7. A. 314. J. Ozoliņš Lubānas Vecainiekos, M. Celmiņa kr.

Ķēniņš dāvināja savam dēlam uz dzimšanas dienu smuku kumeļu. Ķēniņa dēls par to ļoti priecājās, un kad vien vaļas bija, tad viņš aiztecēja uz zirgu, to glāstīja un ar to runājās, kā ar labu draugu. Zirgs arī uz to uzmanīgi klausījās. Kamēr zirgs uzauga, tamēr arī iemācījās runāt.

Ķēniņa dēlam nu bija prieks bez gala, ka zirgs ar viņu runāja; bet ķēniņienei, viņa pamātei, bij liela skaudība, ka zirgs tikai ar dēlu vien runāja un ar šo jeb citu nemaz nerunāja. No dusmām palika ķēniņiene gluži vāja un, kā likās, uz pašu miršanu. Daudz ārsti ap viņu nopūlējās, bet nevarēja neko palīdzēt Beigās uzstāja ķēniņiene; lai nokaujot dēla zirgu un lai dodot šai tā sirdi ēst, tad gan šī palikšot vesela.

Dēls to dabūjis zināt, gāja uz savu zirgu un stāstīja tam šās bēdas. Zirgs viņu paskubināja, lai tikai lienot šim no kreisās auss uz labo, tad viņš būšot zaļās drēbēs ģērbts un zobens pie sāniem, ka neviens viņu nepazīšot. Ķēniņa dēls jāja tūlin uz pastaigāšanos. Kad bija kādā meža vidū iejājis, kur neviens viņa neredzēja, tad viņš līda zirgam caur ausim un bija nu gluži tāds pats, kā zirgs to jau bija sacījis. Nu viņš vairs nejāja vis uz māju, bet jāja arvien tālāk un tālāk, līdz bija izjājis no sava tēva valsts un pārjājis vēl par otra ķēniņa valsti.

Trešā ķēniņa valstī viņš jāja taisni ķēniņa pagalmā un jādelēja tur uz priekšu un atpakaļ. Ķēniņš to ieraudzījis, sūtīja savus sulaiņus un lika vaicāt, kas viņš tāds esot? Bet zirgs viņam bija pavēlējis, septiņi gadi ne ar vienu cilvēku nerunāt cita nekā, tikai, ja kāds viņam ko jautājot, īsi atbildēt ar to vārdu: "Zaļais." Tā tad, kad viņš no ķēniņa sulaiņiem tika jautāts, kas viņš esot, viņš īsi atbildēja: "Zaļais." Gan vēl viņu jautāja daždažādi, bet vairāk neko nedabūja par atbildi kā "Zaļais". Tie turēja viņu par mēmu un cēla to no zirga zemē; zirgu ieveda stallī, bet pašu nodeva pie dārznieka, lai viņš tam palīdzētu dārzu kopt. Viņam nu bija grūti jāstrādā, bet taču viņam bija viens prieks, jo viņš arī še drīkstēja ar savu zirgu satikties un tā varēja ar viņu parunāties.

Gadījās, ka ķēniņa dārzā nokalta pati daiļā ābele, kas auga pašā pils tuvumā.. Ķēniņš par to ļoti bēdājās un rāja dārznieku, ka neesot labi kopis. Zaļais gāja pie sava zirga un stāstīja tam arī šīs bēdas. Zirgs viņam deva to padomu, lai naktī, kad neviens neredzot, to ābeli izrokot un iestādot ačgārni, ar saknēm uz augšu, tad viņai būšot sudraba lapas un zelta āboli. Zaļais arī to izdarīja. Kad rītā ķēniņš piecēlās un redzēja ābeli, kas bij nokaltusi, lapojot sudraba lapām un zelta ābolus nesot, tad tas ļoti priecājās un, dārznieka puisi saticis, tūlin jautāja, kas to esot darījis, bet par atbildi vairāk neko nedabūja, kā tikai: "Zaļais". Nu nomanīja, ka Zaļais nav vis gluži prasts, un sāka to daudz vairāk cienīt. Viņam bija arī citas ābeles jārok un jāgriež saknes uz augšu, lai nestu tādus pašus augļus. Pie šā darba apdienēja viņu paša ķēniņa trīs meitas, no kurām divas jau bija apprecētas, bet trešā vēl bij jauna un turklāt ļoti skaista. Pirmā un otrā dienā, kad vecākās ķēniņa meitas nesa viņam ēdienu, tad ēda viņš tāpat ar smilšainām, nemazgātām rokām, bet kad trešā dienā atnesa viņam ēdienu jaunākā meita, tad viņš turēja to par pienākumu, papriekš nomazgāties. Mazgādamies viņš bij noņēmis cepuri, un ķēniņa meita redzēja, ka Zaļajam dāreniekam bija arī zelta mati, un kad bij nomazgājies, tad tas izlikās viņai ļoti jauks zēns, tā kā tā sāka domāt, ka ja viņa kādreiz vīru izvēlētos, tad gan citu nevienu kā Zaļo dārznieku. Par laimi nebij arī ilgi jāgaida, kad tēvs uz savu jaunāko meitu sāka runāt, ka laiks arī viņai jau būšot izraudzīties vīru, kas tai viņas dzīvē varētu būt par palīgu un aizstāvi, norādīdams uz saviem sirmiem matiem, kam drīz kapā būšot jādodas. Meita atbildēja, ka viņa jau esot izraudzījusies, viņa precēšot zaļo dārznieku, jeb nevienu. Gan tēvs iesākumā pretojās un negribēja to aut, bet kad meita sāka ar asarām lūgties. tad viņš arī to paļāva. Kāzas tapa nosvinētas, un nu Zaļais vairs nebija dārznieka puisis, bet bija ķēniņa znots; tikai runāt viņš nedrīkstēja, pat ne ar savu skaisto sieviņu, citādi kā ar rakstiem.

Pēc kāda laika cēlās ķaŗš, un ķēniņš sūtīja savu vecāko znotu ar kaŗaspēku ienadiniekam pretī. Kad tas jau bija aizgājis un sācis kaŗot, tad nāca ziņas, ka viņam slikti klājoties. Zaļais to dzirdējis, rakstīja savai sievai priekšā, ka gribot izjāt uz pastaigāšanos. Kad bija izjājis un arī zirgam pasacījis, ka gribot vecajam dieveŗam palīgā iet, tad zirgs pavēlēja viņam atkal līst no kreisās uz labo ausi- Kad viņš bija izlīdis, tad viņš bija stalts bruņinieks ar visiem vajadzīgiem kaŗa ieročiem. Viņš aizjāja un atrada, ka patiesi dieveŗam slikti gāja. Viņš jāja vidū un sāka arī kaŗot. Ko mīdīja, mīdīja viņa staltais zirgs un ko cirta, cirta viņš pats ar savu zobenu, tā ka beigās ienaidnieki nomanīja, ka nupat viņiem visiem gals būšot un sāka bēdzin bēgt. Kad bija ienaidnieku uzvārējuši, tad jāja tie ar lielu prieku atpakaļ. Pie pirmās viesnīcas lūdza vecais dieveris savu nepazīstamo, vareno palīgu iekšā nākt un glāzi vīna baudīt, bet viņš atbildēja, ka iekšā neiešot, ja labsirdība esot, lai iznesot tepat ārā. Kad vīns bija ienests, tad iedzēra viņš tikai vienu glāzi, un lai gan viņu lūdza, vēl vairāk dzert, viņš nedzēra; tikai sveicināja īsi, spieda piešus zirgam sānos un aizjāja kā vējš, kaŗeivju un dieveŗa skatiem pavadīts. Kad bija pils tuvumā ticis, tad viņš līda savam zirgam no labās uz kreiso ausi un bija atkal tas pats Zaļais, kas agrāki. Nu gāja viņš gulēt un pavēlēja sievai, rakstīdams, lai agrāki viņu neceļot, kamēr diena un nakts pagājusi. Kamēr Zaļais vēl gulēja, iejāja arī vecākais dieveris un stāstīja priecādamies vecajam ķēniņam, ka gājis gan no reizes slikti ar kaŗu, bet beigās nācis vai nu pats Dievs palīgā, vai bijis sūtījis savu eņģeli, ar kuŗu palīdzību ienaidnieks ticis uzvārēts. Turklāt izdzirdis, ka Zaļais jau veselu dienu guļot, viņš sāka sunīt jaunāko sievas māsu, kas arī to prieka vēsti nupat bija klausījusies, ka esot tādu vīru ņēmusi, kas tikai guļot vien un nezinot nemaz, kas pasaulē notiekot.

Nu bija kādu laiku atkal miers, bet pēc cēlās atkal kaŗš, un nu sūtīja ķēniņš savu otru znotu ienaidniekam pretī. Arī šim jāja Zaļais tādā pašā vīzē palīgā, tikai pie kroga dzēra divas glāzes vīna, tāpat uz zirga sēdēdams, un gulēja, mājā atjājis, divas dienas un divas naktis, par ko, zināms, arī vidējais dieveris to divkārši nosunīja.

Nebija ilgi jāgaida, kad cēlās atkal cits kaŗš. Tiklīdz Zaļais to pa ausu galam sadzirdēja, viņš rakstīja sievai, kas par to nekā nezināja, ka gribot izjāt atkal uz pastaigāšanos. Kad Zaļais jau bija izjājis, tad nāca ķēniņš un gribēja viņu sūtīt ienaidniekam pretī, bet viņu mājā neatrazdams, tas noskaitās ļoti uz savu jaunāko meitu, ka tā precējusi tādu palaidni vīru, kas tikai guļot un pastaigājoties. Nu tas sūtīja par sodu viņu pašu līdz ar kaŗaspēku ienaidniekam pretī.

Tiklīdz ko iesāka ķēniņa meita kaŗot, te arī radās zināmais bruņenieks un sāka dūšīgi ienaidniekus kaut. Jau bija pašulaik visus apkāvis, kad viens nebēdīgs ienaidnieks viņam mācās virsū un cirta tik stipri, ka ievainoja bruņiniekam roku lai gan bruņenieks arī pašu tūlin nokāva. Ķēniņa meita, to redzēdama, piesteidzās klāt, izvilka savu zelta burtiem izrotāto nēzdogu, pārplēsa to pušu un sasēja sava nepazīstamā palīga vāti. Lai gan bruņeniekam roka bija ievainota, taču viņš nokāva arī vēl palikušos ienaidniekus un jāja priecīgs, blakus savai sieviņai, uz māju. Kad bija pie viesnīcas piejājuši, tad lūdza arī tā viņu traktierī uz glāzīti vīna, bet viņš negāja iekšā, dzēra tāpat uz zirga sēdēdams, tikai šinī reizē trīs glāzes. Kad mājās aizjāja, tad rakstīja atkal uz zīmītes, ka šo nedrīkstot celt augšā, iekām trīs dienas un trīs naktis pagājušas.

Kad ķēniņa meita no kaŗa bija pārnākusi un izstāstījusi par laimīgo uzvāru caur to pašu vareņo palīgu, kas jau dieveŗiem palīdzējis, tad aizsauca ķēniņš viņas vīru, Zaļo, kas pašulaik savu laiku bija izgulējies, un sāka to bārt, kur tad esot blandījies šo visu laiku; neesot bijis nekam uz kaŗu iet, bijusi jāsūta viņa sieva. Un kam negadījies uz kaŗa lauka tāds varens palīgs. diezin, kā vēl būtu sievietei klājies! Zirga noliktais nerunājamais laiks bija viņam tagad beidzies, un viņš skaļā balsī atteica sievas tēvam: "Un kas tad cits bija tas varenais palīgs, ka ne es?"

Vecais ķēniņš atplēta izbrīnījies acis, bet taču vēl neticēja un prasīja pierādījumu. Nu Zaļais lūdza savu sievu, lai radot otru pusi no nēzdoga, ar kuŗu tā viņa roku apsējusi, un par ko arī jau viņa bija savam tēvam stāstījusi. Viņš noraisīja arī to pusi, kas ap roku bija, un lika abas puses kopā. Nu tikai ieraudzīja vecais ķēniņš, kāds varonis viņa jaunākais znots esot, un priecājās par to tā, ka deva viņam tūlin pusi no savas valstības, un vecajiem znotiem norakstīja, ka tie dabūjot otru pusi tikai pēc viņa nāves.

Nu bija Zaļais īsti laimīgs ar savu jauno sieviņu, un nu viņš drīkstēja ar visiem runāt. Viņš sūtīja vēstnešus pie sava bēdīgā tēva, un lika tiem savu laimi viņam izstāstīt, par ko viņa tēvs arī ļoti priecājās, tikai viņa pamāte, kas viņu ne visai mīlēja, un kas pēc dēla aizbēgšanas bija atkal vesela palikusi, nelikās neko par šo prieku manot.