5. A. 314. Taupmanis Rudbāržniekos LP, IV, 4s.

Kādam ķēniņam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Dēliem labas dienas pie tēva apnikušas, sākuši lūgties, lai laižot pasaulē. Labi!" tēvs atteicis un tūlin licis kuģi taisīt. Par nedēļu trīs kuģis bijis sasteigts. Divi gudrie brāļi nu iekāpuši kuģī un aizbraukuši; bet muļķīti neņēmuši un neņēmuši līdz: varot ar savu nejēdzību viņus nelaimē iegrūst!

Bet muļķītis asarās lūdzies tēvu, lai laižot jele viņu arī pasaulē.

Labi!" tēvs beidzot atteicis un licis vēl otru kuģi taisīt muļķītim. Par nedēļu trīs sasteiguši; muļķītis paņēmis trīs daiktus: cirvi, šķipeli, vegu (stangu), iekāpis kuģī un aizbraucis brāļiem pakaļ. Bet gabaliņu pabraucis, griezis atkal atpakaļ, sacīdams:

"Mem, vai jūs man nekā nedosit līdz: tēvs iedeva kuģi, pats paņēmu cirvi, vegu, bet jums arī kas jādod!"

Labi, dēls! še tev zobins, kas deviņi gadi kalts, deviņi gadi " " rūdīts, deviņi gadi trīts. Ar to zobinu visu ko vari pārcirst.

Muļķītis paņēmis zobinu, ielēcis atkal kuģī un nu aizbraucis. Kuģis brīnum vizējis, zobins brīnum spīdējis, brauciens brīnum vedies. Necik ilgi panācis brāļus.

"Kamdēļ nebraucat tālāk?" muļķītis uzprasīja.

Ja, liela straume esot piedzinusi viņu kuģi pie šīs stāvās klints, un nu jāgaidot, kamēr cits vējš gadīšoties, kas kuģi atdzītu nost. Tā gudrie brāļi atteikuši.

Bet patiesībā pavisam citādi bijis. Augšā uz klints bijusi muiža; un tai muižā bijis tāds ērzelis ar ugunīgām acim un briesmīgi stipru dvašu. Ērzelis ar acim redzējis jūdzēm tālu un ar dvašu varējis pieraut klāt, ko tik vien gribējis. Un šis pats ērzelis tad arī pierāvis ar dvašu gudro brāļu kuģi pie klints, ko šie nezinājuši.

Diezin cik ilgi gudrie brāļi tur nebūtu nīkuši, kas to lai pateic; bet muļķītim bijis padoms pie rokas, viņš iesaucies:

"Stāvi nu! cik ilgi tā stāvēsi? Jāiet taču uz klinti raudzīt, kas tur ir."

Un muļķītis tūlin paķēris vegu, cirvi, šķipeli un sācis klintī robīt pakāpienus. Ar cirvi robījis, ar vegu lauzis, ar šķipeli atsviedis gabalus nost. Otrā, trešā dienā jau uzticis augšā. Tur bijis liels, liels līdzenums. Gājis, gājis - beidzot atradis lielu dzelzs pili, bet durvis bijušas aizslēgtas ar tik lielu atslēgu, kā labs spainis. Ar zobinu tūliņ pārcirtis lielo atslēgu un iegājis iekšā. Trešā istabā saticis milzi; tas izsaucis:

Kā tu te tiki? Simtu gadu neviens nav ienācis pilī. Tūlin nāc laukā, iesim uz biksām!"

Ies arī. Bet milzis iesitis muļķīti līdz ceļiem zemē. Nekā darīt - muļķītim bijis jāsēd veselu pusdienu, kamēr kaut cik atpūties no belziena.

Beidzot milzis atgriezies uz otru pusi. Tai brīdī muļķītis ātri uzlēcis, saķēris milzi aiz kājām un apgāzis. Gribējis jau cirst ar savu zobinu milzim kaklu nost, bet šis sācis lūgties un solījies palikt par kalpu, necirtis arī - gājis projām. Nu milzis teicis, lai neejot tālāk, tur esot septiņ reiz tik liels milzis, nekā viņš, un dzīvojot septiņ reiz tik lielā pilī. Bet muļķītis gājis tomēr un atradis lielo pili. Tā bijusi aizslēgta ar tādu atslēgu, kā divi spaiņi. Ar zobinu ātri vien pārcirtis lielo atslēgu un iegājis iekšā. Trešā istabā saticis septiņ reiz tik lielu milzi; tas uzsaucis:

"Kā tu te tiki? Simtu gadu neviens nav ienācis manā pilī Tūlin nāc laukā, iesim uz biksām!"

Ies arī. Bet milzis iesitis to līdz gūžām zemē. Nu muļķītis sasēdējis kādu veselu dienu. Beidzot milzis aizgriezies uz otru pusi. Tai brīdī muļķītis ātri uzlēcis, saķēris slepus milzi aiz kājām un apgāzis. Gribējis jau cirst ar zobinu milzim kaklu nost, bet šis sācis lūgties un solījies palikt par kalpu; necirtis arī gājis projām. Nu milzis teicis, lai neejot tālāk, tur esot septiņ reiz tik liels milzis, nekā viņš un dzīvojot septiņ reiz tik lielā pilī. Bet muļķītis gājis tomēr un atradis lielo pili, tā bijusi aizslēgta ar tādu atslēgu, kā trīs spaiņi. Ar zobenu ātri vien pārcirtis lielo atslēgu un iegājis iekšā. Trešā istabā saticis septiņ reiz lielāku milzi: tas uzsaucis:

"Kā tu te tiki? Simtu gadu neviens nav ienācis manā pilī. Tūlin nāc laukā, iesim uz biksām!"

Ies arī. Bet milzis iesitis to līdz kaklam zemē. Nu muļķītis sasēdējis atpūzdamies līdz rītam. Beidzot milzis aizgriezies uz otru pusi. Tai brīdī muļķītis ātri uzlēcis, slepus saķēris milzi aiz kājām un apgāzis. Gribējis jau cirst ar zobinu milzim kaklu nost, bet šis sācis lūgties un solījies muļķītim palikt par kalpu; necirtis arī - gājis projām. Nu milzis teicis, lai neejot: tur esot muiža ar tādu ērzeli, kas ar dvašu vien pievelkot katru klāt. Bet muļķītis tomēr gājis. Par laimi ērzelis tai brīdī snaudis, kad iegājis muižā. To pamanīdams, muļķītis ātri, ātri piebēris ērzelim pilnu sili ar auzām un pats paslēpies aiz staļļa. Ērzelis atmodies un izēdis visas auzas; bet tad arī bijis pieēdis, tā ka nespēja nemaz vairs dvašot. Tik acis, tās gan arvien zvērojušas : varējis pat caur staļļa sienu redzēt, ka muļķītis tur stāv, bet tīši nelicies ne zinot, tamdēļ ka gardās auzas vairāk prātā stāvējušas.

Un tā nu vairāk nekā, gājis taisni muižas pilī apskatīties. Tur atradis trīs meitas, vienu daiļāku par otru. It īpaši jaunākā māsa muļķītim brīnum patikusi. Tūlin ierunāsies, vai jaunākā māsa negribot pie viņa par sievu nākt.

"Ja, ja - labprāt!" šī atteikusi, "bet vēl jau nemaz nezinu, vai velns tevi sveikā palaidīs.

"Kas par velnu?" muļķītis iesaucies.

"Gan redzēsi! Katru nakti velns pārnāk mājā un mums, māsām jāieskā viņam galva. Mēs esam ķēniņa meitas; velns mēs te ar varu atveda. Viņš neieredz nevienu svešnieku, tādēļ, līdz pārnāks, beigts jau esi. Bet te velnam ir tāda gudrības grāmata ; ja pēc tās dara, tad var palikt, par ko grib. Tādēļ paskatīsimies un pārvērtīsim tevi par adatu diega kamolā."

Labi. Vakarā meitas pārvērš muļķīti par adatu diega kamolā. Necik ilgi, velns mājā.

Kas te par svešu smaku esot?

"Nav smakas, nav, pats muldies!" meitas atteic. Velns tic un aiziet gulēt. Līdz labi aizmidzis, meitas pārvērtušas atkal muļķīti par cilvēku. Muļķītis iegājis pie velna, apvilcis ap gultu visapkārt krustaiņu zīmi un tad gāzis velnam ar to zobinu, ko māte bij devusi, pa ribām. Velns uzlēcis gultā stāvus, bet pār zīmi nespējis tikt. Nu muļķītis metis un metis ar zobinu; beidzot nogalinājis taču velnu.

No rīta paņēmis meitas, pabēris ērzelim auzas, lai neķibe lētu viņu un tad priecīgi visi četri aizgājuši pie brāļiem uz kuģien. Brāļi paņēmuši meitas, teikdami :

"Vadzi, mēs pagaidīsim tevi, ej vēl uz klints salu atpakaļ, paskatīties, kas tur tā spīguļo.

"Āre! tās jau lielā ērzeļa acis!" muļķītis atteicis.

"Nava acis, nava, tad tu nemaz to neesi ievērojis, ej taču!" Muļķītis gājis arī. Bet šie, blēži, tamēr projām ar abiem kuģiem, ar visām meitām. Jo ērzelis nu vairs nevilka viņus ar dvašu klāt, tādēļ, ka vēl bij izēdis tās auzas, ko muļķītis šorīt iebēris un nu labi saēdies tik slinks bij palicis, ka ne pakustēt.

Pēc liela laika muļķītis atnācis atpakaļ un nu apmanījis, ka šie piekrāpuši viņu. Ko nu? Gudrojis šā, gudrojis tā; beidzot iedomājies iet ērzelim padomu prasīt. Ērzelis teicis:

"Kamdēļ nenāci ātrāk man teikt: tagad nevaru vairs tavus brāļus saredzēt, par daudz tālu. Būtu tikai drusku tuvāki, tūlin ar dvašu atvilktu tādus blēžus atpakaļ. Bet nekas! Ej tur muižas dārzā, tur redzēsi trīs ābeles vienu sudraba, otru zelta, trešo dimantu; norauj no katras ābeles pa ābolam un atnes man, tik sargies ābolus ēst!"

Muļķītis tā darījis. Bet tas dimanta ābols brīnum iegribējies pasmeķēt - iekodis. Te - kas bijis, kas nebijis - tūlin nokritis gar zemi un palicis kā miris. No rīta tik atmodies. Bet ērzelis nu saņēmis no auna. Kamdēļ nesot klausījis, lai eimot vēl otrreiz āboliem pakaļ! Aizgājis, bet nu vairs nekodis ābolā.

Tiklīdz atnācis ar visiem trim āboliem, ērzelim nokrituši no muguras dzelzs segli. Tos seglus līdz šim neviens nevarējis viņam noņemt no muguras, bet nu paši nokrituši.

Tagad ērzelis aicinājis muļķīti viņam mugurā sēsties. Labi, sagrābis pavadu un sācis jāt.

Ērzelis nokrācies vien un tad meties no klints zemē jūŗā peldēt. Peldējis, peldējis ilgu laiku, beidzot iesaucies:

"Drusku jāatpūšas. Met, muļķīti, sudraba ābolu jūrā!" Muļķītis iemetis ābolu pār kamiesi jūŗā. To darot, gadījušies sala un uz salas ala.

Lien tai alā!" ērzelis teicis. "Tur būs visādi ēdēji, dzērēji, daždažādi trakuļi, tik neielaidies ar viņiem, nerunā ne vārdiņa. lai prasa, ko prasīdami. Bet ja tev ko dod, tad ņem vecu zirga ribu, citu ne!"

Kā ērzelis teicis, tā bijis. Līdz kāju iespēris alā tūlin visvisādi trakotāji pretim. Vecenes ar tādiem tēviņiem lēkājušas, arī meitas bijušas. Tās gribējušas arī viņu trakajā pūlī ieraut, bet šis ne un ne. No rīta tāda vecene atnākusi pie viņa - vienā rokā kumpis (dūcis) otrā zirga riba - un teikusi, lai vēloties, kuŗu no abiem gribot. Viņš paņēmis zirga ribu un, ne vārdiņa neteikdams, izlīdis pie ērzeļa.

Atkal peldējuši cauru dienu. Pret vakaru ērzelis iesaucies: "Drusku jāatpūšas! Met zelta ābolu jūŗā!"

Muļķītis iemetis ābolu pār kamiesi jūŗā. To darot, gadījusies sala un uz salas ala.

"Lien tai alā! Tur būs visādi ēdēji, dzērēji, daždažādi trakuļi; tik neielaidies ar viņiem, nerunā ne vārdiņa, lai prasa, ko prasīdami. Bet ja tev ko dod, tad ņem rīku drānu (trauku lupatu), citu ne!"

Kā ērzelis teicis, tā bijis. Līdz kāju iespēris alā, tūlin visvisādi trakotāji pretim: vecenes ar tādiem tēviņiem lēkājušas, arī meitas bijušas. Tās gribējušas arī viņu trakajā pūlī ieraut, bet šis ne un ne. No rīta tāda vecene atnākusi pie viņa - vienā rokā gaļa, otrā rīku drāna - un likusi vēlēties, kuŗu ņemšot. Viņš paņēmis rīku drānu un izlīdis pie ērzeļa.

Atkal peldējuši cauru dienu. Pret vakaru ērzelis iesaucies: "Drusku jāatpūšas! Met dimanta ābolu jūŗā!"

Muļķītis iemetis pār kamiesi jūŗā. Gadījusies sala un uz salas ala.

"Lien tai alā! Tur būs visādi ēdēji, dzērēji, daždažādi traku]i; tik neielaidies ar viņiem, nerunā ne vārdiņa. Bet ja tev ko dod, tad ņem sveci, citu ne!"

Līdz nu kāju iespēris alā, tūlin visvisādi trakotāji pretim: vecenes ar tādiem tēviņiem lēkājušas, arī meitas bijušas. Tās gribējušas arī viņu trakajā pūlī ieraut, bet šis ne un ne. No rīta tāda vecene atnākusi pie viņa - vienā rokā biezputra, otrā svece - kuŗu nu gribot. Muļķītis paņēmis sveci un izlīdis pie ērzeļa.

Tagad ērzelis vēl peldējis tādu laiku un tad sasniedzis jūŗai malu, necik tālu no muļķīša tēva pils.

Muļķītis nokāpis malā un gribējis tēva pilī iet; bet ērzelis pamācījis :

"Neej tagad vēl uz tēva pili; ej papriekšu uz to pili, kur kaimiņa ķēniņš dzīvo, tam daiļas meitas!"

Muļķītis arī aizgājis uz to pili par nepazīstamu un lūdzies darbu. Ķēniņš devis darbu. Bet muļķītis otrā dienā tīri pārbrīnījies; ieraudzījis dārzā to jaunāko meitu, kuru pats no velna muižas izpestījis, un kuŗa jau todien solījusies pie viņa nākt par sievu. Tūlin muļķītis jozīs pie ķēniņa iekšā, lai neliedzot viņam savu jaunāko meitu! Bet ķēniņš atcirtis: viņš šo tādu nemaz nepazīstot, un meitu arī nedošot! Labi viņnedēļ jau bijis jāatdod diviem abas vecākās meitas, tamdēļ ka tie viņa bērnus izglābuši no velna un pār jūŗu pārveduši mājā; bet trešo meitu kuŗam katram zenkum iegrūst, to gan nedarīšot. Muļķītis gan dievojies, ka īsteni viņš meitas izglābis; bet ķēniņš pasmējies: lai neturot viņu, vecu vīru, par vientiesi, tenkas lai raugot citiem iestāstīt.

Nekā darīt - veco ne pagalam piedabūt . . . Bet muļķītim bijis cits padomnieks pie rokas: ņēmis sarunāt ar savu brūti un aizgājuši uz vienu baznīcu klusītiņām salaulāties bez ķēniņa ziņas. Dzīvojis vēl kādu gadu pie ķēniņa un neteicis nemaz, ka viņš znots. Pēc gada muļķīša sievai piedzimis dēls un nu muļķītim - gribot negribot bijis jābēg pie sava tēva, jo ķēniņš gribējis viņu vai pakārt, ja tik rokā būtu dabūjis.

Tēvs pārlieku izbrīnījies, muļķīti ieraudzīdams, jo gudrie dēli, pārbraukdami, ieteikuši, ka muļķītis ar savu kuģi jūŗā noslīcis. Nebijuši nemaz gudrie brāļi tai brīdī mājā, kad muļķītis pie tēva ienācis; tik nakti pārradušies. Bet līdz naktī pārnākuši, tūlin sievas stāstījušas, saviem vīriem jaunas ziņas: muļķītis esot ieradies! Šie to padzirdējuši, pa nakti sačukstējušies muļķīti no miega uzraut un dziļā alā ieslodzīt. Un tā arī izdarījuši. No rīta tēvs agri agri uzlēcis pastāstīt saviem gudriem dēliem priekus: muļķītis pārnācis! Bet gudrie dēli izsmējuši tēvu: esot redzējis laikam pa sapņiem muļķīša garu. Ja tā būtu, tad lai rādot šurp muļķīti, viņi ātrāk neticot. Tēvs paņēmis gudros pie rokas, un vedis tur, kur muļķītis vakarā apgulies, bet - vai tie nav sasodīti brīnumi! - un patiesi muļķīša guļas vieta tukša. Vecais tēvs paraustījis plecus un neatteicis nekā, cik pats bijis izbrīnījies.

Muļķītis, nabadziņš, ilgi saraudājis tur alā par brāļu cietsirdību un pārdomājis, ko nu darīt. Te par laimi atminējies tās lietas, ko uz jūŗas salām sadabūjis. Tūlin izrāvis sveci no kabatas - tā acumirklī pati no sevis aizdegusies. Izņēmis arī rīku drānu - tā palikusi par galdu ar visādiem gardiem ēdieniem. Beidzot vēl izņēmis zirga ribu - tā palikusi par sudraba gultu ar mīkstiem, mīkstiem spilveņiem. Nu dzīvojis bez bēdām. Bet dabūjis ar sadzīvot veseli septiņi gadi tur alā. Par to laiku viņa dēls ķēniņa pilī bijis pieaudzis par smaļu puiku. Māte tam dāvinājusi trīs bumbas: sudraba, zelta, dimanta, ar tām puika katru dienu svaidījies. Bet vienreiz māte nogājusi apsērst savas māsas muļķīša tēva pilī un paņēmusi puiku līdz. Kamēr šī pa iekšu ciemojusies, puika dauzījies pa lauku ar savām bumbām. Uz vienu reizi ieskrējis raudādams: lai nākot palīgā, bumbas esot iekritušas dziļā alā. Vecais ķēniņš tūlin sasaucis cilvēkus un licis alā pakaļ līst. Un tos brīnumus tagad - atraduši muļķīti, bumbas meklēdami. Vecais ķēniņš tīri no priekiem apjucis; bet muļķītis izstāstījis visu smalki par saviem viltīgiem brāļiem. To dzirdēdams, vecais tēvs licis gudros brāļus nosodīt ar nāvi, bet muļķīti iecēlis savā vietā par ķēniņu.

Tagad arī muļķīša sievastēvs ticējis, ka muļķītis izglābis gan viņa meitas un tā licis tūlin kāzas rīkot, tādēļ ka toreiz nerīkojis.