11. A. 314. Teicējs 60. g. vecs Ādams Puzans Līksnas pag. Aizpurvīšu ciemā. Kultūras balss kr.

Nazkod dzeivuoja uz pasauļa divi sirmi veci: veirs ar sīvu. Jī dzeivuoja vacā ustabiņā. Kaidā zīmas laikā vecs, pajēmis ciervīti un peipi, nūguoja uz mežu pēc molkas. Īguojis mežā, jis pīguoja pi vīna kūka un suoka cierst. Cierta, cierta bet nūcierst navar. Pīlt pi vecīša vīns jauns puiss un runuoj : "Šūdīņ ir svātdīna, tu ītuo kūka nanūciersi. Nūej uz muojom, bet atej pareit."

Vecīts paklausīja jaunuo cylvāka un nūguoja uz sātu bez molkas. Atguojis, izstuostīja sovai sīvai vysu, un gaida tuos dīna, kad vajadzēs īt vēļ uz mežu. Nūrunuotā dīnā vecīts otkon pajēmja sovu ciervīti un peipi un nūguoja uz mežu. Mežā tys jaunais cylvāks jau gaidīja. Vecītis otkon suoka cierst kūku, bet nūcierst navar. Tad jaunais cylvāks runuoj: "Jo tu atdūsi man tū, kuo napameti sātā, tad es paleidzēšu tev nūcierst un nūnest uz sātu itū kūku!"

Vecs soka: "Ciervīti un peipi es pajēmu, bet kuo tad vēļ es naatstuoju sātā?"

"Cierva un peipes man navajaga!" - atbildēja jaunais puiss.

Vecs dūmuoja, dūmuoja un soka: "Pajem tū, kuo es napamešu muojuos!

Tys jaunais cylvāks izruovja ar saknem kūku un atruovja uz sātu, bet pats aizskrēja prūjom. Dzeivuoj vēļ veci un jīm pīdzyma dāls. Tūlaik īguoduoja vecs tū jaunū cylvāku, kuŗam apsūlēja atdūt tū, kuo naatstuoja sātā. Sovu dālu veCi nūkristīja par Muortiņu. dzeivuoj un gaida, kad pēc jūs dāla atskrīs tys jaunais cylyāks, kurs beja valns. Puorguoja divdesmit godu, Muortiņš izauga lels. Vīnā naktī pasacēļa lels vējs. Pīskrēja pi ustabiņas lūga valns un soka: "Vec, es atguoju pēc Muortiņa!"

Un nyu Muortiņu kai ar vēju izruovja nu ustobas. Nas valns Muortiņu pa kolnim un lejom. Nesja nesja un vaicuoj: "Muortiņ, cik verstu es tevi nūnešu?"

"Kaidu desmit," atbildēja Muortiņš.

"Ej tu, Muortiņ, muļkis! Es jau kaidu symtu verstu tevi atnešu."

Un otkon valns nas Muortiņu. Nesja, nesja un vaicuoj : "Muortiņ, cik verstu es tevi nūnešu?"

"Kaidu divdesmit," atbildēja Muortiņš.

"Ej tu, Muortiņ, kaids tu muļkis! Es jau kaidi divi symti verstu tevi nūnešu," soka valns un nas otkon tuoļuok.

Nūnesja valns Muortiņu uz sovu sātu, aizlyka jam izpildīt dažaidus dorbus un aizlīdzja īit trejūs kambarūs, bet pats aizskrēja prūjom. Muortiņš izpildīja vysus dorbus, un aizsagribēja jam pasavērt [aizlīgtūs] kambarūs.

Attaisīja Muortiņš vīnu kambari un veras: stuov treis kubuli: zalta, sudobra un vara. Muortiņš ībuoza pierstu zalta kubulā un vyss piersts palyka ar zaltu. Muortiņš izguoja nu kambaya un, ka valns nazynuotu, ka jis beja īguojis kambarī, apsēja pierstu ar lupatu.

Atskrīn valns un vaicuoj nu Muortiņa: "Kas tovam pierstam?"

"Puorgrīžu," atbildēja Muortiņš.

"Paruodi!" soka valns un nu Muortiņš atraisīja nu piersta lupotu. Tad valns soka: "Jo tu man īīsi ūtrā kambarī, tad dzeivs nabyusi." - Bet pats, aizlicis Muortiņam dorbu, aizskrēja pa pasauli.

Muortiņš padarīja aizlyktū dorbu un īguoja ūtrā kambarī, nu tuo kambara izskrēja putni un aizskrēja. Muortiņš aiztaisīja kambari un gaida, kad atskrīs valns. Na par garu laiku atskrīn valns un vaicuoj: "Muortiņ, tu beji ūtrā kambarī?"

Muortiņš līdzas, bet valns soka: "Jo tu īīsi trešā kambarī, tad byusi beigts. Itū reizi es tev vēļ pīdūdu, bet vairuok napīdūšu!" un pats aizlicis Muortiņam dorbu aizskrēja pa pasauli.

Muortiņš vēļ naizpildīja aizlyktuo dorba un īleida trešā kambarī. Veras jis, ka trešā kambarī stuov zyrgi un vysi pīsīti ar astem pi silem. Muortiņš jēmja un sīn zyrgus ar golvom pi silem. Sēja, sēja, Muortirš zyrgus un pīguoja kuorta pādē,juo. Pādējais zyrgs soka: "Pasaver, Muortiņ, atpakaļ!

Muortiņš pasagrīzja un veras, ka nav ni vīna zyrga. Vysi tī izbāgušī putni un zyrgi beja valna nūsystū cylvāku dvēseles, kas ilgus godus jau beja turātas valna kambarūs. Tad zyrgs soka:

"Kad atskrīs valns, jis tevi, Muortiņ, nūsiss, tuodēļ mums obējim juobāg prūjom. Bet pyrmuok tu ej pyrmā kambarī un pamērcēj sovus motus zalta kambarī, tad vēļ tymā kambarī," - un zyrgs paruodīja kurā - "un pajem duorguos drēbes, biersti, grebiņas [ķemmi] un dvīlīti!"

Muortiņš īguoja kambarī un salasīja vysu, kū zyrgs° teicja pajemt, un atguoja uz zyrgu. Zyrgs soka: "Tagad mes begsim!" Muortiņš sāduos zyrgam mugurā, pajēmja leidza duorguos drēbes, biersti, grebiņas un dvīli un suoka bēgt. Bāga, bāga jī un zyrgs soka: "Pasaklaus, Muortiņ, vai nikas nasadzan pēc myusu!" Muortiņš nūkuopja nu zyrga, pīlyka ausi pi zemes un soka: Zeme reib un dzierdis, ka tuoļum_ā dzanas pēc myusu!"

"Zyrgs soka: "Bēgsim vēļ!" un jī otkon suoka bēgt.

Bāga, bāga, jau zeme suoka cīši reibēt un zyrgs soka Nluortiņam: "Ņūsvīd, Muortiņ, zemē biersti!"

Muortiņš nūsvīdja biersti un pasataisīja lels lels un bīzs mežs, bet paši turpynuoja bēgt. Vaļns sytuos, sy tuos pa mežu un vysa apsadauzīja, bet cauri gon tyka un otkon dzanas pakaļ. Klausuos zyrgs ar Muortiņu, ka zeme otkon stypri reib un valns jau jīm tyvu. Zyrgs soka Muortiņam : "Nūsvīd, Muortiņ, zemē grebiņas!"

Muortiņš nūsvīdja grebiņas un pasataisīja lels, lels un napuorejams pūrs, bet paši bāg tuoļuok. Valns pīskrēja pi pūra, sytuos, sytuos, ar lelom mūkom tyka puori izn dzanas otkon pakaļ.

Klausuos zyrgs ar Muortiņu, ka zeme otkon stypri reib un valns jau jīm tyvu. Zyrgs soka Muortiņam: "Puorplēs dvīli un nūsvīd pusi zemē!

Muortiņš puorplēsja dvīli un nūsvīdja pusi zemē. Nu dvīļa pasataisīja lels azars. Valns pīskrēja pi azara, apkuort skrīt nagrib, un suoka dzert azaru. Dzēŗa, dzēŗa valns azaru, izdzēŗa un otkon dzanas pakaļ. Jau zeme otkon suoka stypri reibēt un valns jau tyvu. Tad zyrgs soka Muortiņam: "Svīd, Muortiņ, zemē ūtru pusi dvīļa un, juo valns izdziers itū azaru, tad jis myusus sagyus!"

Muortiņš nūsvīdja ūtru pusi dvīļa un pasataisīja vēļ leluoks azars kai pyrmais. Valns pīskrēja pi azara un suoka dzert Dzēŗa, dzēŗa un puorpleisa valns, bet Muortiņš ar zyrgu bāga, bāga un zyrgs soka Muortiņam: "Muortiņ, pasaklaus, vai kas dzanas mums pakal?"

Muortiņš nūkuopja nu zyrga, pīlyka ausi pi zemes un soka: "Vyss ir kluss un zeme vairs nareib!"

Tad zyrgs soka: "Tagad valns ir puorpleisis un mēs esam gluobti!"

Zyrgs ar Muortiņu nūstuoja kaidā vītā un zyrgs soka: "Muortiņ, ej un pameklēj sev dorba, bet. kad nazynuosi kū darīt, atej pi manis, es tevi pamuocīšu!"

Duorguos drēnes Muortiņš atstuoja pi zyrga un pats ar sapleisušom nūguoja maklātu dorba. Nailgi jis staiguoja un pasajēmja pi tuos zemes kēniņa par duorza sorgu. Atguoja svātdīna. Kēniņš ar sovu saimi aizbraucja uz baznīcu un muojuos palyka kēniņa slymuo meita. Muortiņš aizguoja uz sovu zy rgi.a, apvylka duorguos drēbes un atguoja uz kēniņa pili. Ķēniņa slymuo meita sēdēja pi ļūga un redzēja, ka, īsagērbīs skaistuos drēbēs ar zalta motim, paguoja garam Muortiņš. Kēniņa meita nu ituo palyka vasaluoka, bet Muortiņš aizguoja uz zyrgu, nūvylka duorguos drēbes, apvylka sovas vacuos, atguoja uz duorzu un sorguoj.

Atbraucja nu baznīcas kēniņš, un kēniņa meita izstuostīja kēniņam, ka redzēja Muortiņu īsarūsušu duorguos drēbēs ar zalta motim un nu tuo palyka vasaluoka. Kēniņš naticēja meitai un aizguoja uz duorzu pasavārtu, vai ir Muortiņš, vai nav. Veras kēniņš, ka Muortiņš sēd appleisušuos drēbēs un sorguoj duorzu. Atguoja kPniņš uz pili un soka meitai: "Tys nav bejis Nluortiņš! Muortiņš sorguoj duorzu!" Bet kēniņa meita runuoj, ka tys guojējs beja Muortiņš.

Ūtrā svātdīnā otkon kēniņš ar saimi nūbraucja uz baznīcu, bet slymuo meita palyka muojuos. Otkon Muortiņš īsarūsīs puorguoja par pogolmu un kēniņa meita redzēja jū. Atbraucja nu baznicas kēniņš, un kēniņa meita runuoj jam: "Šūdīņ otkon es redzēju skaistū Muortiņu un palyku vasaluoka. Man jis cīši pateik, un es jūs gribu īvest savā kambarī!"

Kēniņš nazyna, kū darīt, un pasaucja Muortiņu uz pili. Kēniņš īdevja Muortiņam pučes un soka: "Īnes juos munas meitas kambarī"

Muortiņš pajēmja pučes, attaisīja ķēniņa meitas durovas un pastīpja pa škierbu. Meita pajēmja pučes, bet Mourtiņa nadabuoja īškā sovā kambarī. Tad meita aizguoja pi kēniņa un izstuostīja, ka Muortiņš naiguoja.

Otkon kēniņš syuta Muortiņu ar pučem. Muortinš attaisija durovas un kēniņa meita īruovja jū sovā kambarī, nūjēmja Muortiņam capuri un redzēja juo zalta motus. Kēniņa meita īmīļuo Muortiņu un, pagruobuse sauju zalta, īdevja Muortiņam runuodama: "Pajem itū naudu un nupierc sev lobas drēbes!"

Muortiņš pajēma naudu un izguoja nu pils. Ce]ā jū satyka bārni irn suoka smītis par Muortiņu. Muortinš suoka dalīt bārnim sajemtū naudu, runuodams: ",Jemīt! Ķēniņa jneita man idevja ituos pūdziņas īšyut jaunom drēbem!"

Bārni pajēmja nu Muortiņa naudu un jis otkon nūguoja uz sovu duorzu. Kēniņš itū vysu redzēja un nūsaucja Muortiņu par mulkiti.

Atguoja trešā svātdīna. Kēninš ar sovu saimi otkon aizbraucja uz baznīcu un slymuo meita palyka sātā. Muortiņš otkon īsarūšīs puorguoja par pogolmu un kēniņa meita redzēja jū. Šimā svātdīnā kēninš gribēja dūt pi veira sovu meitu. Atbraucja kēniņš nu baznīcas, sabraucja vysu zemju kēniņi un gaidīja, kuram kriss pajemt kēniņa meitu par sīvu. Nūstuoja vysi precinīki rindā, puorguoja caur rindu kēniņa meita; lasīdama veiru, un soka: "Pi itim ni vīna es naišu! Atvedīt Muortiņu!"

Atvedja nu duorza sapleisušū Muortiņu un kēniņa meita jū izvēlēja sev par veiru. Brīs?nīgi keniņš nagribēja precēt sovu meitu ar Muortiņu, bet nikuo navar darīt. Meita grib precētīs ar Muortiņu un juotaisa kuozas. Sataisīja kuozas un apprecēja kēniņa meitu ar Muortiņu. Guļ Muortiņš kēkī uz cepļa un nikur nastaiguoj. Sasadusmuoja cytu zemju kēniņi, ka naizdevja kēniņš sovas meitas pi kēniņa un pasludynnuoja karu. Aizbraucja kēniņš uz karim. Muortiņš ceļas nu cepļa, pajēmja kerzīti un soka: "Es īšu zyvu gyutu!"

Aaizguoja Muortiņš ar kerzīti uz sovu zyrgu, sāduos viersā un nūbraucja uz karim. Saskrēja tī putni un zyrgi, kurus Muortiņš nazkad izlaidja nu valna kambarim, sasyta pretinīkus, bet pats atbraucja atpakaļ, pīgyva zyvu un atguoja uz sātu. Atbraucja nu karim kēniņš un stuosta, ka jis sakuova īnaidnīkus, un ka jam paleidzēja nazkaids skaists veirīts ar lobim zyrgim un putnim. Kēniņa meita soka: "Varbyut, tēt, tys veirīts beja Muortiņš?"

Kēniņš pasasmēja un nasoka nikuo. Guļ Muortiņš otkon uz cepļa un nastaiguoj nikur. Kēniņa meita, Muortiņa sīva, prit pi cepļa un grib, ka Muortiņš kuoptu zemē nu cepļa un dzeivotu kambarūs, bet Muortiņš nasaklausa.

Paguoja eiss laiks un otkon kēniņam pasludynuoja karu. Kēniņš nūbraucja uz karim. Muortiņš ari ceļas nu cepļa pajēmja kerzīti un soka: "Es īšu zyvu gyutu!" - un aizgoja.

Atīt Muortiņš uz sovu zyrgu, sāduos zyrgam mugurā un nūbraucja uz karim. Saskrēja otkon vysi putni un zyrgi, un sakuova īnaidnīkus, bet Muortiņu īvainuoja kuojā. Kēniņš nūjēmja nu kokla sovu šalli, apsēja ar jū Muortiņa kuoju un pats aizbraucja uz sātu. Muortiņš uz sova zyrga agruok tyka sātā, izkuopja uz cepļa ar apsītū kuoju un guļ. Atbrauja kēniņš nu karim un stuosta: "Īnaidnīku sakaut man paleidzēja otkon tys veirīts ar putnim un lobim zyrgim, bet jū īvaiņuoja kuojā un es apsēju juo kuoju ar sovu šalli."

Kēniņa meita nikuo napasacīja. Muortiņš guļ uz cepļa un nikur nastaiguoj. Kaidu reizi kēniņa meita pīguoja pi cepļa, uz kura gulēja Muortiņš, veras uz Muortiņa un redz, ka juo kuoja apsīta ar juo tāva šalli. Meita nūskrēja un izstuostīja tāvam, ka tys skaistais veirīts, kurs paleidzēja jam īnaidnīkus sakaut, beja juos Muortiņš. Kēniņš atguoja un redz, ka patīsi Muortiņa kuoja apsīta ar juo šalli. Tad pazyna kēniņš, ka juo labdars beja Muortiņš. Muortiņš nūkuopja nu cepla un nūguoja uz sovu zyrgu. Zyrgs soka: "Tagad tu apveļc sovas lobuos drēbes, ej uz pili un dzeivuoj vasals! Mes jau vairuok nasatiksim!"

Apvylka Muortiņš sovas duorguos drēbes, atsavasaluoja ar sovu zyrgu un aizguoja uz pili. Kēniņš sataisīja ūtras kuozas, pīaicynuoja vysu zemju kēniņus un nū vysi dzēŗa un prīcuojuos.

Tys kēniņš dreiži nūmyra un par kēniņu palyka Muortiņš, ar kuru karuot beistās vysi kēniņi.