8. A. 313, 501. 314.301. Štrauss Ērbēģē. LP, III, 44.

Reiz kāds kungs mežā apmaldījies. Te piestājies velns, sacīdams: "Atdod man pēc divdesmit gadiem to, ko mājās neesi atstājis, tad tevi izvedīšu uz ceļu."

Kungs domājis: "Kas tas varētu būt, ko neesmu atstājis mājās? Laikam nieka lieta - lai iet!"

Velns izvedis tūlin no meža. Bet mājās kungs nu tik atjēdzies, ko velnam apsolījis: sievai tai dienā piedzimusi meitiņa un tā bijusi tā, ko aiziedams, mājās neatstājis.

Otrā gadā kāds saimnieks arī apmaldījies tai pašā mežā. Velns piestājies, sacīdams: "Atdod man pēc divdesmit gadiem to, ko mājās neesi atstājis, tad izvedīšu uz ceļu!"

Saimnieks domājis: "Kas tas varētu būt, ko neesmu atstājis mājās? Laikam nieka lieta - lai iet!"

Velns tūlin izvedis no meža. Bet mājā saimnieks tik atjēdzies, ko velnam apsolījis: sievai tai dienā piedzimis dēliņš, un tas bijis tas, ko aiziedams, mājās neatstājis.

Pēc divdesmit gadiem kunga meita nogāja pie velna. Tur tai bijis jāvērpj no sūnām dzijas. Meita gājusi uz mežu sūnas lasīt un raudājusi un raudājusi. Te iegadījies mazs rūķītis, teikdams: "Neraudi, še tev šī stabulīte, papūt, tad naktī palīdzēsim tev sūnas savērpt par smalkāko zīdu."

Nakti meita papūtusi stabulīti, un tā tūlin sanākuši daudz rūķīšu. Tie savērpuši sūnas par zīdu. Velns nevarējis meitai nekā darīt.

Otrā gadā saimnieka dēls aizgājis pie velna. Velns uzdevis tādu darbu: nākošā naktī jānocērt birze, jāizlauž celmi, jāuzaŗ, jānoecē, jāiesēj labība, jāizaudzina, jānopļauj, jāizkuļ, jāsamaļ un jāizcep maize citreiz uz brokastu.

Dēls aizgājis uz mežu un raudājis un raudājis. Bet neviļot tas mežā saticies ar kungu meitu, kas tur sūnas lasījusi. Dēls izstāstījis meitai savas nedienas. Meita, to dzirdēdama iedevusi dēlam rūķīšu stabulīti un piemācījusi, kā lai darot. Nu dēls bijis ļoti priecīgs; viņš apkampis labo meitu un bildinājis par līgaviņu. Meita apsolījusies.

Vakarā dēls nogājis uz birzi un papūtis stabulīti. Tūlin gadījušies rūķīši, kas lielos darbus izdarījuši. No rīta dēls ienesis Velnam siltu maizi. Velns nobubinājis vien un nevarējis dēlam nekā padarīt. Bet otrā naktī tas pieteicis dēlam, lai uztaisot no koka tapām tādu pili, kas uz vistas kājas griežas. Dēls papūtis stabulīti - rūķīši uztaisījuši.

Trešā dienā velns teicis tā: "Nākošu nakti pārvērtīšu vienu meitu, kam sūnas jāvērp, par ķēvi. Ar šo ķēvi tu man pārvedīsi uztaisīto pili pagalmā.

Dēls to pateicis savai līgaviņai. Bet tā viņu piemācījusi: "Kad velns būs pārvērtis mani par ķēvi, tad lec man mugurā un bēgsim projām." Tā noticis. Nu tie aizbēguši vienā alā un paslēpušies, aizbultēdami durvis ar rūķīšu stabulīti. Meita ar stabulītes palīdzību palika atkal par cilvēku, salaulājās ar dēlu un dzīvoja laimīgas dienas. Velns gan atjozis pie alas un gribējis iekšā tikt, bet nevarējis durvis atdabūt.

Beidzot jaunajam pārim aptrūcis barības. Vienu dienu tie izgājuši barību pameklēt. Bet velns uzdauzījies virsū un nu pārvērtis sievu par ķēvi un vīru par zivi. Zivs iemocījusies ezerā, bet ķēve atgājusi atpakaļ alā. Tur tai piedzimis dēls, acīgs puika. Ķēve nezinājusi, ko ar dēlu iesākt, jo nebijis roku, nevarējusi paauklēt. Par laimi gadījies labs cilvēks. Tas paņēmis ķēvi ar dēlu un izaudzinājis puiku pie sevis.

Puika, liels palicis, gājis pasaulē. Tā staigājot, tam laimējies tādu lietu uzdabūt, ar ko spējis savu māti, ķēvi, un tēvu, zivi, par cilvēku pārvērst. To padarot, puika atkal devies pasaulē. Nogājis pie viena ķēniņa, kam meita bijusi nozagta. Zudušo meitu puika apņēmies uzmeklēt. Ķēniņš vēl iedevis līdz divus palīgus un nu tie gājuši. Bet uz ceļa puika nokalis divdesmit podu smagu nūju. Pēc ilga laika atraduši vienu alu. Tūlin savijuši Iūku virvi, uztaisījuši klūdziņu grozu un tad puika iesēdies grozā, lai laistos alā iekšā. Ilgi laidies, kamēr sasniedzis dibenu un ticis citā pasaulē. Viņā pasaules malā bijusi pils. Puika gājis iekšā un atradis tur zudušo meitu. Meita priecīgi saņēmusi puiku un parādījusi spēka un nespēka zāles, kas velnam piederot. Puika izdzēris spēka zāles un gājis velnu meklēt, jo no zālēm juties tik stiprs, ka nebaidījies ne no viena. Beidzot velnu atradis pie dīķa, kur nesanķis darbojies ar putniem, neļaudams tiem dzert. Puika, to redzēdams, uzprasījis: "Vai tu tos putnus gribi noslāpēt?"

Velns tūlin saviebis ģīmi un devies puikam virsū. Bet puika metis ar savu smago nūju un ietriecis velnu līdz ceļiem zemē. Velns ātri izcēlies un skrējis uz pili spēka zāles iedzert, bet ātrumā nemaz neapskatījies, iedzēris nespēka zāles. Puika dzinies velnam pakaļ un nositis to durvju priekšā. Nu uzlicis nosisto velnu sev uz galvu, paņēmis meitu un gājis pie alas cauruma, lai palīgs to vilktu atpakaļ šinī zemē. Papriekšu uzvilkuši meitu un tad vilkuši puiku. Patlaban puika bijis uzvilkts, bet, līdz ko palīgi ieraudzījuši nosisto velnu puikam uz galvu, tie sabijušies un domājuši, ka pašu velnu uzvilkuši. No bailēm pasprukušas rokas vaļām un puika nokritis atpakaļ viņā pasaulē.

Nu nabadziņš ilgi blandījies pa viņu pasauli. Beidzot to sagrābusi liela auka ar krusu. Domājis paslēpties apakš ozola. Bet turpat bijis ērglim lizds. Lizdā gulējuši mazi ērglēni, kuŗus krusa nejauki dragājusi. Puika apžēlojies par putnēniem un apsedzis tos ar savu augumu. Pēc krusas pārskrējis vecākais ērglis un redzējis, ka puika izglābis viņa bērnus. Tas teicis: "Kā lai tev atmaksāju par to, ka izglābi manus bērnus?"

"Izved mani no šīs pasaules, tad būsi atmaksājis."

"Labi," ērglis atteicis, ej, nokauj velna kūtī divpadsmit vēršus, sakapā tos mazos gabaliņos un sabāz maisos. Ja to būsi padarījis, tad kāpsi man mugurā un iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē, lai man nepietrūktu spēka, tevi nest uz augšzemi.

Tā noticis. Drīzi bijuši jau augšzemē, te puika pamanījis, ka gaļa aptrūkusies. Viņš neteicis nekā, bet klusu izgriezis no kreisās kājas sev ikrus un devis tos ērglim. Augšzemē ērglis prasījis, kādēļ viņam vienā kājā ikru trūkstot? "Tos tu apēdi!" puika atteicis, "jo uz ceļa pietrūka gaļas."

"Tas neiet!" ērglis iesaucies. Tūdaļ izstiepis kaklu, izspļāvis ikrus zemē, pielicis pie puikas kājas un apslacinājis ar dzīstošu ūdeni. lkri acumirklī pieauguši, ka ne manīt, kur izgriezti.

Puika nu steidzies pie ķēniņa. Abi palīgi ar meitu bijuši jau priekšā un iestāstījuši jau ķēniņam, ka viņi esot izpestījuši viņa meitu. Ķēniņš apdāvinājis melkuļus bagātīgi. Bet kad nu puika pārradies un īsto patiesību pateicis, tad ķēniņš nosodījis melkuļus ar nāvi, bet puikam atdevis savu izglābto meitu par sievu.