2. A. 314. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē -Pienavā. LP, I, 36.

Kādam kungam piedzimst dēls un tai pašā stundā arī stallī kumeļš. Dēlam ir zelta mati un kumeļam ir dimanta spalva. Tēvs dāvina kumeļu savam dēlam jau uz kristībām.

Pēc trijiem gadiem kungam nomirst sieva un viņš apprec otru sievu. Bet jaunā pamāte nemīl savu padēli. Kad nu arī viņai vēl piedzimst dēls, tad tā grib padēlim kumeļu atņemt un savam dēlam atdot. Tēvs to nelauj, pamāte par to ļoti dusmīga. Beidzot tā nodomā nonāvēt padēli ar nāves zālēm. Kumeļš to zin un saka savam kungam: "Rītu pamāte dos tev dzert, bet nedzer, jo biķerī būs nāves zāles."

Kā kumeļš teic, tā arī notiek. Nu pamāte domā nāves zāles ēdienā ielikt, bet kumeļš to zin un saka: "Rītu pamāte dos tev ēst; bet neēd, jo tur nāves zāles klāt."

Kumeļam bij atkal taisnība. Nu pamāte izrok kumeļa steliņa priekšā slepenu bedri un piepilda ar karstu piķi, lai padēlis noplucinātos. Bet kumeļš redz un saka: "Šodien pamāte man izraka steliņa priekšā piķa bedri; nenāc taisni, ej ar riņķi, citādi noslīksi."

Beidzot pamāte nospriež kumeļam kaklu pārgriezt. Bet kumeļš ir to zin un saka: "Rītu, kad mani vedīs kaut, tad lūdz tēvam, lai atvēl tev beidzamo reizi mani pajāt. Līdzko esi man mugurā, tad laid trīs reizes ap muižu, pacel cepuri un sauc: urā! urā! Pēc urā saukšanas tu dabūsi dimanta apģērbu un tad es tevi aiznesīšu, kur pamāte mūs ne mūžam vairs nedabūs."

Kā kumeļš māca, tā notiekas. Abi aizdodas uz tālu, svešu zemi un apmetas kādā liela ozola dobumā. Šinī dobumā jājēji atron vecas drēbes. Kumeļš viņam pavēl tās apvilkt un salīgt pie ķēniņa par malkas cirtēju. Malkas cirtējam tur nebija vieglas dienas: bij jāguļ ķēķī uz maišeļa, jāgrauž cieta maizes garozīte un jāstrādā gŗūti darbi.

Pa kādām nedēļām ķēniņš taisa dzīŗas. Uz dzīŗām atbrauc trīs prinči, ķēniņa trīs princeses lūkoties. Jaunākā princese ir ļoti daiļa un šo visi trīs prinči grib precēt. Ķēniņam netrūkst padoma. Viņš iedod jaunākajai princesei kamoli, nostādina prinčus rindā un liek princesei kamoli sviest: kuŗam princim trāpīšot, tas dabūšot viņu par sievu. Bet istabas durvis palikušas vaļā. Kā nu princese met kamoli, tā aizmet gaŗām un iemet caur istabas durvim taisni malkas cirtējam krūtīs. Princesei gan jaunais malkas cirtējs labāki patīk nekā prinči; bet tēvs tādas blēņas negrib ne dzirdēt. Tā nu tai dienā no precībām nekas neiznāk.

Dažas nedēļas vēlāk uzbrūk ķēniņam vareni stiprs ienaidnieks. Ķēniņš gan aicina visus trīs prinčus sev palīgā, bet neuzvār. Te vienā dienā ieronas kaŗa vietā dimanta jātnieks ar zelta matiem un dimanta zirgu. Šis sakauj viens pats ienaidnieka pulku un tad pazūd kā bezdibinā. Otrā dienā ienaidnieks atkal brūk virsū, bet jātnieks tāpat sakauj. Trešā dienā ienaidnieks nāk ar tādu pulku kā melna debess. Ķēniņš, to redzot, skaidri aiz bēdām sajucis. Bet dimanta jātnieks, lai gan šodien kājā ievainots, tomēr izputina visus kā spaļus, un tad pazūd.

Ķēniņš bija mierā jātniekam ar nezin ko atmaksāt, bet nezina, kur tas palicis. Viņš gan izsūta meklētājus pa visu valsti, bet nekā neatrada. Te kādu dienu jaunākā princese nevilšus pamana malkas cirtējam ievainotu kāju. Šis gan saka, ka kāju pārcirtis, bet princesei cirtums tāds neizskatās. Viņa to pastāsta tēvam. Tēvs iesaucas: "Vai viņam ir zelta mati?"

"Ja, ir, tētiņ, zelta mati! Es jau toreiz pamanīju, kad kamoli sviedu, bet tik nedrīkstēju teikt."

"Labi, tad apskatīsim, vai viņa pušums nav no zobina asmeņa." Apskatot malkas cirtējs vairs neslēpj, bet izstāsta visu. Nu vecais ķēniņš dod malkas cirtējam jaunāko princesi un taisa lielas kāzas. Tie dzīvo laimīgi līdz ar dimanta zirgu.