4. A. 314. LP. Džūkstē-Pienavā. LP, II, 29.

Kādam ķēniņam bijuši septiņi dēli, vecākais bijis divdesmit pieci gadi vecs, jaunākais tik septiņi. Tomēr lai jaunākajam gadi, kur gadi, dūša turpretim viņam vienam pašam bija vairāk, nekā tiem citiem brāļiem par visiem sešiem kopā. Reiz tēvs bija nodomājis savus sešus vecākos dēlus uz svešām zemēm sūtīt, bet mazāko viņa jaunības dēļ mājā paturēt. Tomēr jaunākais ar to nav mierā, viņš saka: "Ja tu, tēt, mani līdz nelaidīsi, tad redzēsi pats, ka mani brāļi ne pārnāks, ne būs. Kas bez manis tur lai notiek?"

Tēvs, to dzirdēdams, apdomājas un laiž arī. Visi septiņi brāļi nu sarīko kuģi un laiž pār jūŗu uz svešām zemēm. Uz jūŗas vecākie brāļi griež kuģi pa kreiso roku, bet jaunākais saka: "Pa kreiso roku nevar braukt, jābrauc pa labo, ja neklausīsit, tad paši redzēsit, ka nomaldīsimies."

Tomēr vecie brāļi tev ies jaunāko klausīt: kā brauc, tā brauc pa kreiso. Bet jaunākajam bij taisnība, trešajā dienā kuģis tā nomaldījies, ka braucēji vairs nezin ne rīta, ne vakara. Nu groza kuģi vienā dienā uz to pusi, otrā uz to - nekā. Tā paiet viena diena, paiet otra, paiet viena nedēļa, paiet otra, paiet viens gads, paiet otrs, kāmēr jāsamaldās septiņi gadi. Septītajā gadā brāļiem vēl uznāk jaunas bēdas: sāk maizīte aptrūkt. Ko nu? To manīdams, jaunākais brālis uzsauc vecākajam : "Kāp kuģa mastos un skaties labi, vai tad nekur zemi ieraudzīt!"

Uzkāpj viens brālis, izrēgojas - neesot; uzkāpj otrs brālis, izrēgojas - neesot; izkāpās visi seši - kā neesot, tā neesot.

"Nu brīnumi!" jaunākais iesaucas, "jākāpj pašam, lai redzu, kas ir un kas nav!"

Uzkāpj jaunākais, skatās, vēro - te uz reizi "Ak, jūs nevēkļi, ne jūs ko redzat, ne zinat! Kā tad es noblenžu. Tur jau zeme ir! Zināms, labi jāskatās, jo acumirklī tā tik mušas lielumā saredzama!"

Nu griež kuģi uz to pusi un re, pēc trim dienām brāļi sasniedz malu un atron svešu, svešu pilsētu. Pilsētas ķēniņš iziet brāļiem pretim un uzņem tos laipni, kā jau nu ķēniņa dēlus. Ķēniņš tūlīt ieaicina visus septiņus pilī, liek labus ēdienus, dzērienus pagādāt un skubina, lai tik ēdot; pats turpretim, galda galā nosēdies, nebauda gandrīz ne kumosa. Jaunākais brālis, to redzēdams, prasa: "Kāpēc nebaudi saviem viesiem līdz? Tu redzi, ķēniņ, cik mums labi sekas; vai tev šodien ēst nemaz negribas?"

"Ne vakar gribējās, ne šodien gribas! Ko tur, brālīt, izteikt, kamēr manas septiņas meitas nozudušas, neiet nekas pie dūšas." "Vai sen jau, kamēr zudušas?"

"Būs gadi septiņi. Jaunākā toreiz bij septiņi gadi veca, un, kā pa dienasvidu izgāja savām māsām līdz, tā nozuda visas septiņas. Es gan sasolīju gandrīz pusvalsti tam, kas meitas atrastu; tomēr kā nekā, tā nekā."

"Bet, ja mēs, septiņi brāļi, tavas meitas atrastum, ko tu mums par to solītu?" jaunākais brālis uzprasa.

"Es, brālīši mīļie, tūlīt jums atdotu viņas par sievām: tev jaunākajam to jaunāko un tā pa kārtai vien, kamēr tad tavam vecākajam brālim piekristu tā vecākā."

"Labi, tad brauksim meklēt. Dod tik mums, mazākais uz septiņiem gadiem, pārtiku līdz!"

No rīta kuģis bij sarīkots. Brāļi uzvilka buŗas un nu gāja vaļām.

Uz jūŗas vecākie brāļi griež kuģi pa kreiso roku, bet jaunākais saka: "Pa kreiso roku nevar braukt, jābrauc pa labo, ja neklausīsit, tad paši redzēsit, ka apmaldīsimies."

Tomēr vecākie brāļi tev ies jaunāko klausīt: kā brauc, tā brauc pa kreiso. Bet jaunākajam bij taisnība, trešajā dienā kuģis tā nomaldījās, kā braucēji vairs nezin ne rīta, ne vakara. Vecie brāļi atkal grib kuģi sākt grozīt, bet jaunais saka: "Ko nu grazat, brauciet tik nu taisni projām. lai būtu kas būdams."

Tā paiet viena diena, paiet otra, paiet viena nedēļa, paiet otra, paiet viens gads, paiet otrs, kāmēr aiztek atkal septiņi gadi. Septītajā gadā sāk maizīte aptrūkt. Ko nu? To redzēdams, jaunākais brālis uzsauc vecākajam: "Kāp kuģa mastos un skaties labi, vai tad nekur zemi ieraudzīt?"

Uzkāpj viens brālis, izrēgojas - neesot; uzkāpj otrs brālis, izrēgojas - neesot; izkāpjas visi seši - kā neesot, tā neesot. "Nu brīnumi!" jaunākais iesaucas, "jākāpj pašam, lai redzu, kas ir, un kas nav!"

Uzkāpj jaunākais, paskatās, ja - tālumā zeme kā laba vīra dūre saredzama. Nu griež kuģi uz to pusi un re, pēc trim dienām brāļi sasniedz pašā jūŗas vidū augstas, stāvas klintis. ,Jaunākais brālis uztaisa gaŗu virves redeli, aizsviež to aiz kāda klintsstūŗa, lai aizķertos, un tad visi kāpj augšā. Augšā, tur brāļi atron jauku ābeļu dārzu un aiz dārza redz plašu, plašu noru. Seši brāļi paliek dārzā augļus ēst, bet jaunākais aiziet pār noru viens pats. Te, kur gadījies, kur ne, nāk liels milzis ar lielu rungu, spāres resnumā, pretim sacīdams : "Kur tu, tāds sisenis, mana valdnieka tiesā esi iekūlies? Eij ārā, uz pēdām eij ārā!"

Bet jaunākais brālis neiet. Kā neiet, tā milzis to iedzen līdz ceļiem zemē. Tagad jaunākajam brālim sirds aptek; viņš izrauj zobinu un nocērt milzim vienu kāju līdz ceļiem. Milzis no sāpēm nokrīt gar zemi un saka: "Necērt vairāk!"

"Labi!" jaunākais brālis atbild, "bet tad tev jāapsolās divas lietas, vienkārt manus sešus brāļus tur dārzā neaiztikt, un otrkārt, pateikt, kas tur tālāk šinī zemē redzams.

"Tavus brāļus neaiztikšu, bet kas šinī zemē labs redzams, to tev pateiks mans otrs brālis, kuŗu drīzi satiksi."

Jaunākais brālis aiziet tālāk. Te, kur gadījies, kur ne, nāk otrs liels milzis ar lielu rungu, spāres resnumā, pretim sacīdams: "Kur tu tāds sisenis, mana valdnieka tiesā esi iekūlies? Eij ārā, uz pēdām eij ārā!"

Bet jaunākais brālis neiet. Kā neiet, tā milzis to iedzen līdz pusei zemē iekšā. Tagad jaunākajam brālim sirds iedegas; viņš izrauj zobinu un nocērt milzim vienu kāju līdz pusei. Milzis no sāpēm nokrīt gar zemi un saka: "Necērt vairāk!"

"Labi!" jaunākais brālis atbild, "bet tad tev jāapsolās divas lietas, vienkārt manus sešus brāļus tur dārzā neaiztikt, un otrkārt pateikt, kas tur tālāk šinī zemē redzams."

"Tavus brāļus neaiztikšu, bet kas šinī zemē labs redzams, to tev pateiks mans trešais brālis, kuŗu drīzi satiksi.

Jaunākais brālis aiziet tālāk. Te, kur gadījies, kur ne, nāk trešais milzis ar lielu rungu, baļķa resnumā, pretim sacīdams: "Kur tu tāds sisenis mana valdnieka tiesā esi iekūlies? Eij ārā, uz pēdām ārā!"

Bet jaunākais brālis neiet. Kā neiet, tā milzis to iedzen līdz padusēm zemē iekšā. Tagad jaunākajam brālim asinis sāka virt ,viņš izrauj zobinu un nocērt milzim vienu kāju pavisam. Milzis " no sāpēm nokrīt gar zemi un saka: "Necērt vairāk!

"Labi! bet tad tev jāapsolās divas lietas, pirmkārt manus brāļus tur dārzā neaiztikt, un otrkārt pateikt, kas tur tālāk šinī zemē redzams. "

"Tavus brāļus neaiztikšu un par šo zemi varu tev tikdaudz pastāstīt: tā zeme ir apburta un pats valdnieks arī noburts stallī par ērzeli. Tev jāiet visnotaļ, pie šā ērzeļa, ja gribi kautko šinī zemē iesākt. Kad ieiesi stallī, tad ērzelis sāks briesmīgi trakot. Bet nebaidies, izej stallim cauri otrā galā, tur ieraudzīsi trīs apcirkņus: vaŗa, sudraba un zelta. Visi trīs apcirkņi ir pilni auzām. Ja pagrābsi auzas no vaŗa apcirkņa un ērzelim pabērsi, tad viņš tūlīt kaut cik aprims; ja pagrābsi auzas no sudraba apcirkņa un pabērsi, tad viņš jau paliks brangi rāms; bet, ja pagrābsi auzas no zelta apcirkņa un pabērsi, tad ērzelis būs lēnāks par jēru. Viņš tūlīt sāks ar tevi runāt un izteiks visu, kas darāms. Vairāk nezinu nekā teikt.`

Jaunākais brālis aiziet pie ērzeļa un izdara visu uz mata, kā pamācīts. Ja, itin pareizi, ērzelis beigās sāk runāt un saka tā: "Puisīt, tev vajaga gan, kā redzu, stipram un drošam būt. Vai tad trīs stipros milžus nemaz nesatiki?"

"Ja, kā tad, satiku gan; bet tos nabagus es pārvarēju. Tas trešais beidzot mani pamācīja, uz kurieni lai eimu un kas man darāms."

"Vai patiesi, puisīt, milžus pārvarēji? Nu, tad šīs zemes pūķi arī pārvarēsi. Pūķis dzīvo viņā pilī. Viņam ir deviņas galvas un briesmīgs spēks. Tas pats nobūra mani par ērzeli un nozaga kādam ķēniņam septiņas meitas, kuŗas tura ieslodzītas pilī, Bet uz pili tu ej pa dienas vidus laiku, pūķis tad gul. Ielien labi klusu un apbruņojies ar manu zobinu, kuŗš turpat pie sienas karāsies; ar savu zobinu neiesāc. Bez tam tu pūķim blakus ieraudzīsi divus zāļu trauciņus: pa labo roku tai trauciņā ir stipruma zāles, pa kreiso nestipruma. Tos trauciņus pārmij : stipruma zāles - pēc tam, kad pats no viņām esi iedzēris kādu kluncienu --noliec pa kreiso roku un nestipruma zāles pa labo! Kad tas viss padarīts, tad krauj ar manu zobinu pūķim, ko spēji un māki!"

Otrā dienā, pa pašu dienas vidus laiku, jaunākais brālis aiziet uz pili, apbruņojas ar ērzeļa zobinu, pārmij zāļu trauciņus un tad uzbrūk pūķim, nocirzdams ar vienu cirtienu sešas galvas. Pūķis tūlīt uzlec šņākdams, lai ar atlikušām tŗim galvām vēl laikā iekamptu stipruma zāļes un tad savu pretinieku norītu; tomēr vīram neizdevās, karsti kampdams, sakampās nestipruma zāles. Neģēlis gan taisījās nezāles laukā spļaut, bet tas nekā nelīdzēja, spēki bij pagalam un jaunākais brālis noņēma ir tās galvas kā cepures. Un līdz ko briesmonis krita, te viscaur radās jauna dzīvība: pilsēta pacēlās, cilvēki ņudzēja, lopi gadījās. To redzdams, jaunākais brālis tīri iztrūkās. Viņš aiztek uz stalli pie ērzeļa. Bet ērzelis priecīgs bez gala; viņš saka tā: "Tu esi vīra vērts! Paldies tev, ka izglābi manu zemi, manu pilsētu, manus audis, manu mantu un mani pašu! Trijdeviņās dienās palikšu par cilvēku, par šīs ;zemes valdnieku. Eij, brālīt, tagad uz pili, paņem manu zobinu par piemiņu un tad dari, kā tev pašam tīkas: vai nu paliec pie manis dzīvot. jeb dodies uz savām mājām.

"Ne, draugs, es labāk paņemšu tās septiņas ķēniņa meitas un " došos uz savu pusi, jo tēva mājās jau vislabāki klājās.

"Labi, labi, tik nepiemirsti manu zobinu!"

Jaunākais brālis nu paņem atrastās ķēniņa meitas un steidzas pie brāļiem uz jūŗas pusi. Septiņas ķēniņa meitas bij priecīgas bez gala, bet brāļi tik raustīja pļ_ecus un brīnījās. Patlaban visi bij nokāpuši no klintim uz kuģa; te jaunākais brālis sasit rokas: "Kur mans dāvinātais pūķa zobins! Tata aizmirsu! Kad tu izčibējis, jāiet pakaļ, to tik atstāt ne!"

Jaunākais brālis aiztek pēc zobina, bet citi brāļi negaida vis viņu. Tie norunā tā: "Brauksim tik projām, lai viņš paliek! Teiksim mūsu sievas tēvam. ka mēs viņa meitas izglābām; mazākais viens tad no mums sešiem dabūs jaunāko māsu par sievu. Un cik zinām, jaunākā māsa esot valsts mantiniece. Ja tā nedarīsim, tad jaunākais brālis paņems kreimu, mums paliks sūkalas. Un tad vēl, kur tad viņa lielība! Viņš tik izglābis, mēs dārzā puvuši, augļus ēduši, no milžiem baidījušies. Tā ja, citādi tā lieta neiet. Tik jāpiekodina jaunākai māsai, lai tāpat saka, kā mēs. Viņai jāapsolās klusu ciest."

Kā runāja, tā darīja. Brāļi aizbrauca - jaunākais piekrāpts. Nabadziņš gan atskrien atpakaļ ar pūķa zobinu rokā, bet brāļus ne dzirdēt, ne redzēt. Ko nu? Jāskrien pie ērzeļa. Aizskrien tur. ērzelis saka: "Es jau tev teicu, nepiemirsti tūlīt zobinu paņemt. Tagad ej ārā, tur tu pa kreiso roku ieraudzīsi ābeli ar zelta āboliem. Norauj trīs ābolus un ienesi man, tik pats neēd!

Jaunākais brālis iziet pēc āboliem. Bet āboli tik skaisti, tik skaisti. Viņš domā: "Vai tad nu ērzelis atkal zinās? Viens no tik vareniem āboliem jāpabauda."

Trīs ābolus iebāž kabatā, ceturto norauj iekosties. Bet, līdz ko ābolam iekosts, te nozūd āboli, nozūd ir pati ābele. Atkal nelaime. Ieiet pie ērzeļa, ērzelis saka: "Nu kāpēc neklausi, ko saku? Tā mājā netiksi. Eij atkal ārā, tur pa labo roku ieraudzīsi citu ābeli, ar tādiem pašiem āboliem, bet nu vairs neēd!"

Tagad jaunākais brālis paklausa. Ērzelis paņem ābolus un saka: "Kāp man mugurā, pārnesīšu tevi mājā. Mums ļoti jāsteidzas, jo pirmkārt mans laiks drīzi būs pāri par ērzeli būt, un otrkārt man ļoti patiktos, ja varētum taviem viltīgiem brāļiem priekšā aizsteigties."

"Par cik dienām tu domā mani pārnest līdz ķēniņa, mana nākamā sievas tēva, pilij?"

"Četrās dienās būsim klāt!" "

"Nu, tad nevaram brāļiem priekšā aizsteigties. Viņiem varens ceļa vējš un, ja tie nemaldās, tad pāris dienās viņi mājā. Citādi nekas, bet man tik bail, ka neģēļi neizkrāpj ķēniņam jaunāko meitu. Tās manas bēdas. Tomēr kas nu būs, tas būs."

To teicot, jaunākais brālis uzlēca ērzelim mugurā un tad aizjāja pa gaisu kā vējš. Uz ceļa ērzelis atdod tos trīs ābolus jaunākam brālim, sacīdams: "Ja esi noguris, tad svied vienu ābolu pār plecu. Tūlīt gadīsies ķēniņa pilsēta, kur varēsim par nakti palikt. Tik ievēro - no rīta svešais ķēniņš tev dāvinās visādas mantas, bet citas mantas neņem, paņem veco lakatu. kuŗā mantas bij iesietas. Tad vēl - ābolu pār plecu sviezdams, nepiemirsti teikt: nu ir laiks pie miera doties!"

Pret vakaru jaunākais brālis jūtas noguris. Viņš izrauj zelta ābolu, pārmet sev pār plecu un saka: "Nu ir laiks pie miera doties!"

Tūlīt ronas liela pilsēta un pats ķēniņš iznāk pretim jātnieku pie sevis ieaicināt. No rīta ķēniņš dāvina savam viesim šādas mantas; tādas mantas, bet viesis, pateikdamies vairāk neņem nekā, kā tikai vecu, vecu lakatiņu un tad aizjāj. Uz ceļa ērzelis prasa: "Vai dabūji lakatu?"

"Dabūju!" "Nu tad labi; tik pieglabā viņu cieti, tas tev savā reizē noderēs. Un ja šodien atkal jūties noguris, tad met otru ābolu pār plecu, sacīdams: "Nu ir laiks pie miera doties!" Tūlīt gadīsies ķēniņa pilsēta, kur varēsim par nakti palikt. Tik ievēro - no rīta tas ķēniņš tev dāvinās tādas pašas dārgas mantas, bet tās neņem, ņem kādu vecu lukturīti!"

Pret vakaru jaunākais brālis jūtas noguris. Viņš izrauj zelta ābolu, met to pār plecu un saka: "Nu ir laiks pie miera doties!"

Tūlīt ronas liela pilsēta un pats ķēniņš iznāk pretim jātnieku pie sevis ieaicināt. No rīta ķēniņš dāvina šādas lietas, tādas lietas, bet jaunākais brālis vairāk neņem, kā veco lukturīti un tad aizjāj pateikdamies.

Uz ceļa ērzelis prasa: "Vai dabūji lukturi?" "Dabūju!"

"Nu tad labi; tik pieglabā viņu cieti, tas tev savā reizē noderēs. Nu, ja šodien atkal jūties noguris, tad met trešo ābolu pār plecu, tos pašus vārdus sacīdams. Tūlīt gadīsies ķēniņa pilsēta, kur varēsim par nakti palikt. Tik ievēro - no rīta tas ķēniņš tev dāvinās tādas pašas dārgas mantas, bet tās neņem, ņem tikai tādu saziedējušu rausīti!"

Pret vakaru jaunākais brālis jūtas noguris. Viņš izrauj zelta ābolu, met to pār plecu un saka: "Nu ir laiks pie miera doties!" Tūlīt ronas liela pilsēta un pats ķēniņš iznāk pretim jātnieku pie sevis ieaicināt. No rīta ķēniņš dāvina šādas lietas, tādas lietas, bet jaunākais brālis vairāk neņem, kā saziedējušo rausīti un tad aizjāj pateikdamies.

Uz ceļa ērzelis prasa: "Vai dabūji rausi?"

"Dabūju!" , "Nu, tad labi; tik pieglabā to, tas tev savā reizē noderēs.` Ceturtā dienā pret vakaru jaunākais brālis bij pie nākamā sievas tēva pils klāt. Ērzelis tagad šķiŗas sacīdams: "Dzīvo tu laimīgi, man jāsteidzas atpakaļ, jo vēl tik dažas dienas, un tad mans laiks pāri!"

Jaunākais brālis nu domā savus viltīgos brāļus pie ķēniņa atrast; bet nekā: tie ar tik labu ceļa vēju sen jau mājā pārbraukuši, piestāstīdami ķēniņam pilnu galvu par saviem varoņa darbiem. Ķēniņš tad arī tā kā vakar atdevis katram vienu meitu pār sievu un visi vēl, tā kā šorīt, aizbraukuši pie tēva uz mājām. Viens gan gribējis ar visu varu ķēniņam jaunāko meitu izprecēt jaunākā negājusi un negājusi. Ķēniņš, to dzirdēdams, pats arī teicis: "Jaunākā pieder jaunākajam brālim un, kad nu jaunākais brālis pēc jūsu teikšanas pazudis, tad lai mana jaunākā meita labāk paliek pie manis."

Tā tad arī noticis. Bet kas nu bij par brīnumiem, kad tai pašā dienā pret vakaru jaunākais brālis pārradās un ķēniņam visu izstāstīja, kā īsti noticis. Vecais tīri no dusmām uz augšu lec.

Tāda viltība! Kam man tādiem blēžiem vajadzēja savas meitas dot? Kādi nav, kādi vēl nebūs! Bet tu, godīgo puisīti, še tev mana jaunākā meita un paliec pēc manas nāves par šīs zemes ķēniņu!"

Jaunākais brālis nu apņēma ķēniņa jaunāko meitu par sievu un domāja pie sievas tēva dzīvot. Bet otrā nedēļā tam iešaujas prātā: "Tā neiet, man jau jāpāriet pie tēva. Brāli būs ir tam pilnu galvu melu sastāstījuši un tad, lai nabaga tēvs, melkuļiem ticēdams, pēc manis velti bēdātos. Lai mana sieviņa paliek te, es iešu tēvu apraudzīt. Jaunākais brālis aiziet.

Bet brāļi, pamanījuši jaunāko nākam, sagrābj to cieti, aizveda uz mežu un iemet dziļā, dziļā lāču alā, lai badā nomirtu. Tēvs par visu to nedabūja itin nekā zināt. Tomēr jaunākais brālis nenomira vis badā. Viņš atminas sava lakata, luktura un rauša. Tikko lakatu zemē nosviedis, te gadās varena pils lāču alā: tikko lukturi uz galdu nolicis, te visa pils apgaismota; tikko rausi uz galdu nolicis, te gadās ēdieni, dzērieni vislabākie. Tā tas nu nodzīvo dziļajā alā vienu dienu, otru dienu, vienu nedēļu, otru nedēļu, vienu mēnesi, otru mēnesi; ne tev viena cilvēka gadās, kas palīdzētu, ne arī pats ārā tikt.

Jaunā sieviņa izgaidās vienu dienu otru dienu, vienu nedēļu, otru nedēļu, vienu mēnesi otru mēnesi; ne tev kādas ziņas pārnāk, ne arī vīra redz. Cik ilgi tā gaidīt? .Jāpaņem kaŗaspēks un jāiet meklēt. Kara spēks noiet pie vīra tēva vārtiem un pavēl vecākajam dēlam iznākt. ,Jaunā radiniece, kaŗa spēka vadone, uzprasa vecākajam, kur jaunāko brāli iegrūdis? Bet šis parausta plecus, nezinot nekā. Nu, ja nezinot nekā, tad lai nākot cits brālis teikt. Iznāk tas - tāpat. Beidzot sasauc visus sešus - tāpat nezinot un nezinot. Bet kas reiz melojis, kas tam otru reizi vairs ticēs? Tā arī te. Jaunā radniece tagad nosaka itin īsi: "Toreiz teicāt tāpat, kā nezinot, kur jaunākais brālis palicis, tagad tā pati nelaime. Kaŗavīri, grābiet viņus cieti un vediet līdz cietumā; gan viņi tad zinās, kur brālis palicis!"

Bet nu tik bij joki. Līdz ko sievas to sadzirdēja, ka vīriem jāiet līdz cietumā, tā visas sešas ārā un nu pilnā kaklā, lai laižot vaļā, lai laižot vaļā, viņas būšot teikt, kur brālis iegrūsts. Labi. Kad nu viss bij izstāstīts, tad kaŗaspēks, seši viltnieki blēži ar visām sievām un pats vecais tēvs dodas uz lāču alu jaunāko brāli meklēt. Neviens vairs neticēja, ka viņš vēl pie dzīvības. Bet aizgājuši tur, visi pārbrīnījās, lāču alā pils, un pilī jaunākais brālis vesels kā rutks. Viņa sieviņa raudāja, to ieraudzīdama, prieka asaras, bet vecais tēvs raudāja gan prieka, gan bēdu asaras. Jaunāko dēlu ieraugot, to pārņēma prieks; bet vecākos dēlus, tādus neģēļus, uzskatot - bēdas; atkal nezināja, kur rimties. Beidzot vecais saka: "Jūs, seši neģēļi, nost no manām acim: bet tu, manu dēliņ, paliksi pēc manas nāves par ķēniņu. Tu esi pelnījis, lai tev labi klātos."

Seši brāļi, to dzirdēdami, palika bāli, kā līķi. Viņi apkampa tēvu, apkampa jaunāko brāli un lūdzās, lai piedodot. Jaunākais brālis piedeva tūlīt, bet tēvs neļāvās nemaz pielūgties. Beidzot krita ir jaunākais tēvam klāt par brāļiem lūgdams, kamēr tad lielām mokām to piedabūja.

"Tomēr," vecais sacīja, "par saviem dēliem es jūs gan atkal pieņemšu, bet valsti mantos mans jaunākais!"

Tā nu jaunākajam iznāca divas valstis.