10. A 314. R. Vulfs Ūziņos. LP, IV, 13, 3.

Viens tēvs nolādējis savu meitu par baltu ķēvi un salīdzis puisi, kas lai ķēvi koptu ar kvēlošām oglēm. Bet puisis apžēlojies par ķēvi (meitu) un pa starpām nesis auzas. Ķēve nomanījusi, ka puisim var uzticēties sākusi teikt: "Puisīt vai tu domā pie mana tēva izdzīvot to gadu? - Nekā! Tu redzi kāds viņš ir. Es biju viņa meita, un viņš nolādēja mani par baltu ķēvi. Labāki sarunāsimies un bērsim."

"Labi, bēgsim!"

,,Nuja, tad paraugi pie laika vienu egļu un vienu priežu kociņu un vienu akmeņa galodiņu, tos iebāz kabatā. Vakarā, kad tēvs aizmidzis, kŗāks un no viņa kŗāciena zeme dimdēs, paņem iemauktus, uzliec man galvā, sēdies mugurā un jāj ko nagi nes!"

Tā noticis. Līdz ko tēvs kŗācis, kad zeme dimd, puisis uzlēcis ķēvei mugurā un aizjājis kā viesulis. Bijuši jau labi gabalā; te uz reizi ķēve iesaukusies: "Klau, kas tur dimd? Tēvs dzenas pakaļ. Liec ausi pie zemes, vai tālu?"

Puisis paklausījies pie zemes, neesot vairs tālu. ,,Lauz egļu kociņu un svied pār kamiesi!"

Puisis tā padarījis., tūlin izaudzis biezs, biezs egļu mežs, ka neviens cauri tikt. Tēvs, atlobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu. Nu jozis uz māju pēc cirvja, nocirtis mežu un dzinies atkal pakaļ.

Klau, kas tur dimd? Tēvs dzenas pakaļ. Liec ausi pie zemes, vai tālu?`

Puisis pieliecies, neesot vairs tālu.

"Lauz priežu kociņu un svied pār kamiesi!"

Puisis tā padarījis, tūlin izaudzis biezs, biezs Priežu mežs, ka neviens cauri tikt. Tēvs atdūries pret priežu mežu kā pret sienu; tomēr drīzi nocirtis ir to mežu un atkal dzinies pakaļ.

Klau, kas tur dimd? Tēvs dzenas pakaļ. Liec ausi pie zemes, vai tālu?"

Puisis pieliecies, neesot vairs tālu.

"Lauz akmeņa galodiņu pret celi un svied pār kamiesi!"

Puisis tā padarījis, tūlin gadījies augsts akmeņu kalns, kā neviens pārkāpt. Bet tēvs izcirtis kalnam jau līdz pusei lielu caurumu ko izlīst; te uz reizi nolūzis cirvim kāts un palicis caurumā. Bijis jāiet tēvam atpakaļ.

Nu jājis bez bēdām tālā svešumā. Trešajā dienā ķēve vienā vietā ieraudzījusi liepu pavēni ar upīti, tūlin apstājusies un teikusi: "Te laba piemītne. Kāpi zemē un ej tur uz ķēniņa pili darbu pameklēt. Tik nesaki nevienam, ka mani te atstāji. Bet ja kādreiz tev kā ievajagās, tad nāc pie manis pēc padoma!"

Puisis aizgājis pie ķēniņa un prasījis darbu. Ķēniņš atteicis: "Ej pie dārznieka.

Nu strādājis pie dārznieka. Bet vienu dienu bijis sveloti karsts laiks. Puisis novilcies un gājis dārza dīķī mazgāties. Iznācis ķēniņš: "Ko tu te dari?"

"Ķeŗu vardes!"

"Kur liksi vardes?"

"Kaŗošu!" "Ko tu ar vardēm kaŗosi? Man rītu jāiet īstenā kaŗā, nāc, došu tev zirgu, jāj man līdz uz karu!"

No rīta ķēniņš apsedlojis sev varenu zirgu; bet puisim iedevis tādu krabiņu. Puisim bijis kauns ar tādu kaŗā rādīties, tādēļ aizgājis klusītiņām pie liepu upes baltajai ķēvei padomu paprasīt. Ķēve teikusi: "Tev taisnība, kur tādu zirgu kaŗā lietāsi? Piesien tepat, lai baŗojas. Es uzsprausļošu sev sudraba "spalvu un tev sudraba drēbes ar zobinu un tad kāp man mugurā!

Tai pašā brīdī ķēve izsprausļojusi sudraba drēbes, sudraba zobinu un pati arī palikusi vienā sudrabā ar sauli priekšā un mēnesi pakaļā. Nu kāpis mugurā un aizlaidis kā viesulis ķēniņam gaŗām. Ienaidnieki, tādu jātnieku redzēdami ar sauli priekšā, mēnesi pakaļā, domājuši, ka tas no debesim nonācis. Trīcēdami, drebēdami turējušies gan pretim, bet kur sudraba zobins licis, tur krituši lēveņiem, un kas nav kritis, to ķēve atkal samīņājusi. Ķēniņš par varu gribējis savam glābējam pateikties, bet nedabūjis; šis aizskrējis kā viesulis pie liepu upes atpakaļ, novilcis sudraba drēbes un pārjājis ķēniņa pilī uz krabiņa, ka ne redzēt, ne dzirdēt. Ķēniņš stāstījis mājā pilnā kaklā par sudraba jājēju un prasījis arī puisim, vai esot redzējis. Bet puisis atbildējis, ka uz krabiņa jādams, palicis citiem pakaļā un nedabūjis redzēt.

Otrā dienā ienaidnieks sadabūjis vēl lielāku kaŗaspēku un atkal kritis ķēniņam virsū. Ķēniņš bēdādamies atkal aizjājis uz kaŗu un licis arī puisim uz krabiņa jāt. Bet puisis aizjājis pie liepu upes, atstājis tur krabiņu zālē un prasījis ķēvei padoma. Ķēve izsprauslojusi zelta drēbes, zelta zobinu un pati arī palikusi vienā zeltā ar sauli priekšā, mēnesi pakaļā. Nu aizjājis uz kaŗu un atkal sakāvis ienaidnieku. Ķēniņš par varu gribējis zināt, kas viņa glābējs esot, bet nedabūjis un nedabūjis.

Trešā dienā ienaidnieks sadabūjis vēl jo briesmīgāku kaŗaspēku un mācies ķēniņam virsū. Ķēniņš bēdādamies aizjājis uz kaŗu un licis arī puisim uz krabiņa jāt. Bet puisis atstājis krabiņu pie liepu upes un šoreiz ķēve apsprauslojusi to ar dimanta drēbēm un dimanta zobinu; pati arī dabūjusi dimanta spalvu ar sauli priekšā, mēnesi pakaļā. Ienaidnieki gan sīvi turējušies, bet nelīdzējis. Kur dimanta zobins ķēris, tur biruši kā spaļi, un kas vēl atlicis, to ķēve samīņājusi. Ienaidnieki mirdami vēl teikuši: "Nebij vērts mums iesākt, kad no debesim nāk viņam palīgā!"

Bet tagad ķēniņš par varu gribējis ar savu glābēju runāt. Tomēr glābējs tik taisījies projām. To redzēdams, ķēniņš iedūris ar zobinu dimanta zirgam, lai netiktu nekur. To darot, dimanta zirgs acumirklī palicis par daiļu sievieti; bet sieviete tikpat ātri, kā gadījusies, tā arī nozudusi. Tik puisis dimanta drēbēs palicis. brīnīdamies. Ķēniņš tagad puisi pazinis un priekos apdāvinājis bagātīgi; atdevis savu vienīgo meitu par sievu un iecēlis par savu mantinieku.