3. A. 314. 304. J. Ezers no Ķelmeru Žaņa Gramzdā. Jkr. V 137. 1. p. LP, VII, II, 21, 1, 2.

Tālu, tālu valdīja ķēniņš. Tā dēls bija liels medinieks . . . Reiz viņš, citu pavadīts, aizgāja medīt un nonāca lielā mežā, kur zvēru papilnam. Princis savā medības karstumā noklīda no citiem mediniekiem, ieraudzīja sumbru, ķēra pēc stopas un izšāva uz viņu bultu. Uz reizi pazuda sumbŗs un viņa vietā stāvēja milzīgs burvis, kas roku izstiepis, viņu nolādēja, ka princim būs pārvērsties par zirgu tik ilgi, kāmēr kāds gadās. kas zirga dēj savu vienīgo dēlu ziedo . . .

Pavadoņi meklē, meklē princi, galā uziet viņa zirgu, zvēru saplosītu. Nu redz, kādu galu princis ņēmis, un pārnes šo sēru vēsti ķēniņam. Ķēniņš nezina rimties no sirdsēstiem, bet ar laiku viņa skumjas atlaižas un valda atkal par savu zemi tēvišķi.

Tālu, tālu bija kādam tēvam trīs dēli, no kuriem viņš ienīdēja jaunāko un to izdzina no mājas Puisis iet, iet, nezinādams kurp. Mežā viņš tura naktsmāju zem kokiem. Pienāk mazs vīriņš ar sirmu, gaŗu bārzdu un saka: "Rau, tur pie tā koka stāv zirgs; kāp tam mugurā un jāj, kurp viņš tevi nes; ceļā tev gadīsies krāšņs dārzs, bet no Dieva puses neēd no tā dārza augļiem!"

Puisis sēžas zirgam mugurā un jāj. Kā vīriņš stāstījis, viņš piejāj pie jauka dārza. Pa dārzu jājot, puisim gribas ļoti ēst, bet viņš atturas aizkart augļus. Viņš atveŗ muti, viena oga iekrīt mutē, puisis apēd to. Beidzot viņš nojāj kādā ķēniņa valstī un salīgst pie pavāra par puisi.

Reiz ķēniņam sabrauc viesi. Puisis vāra ēdienus. Viņš iziet pie zirga. Zirgs māca: "Še tev šī sudraba kaŗote, apmaisi ar to ēdienus!"

Puisis tā dara. Ēdieni ir tik labi izdevušies, ka viesi par labu vārīšanu samet pavāram daudz naudas. Pavārs dod arī puisim, bet šis neņem ne graša.

Ķēniņam bij trīs meitas, visas velnam dodamas. Kādā dienā ķēniņš sarīkoja un ved velnam vecāko meitu.

"Atprasies šodien pavāram," zirgs teic puisim. Labi. Zirgs pārvēršas par lepnu kaŗa zirgu, pavāra puisis par princi un jāj pakaļ ķēniņam.

"Ceļat ķēniņa meitu manā zirgā, es viņu izglābšu," puisis sauc. Padarīts.

Velns nāk, rūc, ka zeme dimd. Jau cērtas šķēpiem. Princese turas pie nepazīstamā prinča un kāmēr viņš kaujas, viņa iepin tam savu gredzenu matos. Velns pārvārēts aizbēg. Ķēniņš grab nepazīstamo varoni paturēt pie sevis, bet šis aizjāj.

Otrā dienā ved velnam otru meitu. Puisis atkal jāj un uzceļ viņu savā zirgā. Viņš cīnas ar velnu, bet ķēniņa meita pin viņam matos savu gredzenu. Velns sakauts, varonis nepazīts aizjāj.

Trešajā dienā ķēniņš nostāda trīssimti baznīckungu un trīstūkstoši kaŗavīru. Ķēniņš domā: ja baznīckungi viņu nepielūgs, tad kaŗavīri viņu nokaus. Nepazīstamais atkal klāt. Ceļ princesi zirgā un puisis kaujas ar velnu. Pa to laiku princese iesien puisim matos savu gredzenu. Velnu sakauj. Baznīckungi slīgst ceļos un lūdzas, bet puisis laiž tik projām. Kaŗavīri cērt ar zobiniem, bet netrāpa. Pēdīgi vecs zaldāts ievaino nepazīstamo vaigā. Māja rāda puisis zirgam vāti. Zirgs aplaiza, vāts sadzīst, un rēta vien atliekas.

Kādā jaukā dienā puisis guļ saulgozī ķēniņa dārzā. Ķēniņš un princeses skatās pa pils logu un redz pavāra puiša matos kaut ko spīdam. Viena princese iet skatīties un ierauga savu gredzenu, Ķēniņš liek puisi iesaukt: "Kālab tev apsieta galva?"

Puisis atbild : "Man sāp galva."

"Noraisi lakatu!" Ķēniņš pavēl.

Noraisa. Puisim vaigā rēta un matos visi trīs gredzeni. "Vari precēt, kuŗu meitu gribi," ķēniņš priecīgi atvēl. Puisis apprec jaunāko.

Pēc gada piedzimst jaunajam pārim dēls un aug, ka prieks redzēt. Kādu nakti varonis redz sapnī savu zirgu zemē iestigušu līdz žokļiem. Ķēniņa znots iet pie zirga: "Celies, celies, celies augšam!" viņš uzmudina zirgu.

Zirgs saka: "Nevaru un ātrāk necelšos, iekams nebūsi nokavis savu dēlu uz manas muguras." Puisis liek savu dēlu uz zirga muguras.

"Nekauj!" zirgs uzsauc. "Man diezgan, redzu tavu sirdi. Bet parādi vēl tik daudz labsirdības un nocērt manu kaklu." Puisis necērt.

"Sargies, neies tev labi, ja manis neklausīsi," zirgs saka. Puisis domā, domā; beidzot paņem zobinu. Galva norit no rumpja un vietā stāv smuidrs princis, šās zemes ķēniņa dēls. Puisis un princis abi dzīvo vislielākā saticībā un draudzībā, kā ne brāļi tā nevar dzīvot.