāca jājēju, lai sviestu sev pār plecu putekļu rīksti. To darot mežs, cik nolauzts. tik pieaug, cik nolauzts, tik pieaug.

Trešā dienā zeme tāpat dimd. Jājējam atpakaļ paskatoties, liela jūŗa apklājusi visu apgabalu. Zirgs nu pamāca atkal dzērienu kausiņu pār plecu sviest. To izdarot, jūŗa tūdaļ apstājas tālāk plūst un velns, citādi pār ūdeni pārtikt nevarēdams, sāk tik lakt sāļo ūdeni, ko nagi nes. Lok, lok, bet cik taču salaksi? Beigās lacējs pārsprāgst un atkrīt ūdenī augšpēdu.

Zirgs, nomanīdams, ka velns nobeidzies, izsaucas: "Nu abi esam glābti! Es gan tūlīt nevaru par cilvēku palikt, jo esmu uz deviņiem gadiem noburts. Tomēr nekas, pārvētīšos tagad par lielu akmeni un tu, šo akmeni paceļot, varēsi no manis dabūt, ko vien vēlies."

Vīrs nu atšķiŗas no sava glābēja un aiziet uz pilsētu, kur salīgst pie ķēniņa par dārznieku. Otrā, trešā dienā jaunais dārznieks, savu dienas darbu pabeidzis, domā no galvas noņemt savu pie velna katliem uzsieto lakatiņu. Grib arī turpat dārzā galvu izsukāt. Bet galvu sukājot, dārzs paliek tik gaišs, ka pats sabīstas. Ķēniņa princese tai brīdī pastaigājas dārzā un nevar diezgan par dārznieka galvas spožumu izbrīnīties. Viņa nodomā naktī, kamēr dārznieks guļ, viņa galvu tuvāki aplūkot, no kā spožums rodas. Trīs naktis tā izmocas nemanot pie galvas pietikt, kamēr ceturtajā naktī tomēr izdodas lakatiņu atraisīt, kur nu redz, ka dārzniekam sudraba, zelta un dimanta mati.

Princese no rīta lūdz tūdaļ tēvu, lai atvēlot viņai precēties. Tēvs mierā, viņš saaicina citu ķēniņu dēlus. Saaicinātos saved lielajā pils istabā pa rindu. Princese iet visiem gaŗām un saka, ka no tiem neviena paša pa prātam neesot. Nu ķēniņš saaicina ģenerāļus un citus augstus kungus; bet ar šiem tāpat. To dzirdot, tēvs paliek dusmīgs un sasauc visus, kas tik viņa valstī neprecējies. Tagad nostāda tik gaŗu rindu, ka princesei trīs dienas ko meklēties. Bet arī šai barā princese neatron īsteno. Ko nu? jāsasauc atraikņi. Tēvs sasauc atraikņus un princese, bez meklēšanas, izved no bara savu pašu dārznieku. Ķēniņš, to redzēdams, paliek tik pikts, ka aizdzen princesi ar visu dārznieku uz mežu. Pašpāris aiziet smiedamies, uzceļ mežā būdiņu un dzīvo labu laiku itin laimīgi visā savā nabadzībā. Atnāk rudens un nu abi redz, ka ziemu tādā būdiņā jānosalst gribot negribot. Abi ilgi prāto.

"Nieki!" vīrs beidzot iesaucas, "kur tad mans akmens!" Abi noiet pie akmeņa pēc palīdzības. Vīrs, lielu bomi rokā, paveļ akmeni. Tūdaļ iznāk neapzināmi liels kaŗaspēks sudraba bruņās no akmeņa apakšas un sauc: "Ko pavēlat, virsniek?"

"Pavēlu pret savu sievas tēvu kaŗot!"

Vecais ķēniņš, ieraudzījis tādu kaŗaspēku, salūdz trīs ķēniņus sev palīgā. Bet znota kaŗaspēks tomēr sakauj visus un aiziet, kur nācis. Nu vecais ķēniņš saaicina piecus ķēniņus sev palīgā; bet znots, akmeni paceldams, dabū kaŗaspēku zelta bruņām un sakauj visus piecus. Vecais ķēniņš brīnās bez gala, kas gan tas par tādu svešu ķēniņu varētu būt, ko ne pieci neiespēj sakaut. Viņš tomēr vēl saaicina septiņus ķēniņus sev palīgā. Bet arī visi septiņi nekā nelīdz, jo znots, akmeni paceldams, dabū kaŗaspēku dimanta bruņām un sakauj šos septiņus tik briesmīgi, ka tikai viens vienīgs kaŗavīrs atliek. Šis, nelabu galu redzēdams, paslēpjās zem tilta.

Pēc pabeigtā kaŗa dimanta kaŗaspēks iet priecīgs atpakaļ, kur nācis. Pats virsnieks, senākais dārznieks, velkas tāpat nopakaļus lēni, lēni pakaļ. Te izlec no tilta apakšas atlikušais kaŗavīrs un iecērt paslepen ar zobinu virsniekam kājā. Kamēr ievainotais domā atgaiņāties, kaŗavīrs jau pa kalnu kalniem. Viņš aiztek pie vecā ķēniņa paziņot, ko izdarījis. Pa to laiku dimanta kaŗaspēks jau zem akmeņa un šis viens pats sasien savu brūci, kā varēdams. Te vecais ķēniņš arī klāt pie ievainotā un parāda pret tik slavenu un varenu kaŗa virsnieku tādu godbijību un cienību, ka pats ar savu kabatas lakatu sasien viņa brūci un godbijīgi vēl ielūdz pie sevis izveseļoties. Šis pateicas par viņa labo sirdi un neiet vis, jo domā: pazīstamam doties laika vēl diezgan.

Ķēniņš pēc tam taisa lielas viesības un, it kā no žēlastības, aizsūta savu kučieri uz mežu, lai pārvestu arī padzīto znotu ar princesi. Kučieris iejūdz vienu pašu zirgu kautkādos rateļos un aizlaiž, ka derkšķ vien. Bet padzītais znots sūta kučieri atpakaļ un liek ķēniņam sacīt, ka pats saviem ratiem un zirgiem braukšot. Kučieris pārbrauc un stāsta, ka ķēniņa znotam ģērbjoties pamanījis ķēniņa lakatiņu gar kāju.

"Tā!" ķēniņš iesaucas, "to redzēsim!"

Nav ilgi, te znots ar visu sievu ielaiž, dimanta karīti un 12 zirgiem pagalmā. Vecais, to redzot, iztek kā apstulbis znotam pretim un tūdaļ lūdz kāju parādīt. Šis parāda arī. Un nu vecajam atveras acis. Znots tagad bij tik mīļš, tik mīļš, itkā par dārznieku ne mūžam nebūtu bijis.

Arī akmenis pēc 9 gadiem pārvēršas par cilvēku un dzīvo it laimīgi pie jaunā ķēniņa.