9. A. 303. 314. 654. Emilija Jurkovska Ūziņos. Jkr. V, 5. LP, VII, II, 25, 9, 1.

Kādam kalējam bija trīs dēli. Abi vecākie ātri iemācījās tēva amatu, bet jaunākais nevarēja nekā iemācīties. Kad viņš iebāza dzelzi ugunī, tad pats iegrima dziļās domās un dzelzs par daudz sadedza un kaļot sašķīda.

Reiz kalējs sacīja uz saviem dēliem: "Jūs tagad esat diezgan pie manis mācījušies; eita nu pasaulē un iemācieties ko labu. Kad jūs pārnāksit, tad lai tam pieder mana manta, kas savu amatu vislabāki būs izmācījies. Kuŗš nekā nebūs izmācījies, tas dabūs ar šo zaraino rungu."

Kalējs nokala katram nazi un tos iedeva tiem līdz. Dēli izgāja pasaulē. Viņi nonāca pie ceļa jūtim. Še viņiem bija jāšķiŗas. Katrs iedūra savu nazi kādā kokā, sacīdams: "Kuŗš no mums pirmais atgriežas, tas lai apskatās nažus. Ja tie ir spoži, tad klājas labi; bet ja tie norūsējuši, tad slikti. Kuŗš pirmais pārnāk, tas lai izvelk savu nazi."

Nu viņi izšķīrās. Vecākais aizgāja pa labi, vidējais pa kreisi, jaunākais taisni uz priekšu. Abi vecākie brāļi drīz atrada vietu pie krietniem meistariem un izmācījās smalkākos kalēja darbus.

Jaunākais brālis, Pēteris, gāja, gāja un iegāja beidzot lielā mežā. Tur viņam piebiedrojās visādi meža zvēri: zaķi, lapsas, stirnas un gāja tam, priecīgi lēkādami, līdz. Viņam piebiedrojās arī pinkains lācītis. Tas viņam rādīja, lai sēžoties tam mugurā. Pēteris nesaprata, ko viņš gribēja un, piekusis, apņēmās apgulties; bet lācis tam neļāva gulēt. Viņš tam atnesa ūdeni; bet Pēteris rādīja, ka gribot ēst. Lācis ieskrēja mežā un iznesa lielu gabalu medus. Paēdis, viņš kāpa lācim mugurā. Tas viņu nesa taisni caur visiem krūmiem, cik ātri tik varēja. Krūmi Pēterim saplosīja ģīmi un drēbes. Klajumā ticis, Pēteris atskatījās atpakaļ un ieraudzīja viņam pakaļ dzenamies lielu pulku vilku. Lācis nonesa Pēteri pie lielas pils vārtiem un nolika tur zemē.

Gadus atpakaļ valdīja pilī varens pagānu ķēniņš. Tam bija viena vienīga, ļoti skaista meita. Otrā valstī valdīja burvju ķēniņš. Viņa dēls iemīlējās pagānu ķēniņa meitā. Ķēniņš tam nedeva savu meitu par sievu; jo viņš gribēja kristīties un tad arī meitas vīram vajadzēja būt kristītam. Viņš lika uztaisīt baznīciņu. Tanī brīdī, kad mācītājs viņa meitu kristīja, un ūdeni uz pieri lēja, burvju ķēniņš nobūra visu valsti. Princeses miesas iznīka, tik galva vien palika dzīva, kas bija ar svēto ūdeni laistīta. Visi citi audis palika par meža zvēriem, ķēniņš par lāci. Bet arī burvju ķēniņa audis pārvērtās par vilkiem.

Pēteri pie vārtiem nolicis, lācis aizskrēja projām. Tiklīdz Pēteris bija atpūties, ierāpās viņš pils pagalmā. Tur atradis pumpis ar misiņa trauku. Viņš nomazgāja asinis un juta, ka tūliņ vātis sadzija. Nu viņš gāja pilī kādu cilvēku meklēt. Apakšējās istabas izmeklējis, viņš kāpa augšistabās. Kādā istabā stāvēja gulta. Viņš atvilka gultas priekškarus un sabijies atlēca nost. Gultā gulēja ļoti skaista galva, tā uzsauca Pēterim : "Kā tu, jaunais cilvēk, še ietiki?"

Pēteris izstāstīja, kā viņš še ticis. Galva sacīja: "Lācis, kas tevi atnesa, ir mans tēvs."

Viņa ņēmās visu izstāstīt no iesākuma līdz galam un sacīja: "Tu mūs vari atpestīt. Paņem ķēniņa labākās drēbes, labāko zobinu un ieej rītu no rīta baznīciņā. Tur kaŗājas mūsu Pestītāja bilde. No viņa mutes krīt maize un no viņa vātim tek vīns. Ēd no tās maizes un dzer no tā vīna un tu jutīsi jaunus spēkus. Tad ej, nokauj katru dienu tik daudz vilku, cik tu vari. Bet neaiztiec citu zvēru. Mājās pārnācis, nories mani pagalmā pie akas un mazgā mani; tad man pieaugs katru dienu pa gabaliņam miesas. Kad tu mani nesīsi atpakaļ uz manu istabu, tad tev sauks pakaļ visādus lamājamus vārdus, bet neskaties atpakaļ! Neaizmirsti katru rītu baznīciņā ieiet, jo citādi tev pietrūks spēka un tu nevarēsi kauties."

Pēteris darīja visu to, ko galva sacīja, un nokāva katru dienu daudz vilku. Tā viņš kāvās dienu no dienas. Vēl vienas dienas trūka no trim gadiem un princesei arī trūka tikai kāju pirksta, lai varētu staigāt. Šodien bija viņam vēl ar vilkiem jākaujas. Bija palikuši trīs vilki; princese sacīja, ka tie esot burvju ķēniņš ar saviem diviem dēliem. Priecīgs, ka līdz šim viss labi izdevies un princese vesela, Pēteris aizmirsa ieiet baznīciņā. Bet nu, iesākot ar vilkiem kauties, viņam pietrūka spēka. Viņš dabūja no vilkiem daudz brūces, tomēr galu galā vigus uzvarēja. Noguris. asiņains viņš pārvilkās mājās, nomazgājās dzīvības akā un nu bija atkal vesels. Viņš iznesa princesi un ielika to misiņa traukā, bet nu tā pati izlēca no trauka un bija pilnīgi vesela. Te viņi izdzirda pakavas dimdam un audis kliedzam. Drīz pildījās pagalms ar ļaudim. Pašā priekšā jāja ķēniņš. Visi pateicās Pēterim par izpestīšanu un ķēniņš deva tam savu meitu par sievu. Nu Pēteris atminējās, ko tēvs priekš trim gadiem bija sacījis, dēlus pasaulē izlaizdams. Viņš lika karītē iejūgt četrus melnus zirgus. Ķēniņš un jaunais pāris brauca pie vecā kalēja. Viņi brauca caur mežu kur Pēteris bija pauniņu atstājis, kad lācis to aiznesa. Viņš apģērbās vecajās drānās, atstāja zirgus mežā un gāja viens pats uz mājām. Kokam gaŗām iedams, kur brāļi šķīrušies, viņš redzēja, ka brāļu naži bija izņemti. Brāļi bija dienu priekš tam pārnākuši. Vecākais bij izmācījies zirgus apkalt pilnā skriešanā un vidējais tā zobinu pār galvu vicināt, ka lielākajā lietū tam nevienas pilītes neuzpilēja. Abi bija bagāti palikuši un nepieņēma tēva mantību. Viņi sēdēja visi kopā istabā, kad Pēteris ienāca noplīsušās drānās. Visi uz viņu nicinoši noskatījās un prasīja: Ko viņš esot iemācījies? Pēteris nekā neatbildēja. Tēvs gribēja ņemt nūju, bet Pēteris izmaucās ārā, uzkāpa uz bēniņiem, paņēma savas vecās drēbes, piebāza tās ar sienu un pakāra. Nu viņš aizskrēja uz mežu pie zirgiem, apģērbās ķēniņa drēbēs un piebrauca pie smēdes. Kalējs, ieraudzījis, ka pats ķēniņš pie smēdes piebraucis, izgāja ārā un prasīja, vai zirgs jāapkaļot?"

Ķēniņš atbildēja: "Zirgs man nav jākaļ; bet es atbraucu jūsu jaunākā dēla labad. es viņu gribu pieņemt par sulaini."

"Kalējs sūtīja dēlam pakaļ, bet to nekur neatrada. Ķēniņš sacīja: "Vai tad jūs neredziet, kur jūsu dēls uz bēniņiem karājas?"

Māte sāka rokas lauzīdama, raudāt. Pēteris nevarēja vairāk nociesties un devās pazīties. Nu bija visas bēdas vējā, ķēniņš ņēma tēvu, māti, brāļus līdz uz savu pili, kur dzīvoja visi laimīgi.

Piezīme. Iepriekšējai pasakai gluži līdzīgu variantu vēl uzrakstījis F. Fišers Krūtē (L. P. VII, II, 25, 9, 2).