12. A. 302. 314. 550. P. Grebezis Eglūnē, N. Rancāna kr.

Vīnu reizi gadējuos, ka tāvs ar dālu nūbraucja uz jyuru makšoruot. Jīm tur ziv's nasajēme un jī dūmuoja braukt tuoļuok, bet navarēja pabraukt. Te nu yudiņa pasacēla smuts un soka:

"Atdūd man sovu dālu, tūlaik palaisšu."

Dāls piskrēja pi tāva un soka: "Tēte, dūd mani smutam un prosi lai pībeŗ tev pylnu laivu zalta naudas!"

Nyu smuts stuojuos pi darba un nese ar maisu naudu. Kad laiva beja pylna, tad smuts pajēme puisānu un nūvede uz sevi. Īvedis sovā ustabā, smuts aizguoja prūjom.

Tagad puisānam īsagribēja ēst un jis teic: "Pi muotes man beja kot sausi bulvi, tē man nav kuo ēst."

Tyulīt aizzadaga svece un tur beja pylns golds vysaidu gordu ēdīnu. Kad paēde, svece apdzisa un nyu jis sēdēja vīns pats. Jam palyka gars laiks un jis teice: "Pi muotes man beja kur atsagult kot uz cysu, bet te man nav ni cysu."

Aizzadaga otkon svece, redz gultu ar daudz galvas spilvinim. Ka tik jis atsagula, svece apdzysa. Te nazkas kloudzēja, nazkas atsagula pi viņa un mīdz jū pi sīnas; bet kai tik ausa dīna, tai izgaisa.

Reitā atguoja pats smuts un nyu puisāns prosuos uz muojom. Smuts soka: "Jo klauseisi mani, tad es palaisšu uz muojom. Jo es vīnu reizi aizstrumpēšu, tad tu byusi uz pusceļa. Jo ūtru reizi, tad tu byusi sātā. Jo es aizstrumpēšu trešu reizi, tu byusi jau te."

Puisāns skrēja, cik kuojas nese. Smuts reizi aizstrumpēja, puisāns jau beja sātā un muote jam īdeve grabnicas sveci un serkas. Tad jis skrēja otkon atpakaļ. Kad smuts ūtru reizi aizstrumpēja, puisāns jau beja te. Nyu smuts teic: "Lobs puisāns, kad paklausēji muna vuorda."

Puisāns īguoja otkon sovā ustobā un smuts aizguoja. Atguoja vokors, puisānam gribīs ēst un jis otkon teic: "Pi muotes man beja sausi bulvi, bet te nav nikuo."

Aizzadaga svece un stuov tys golds, kurs jau beja tūlaik. Jis paēde un svece apdzysa. Nyu jam gribīs gulēt, jis teic: "Pi muotes man beja cysas, bet te nav nikuo."

Aizzadaga svece un jis redz gultu, kad atsagula, svece apdzysa. Klausuos - nazkas atskrīn - pīguoja pi juo gultas un atsagula; jis aizdedze grabnicas sveci un puorkryta caur zemi.

Atskrīn pats smuts un soka: "Kū tu padarīji? Da šam laikam tu beji tik lobs un tagad tu itū padarēji! Kad es aizstrumpēšu divi reizes, kab tu byutim jau puor munu rūbežu."

Tagad puisāns skrēja, cik varēja, bet smuts dzynuos jam pakaļ, tik kū jis puorskrēja puori par rūbežim. Smuts teic: "Lobs Dīvs, ka puorskrēji. Jo es byutu danuocis, tad tu nabyutu sovu kaulu salasējis."

Nyu puisāns guoja tualuok un īguoja lelā, Ielā mežā. Jis guoja, guoja un īraudzīja spruoģušu vērsi - pi tuo sēd luocis, vylks, vonogs un prusaks. Luocis ataicyna puisānu un teic : "Izdali mums šū vērsi!"

Puisāns teic: "Labi! Luočam kai vacuokam vajaga apēst meikstumu, vylkam apgrauzt kaulus, vonoga:m zornas un prusakam īleist golvā un izēst smedziņus."

Un nyu visi sacīja: "Labi!" Luocis izruove sev treis spolvas un dūd puisānam sacīdams: "Jo tu paūssi šituos spolvas, to tu byusi trejim stypruoks par manim."

Vylks izruove sev treis spolvas un teic: "Jo tu paūssi munas spolvas, tad tu byusi trejim mudruoks par mani."

Vonogs ari izruove treis spolvas un soka: "Jo tu paūssi tūs, tad izskrīsi trejim augšuok par mani."

Prusaks atlauze sovu pādējū kuoju un teice: "Jo tu paūssi vīnu reizi munu kuoju, tad byusi mozuoks na es."

Tagad puisāns guoja, guoja, izguoja nu meža un īraudzēja tur meitiņu lūpus gonūt. Jis pīguoja kluotu un prasēja ēst. Meitiņa atbildēja: "Te man nava nikuo ēst, bet muojuos ira. Tagad tu pagoni lūpus, bet tikai nalaid tymā duobulā!"

Meitiņa aizguoja uz muojom, puisāns sadzyna gūvis duobulā un pats atsasāda kuorklu kryumā. Atīt smuts ar deveiņom golvom un vaicuoj : "Kur ir gons?"

Puisāns izleida nu kuorklu kryuma. Smuts klīdz uz puisānu: "Kas tev ļuove te ganīt?"

Puisāns atbild : "Es pats."

Smuts teic: "Īsim spākuotīs!"

Puisāns paūde luoča spolvas un nyu beja ūti styprs. Smuts papyute un saleidzynuoja vysu zemi uz vīna versta; bet puisāns papyute un saleidzynuoja uz treju verstu.

Tagad puisāns sakēre smutam aiz golvas, nūlauze jam vysas deveiņes golvas un pati puorplēse pa pusei. Nu smuta īkšpuses izskrēja koza un nyu puisāns dzynuos jai pakaļ, bet navarēja danuokt. Tad jis paūde vylka spolvas un sagyva kozu. Nyu puorplēse kozu, nu juos izskrēja peile un īskrēja azarā. Jis paūde vonoga spolvas, izzacēle augšī, nūsalaide uzazara, sagyva un puorplēse peili, bet nu juos izzavēle ūla.

Nyu puisāns pajērne ūlu, guoja otkon atpakauz smutu, īguoja juo ustobā, pata smuta nabeja muojā, bet beja tikai juo sīva. Smutine teic: "Ej pa ceļu! Jo atīs smuts, tad tevi nūsiss."

Puisāns atbildēja: "Jo atīs smuts, tad tu prosi, lai jis dūd tev golvu īskuot. Kad tu īskuosi, pagrīz jū ar muti da manim!" Puisāns paūde prusaka kuoji un palyka mozuoks par prusaku.

Nyu jis īleida sīnos škierbā. Kad atguoja smuts, tad sīva prasēja, lai dūd jai golvas īskuot. Smuts teic: "Īskuoj!"

Tagad smutine īskuoja smutam golvu, tai kai beja puisāns pasacējis. Tad puisāns svīde ar ūlu smutam pīrī, un smutam ar smutini puorpleisa golva.

Zam smuta vierseibas beja daudzi aužu, vīna vasala kēneste.

Tam kēniņam beja duorzs, puisāns īguoja tymā duorzā un aizmyga. Kēniņa sulaiņi nūvylka juo drēbes un apvylka jam cytas. Jis ilgi gulēja, kad cēlēs, tad vaicuoja, kur lyka juo vacuos drēbes? Kad otkon atnese vacuos drēbes, tad jis izjēme nu tuom sovas spolvas. Jis izdzierda, ka vīnu kēniņa zyrgu baruoj symts cylvāku un navar pabaruot. Puisāns teic : "Es gon viņu pabaruotum."

Ļaudis pasacēja kēniņam: "Vīns jamas pabaruot tovu zyrgu." Nyu kēniņš lyka ataicynuot puisānu un sacēja: "Pabaruoj munu zyrgu, un jo napabaruosi, tad tova golva un muns zūbyns!"

Puisāns pīguojis pi zyrga raud, zyrgs pavaicuoja: "Kuo tu raudi?"

Puisāns atbildēja: "Man kēniņš lyka tevi pabaruot, un es nezynu, kai pabaruot."

Zyrgs teic : "Sēstīs uz manis un juoj uz jyurmolu!"

Puisāns aizjuoja un zyrgs tur paēde duobula un padzēre yudiņa. Tad jis otkon atjuoja un kēniņpībēre jam auzu, bet zyrgs atgrīze ūkstu un naēde.

Radzādams, ka puisāns var zyrgu pabaruot, kēniņš soka puisānam: "Atved man dīvu jumpravu!"

Puisāns nūguojis pi zyrga, otkon raud. Zyrgs soka: "Kuo tu raudi?"

,Man kēniņš sacīja atvest dīvu jumpravu."

Žyrgs teic: "Pasaki kēniņam, lai līk izlīt vara ekipažu!" Kēniņš lyka izlīt taidu ekipažtt, puisāns aizjyudze tur zyrgu un nūbrauce uz jyurmolu. Tur jis redz, ka dīva jumprava brauc pa molu. ,Jis jū muonē un īmuonē ekipažā. Jumprava teic: "Es braukšu uz brūkasti."

Puisāns soka: ,Man ar ir kū brūkastēt."

Jumprava ād brūkasti un puisāns dūd jai krūzi olus. Paādusi jei teic: "Vajaga braukt gutēt."

Puisāns soka: "Man ir vītas dīzgon."

Jei atsagula un aizmyga, puisāns aizjyudza zyrgu un gribēja vest jū uz muojom, bet jei kai tryukuos, tai izlauza ekipažam duris un aizbēga.

Nyu puisāns soka kēniņam: "Es byutu atvedis dīvu jumpravu, bet jei salauza ekipažu. Līc izlīt zalta ekipažu un lai nikur nav nivīna cauruma.

Kēniņš nyu ari lyka izlīt taidu ekipažu, un puisāns aizbrauca ar jū uz jyurmolu. Tagad jumprava brauce tuoļuok nu molas, bet puisāns jū otkon muonīja un damuonēja pi sevis. Jumprava teic: "Man vajaga braukt uz brūkasti."

Puisāns soka: "Man ir kū brūkastēt."

Brūkastējūt jis jai īdeve divi krūzes olus. Paādusi jumprava teic: "Vajaga braukt gulēt."

Puisāns soka: "Guli še ekipažā!"

Jumprova aizmyga, puisāns aiztaisēja ekipažu, aizjyudze zyrgu un nūvede jū kēniņam. Kēniņš izguoja prīškā un īvede jumprovu sovā pilī. Nyu keniņš vaicuoja: "Voi byusi man par sīvu?"

Jumprava atbild: "Man nav skreines [šķirsta], ar kū es apsagērbšu?"

Kur tova skreine ira?" "

"Jyurmolā, lelā akmenī."

Tagad kēniņš pasacīja puisānam: "Atvad man nu jyunnolas skreini, kas ir akminī!"

Puisāns nūguoja pi zyrga un rauduoja, zyrgs pavaicuoja : Kuo tu raudi?"

Puisāns atbildēja: "Kēniņš lyka man atvest dīvas jumprava:s skreini, kura ir jyurmolā lelā akminī."

Zyrgs teic : "Pasoki kēniņam, lai līk nūkalt četri pakavi pa divdesmitpīci pudi."

Kalvis pīkola zyrgam taidus pokovus pi kuojom. Puisāns nūjuoja uz jyurmolu, zyrgs kai skrēje uz akmeni, akmens puorpleisa, izzavēle skreine un puisāns atvede skreini kēniņam.

Nyu kēniņš vaicuoja jumpravai: "Voi byusi man par sīvu?" Dīva jumprava teic: "Kai es atslēgšu skreini, jo nav atslāga?"

"Kur ir tovs atslāgs?"

"Muns atslāgs ir jyurā lelas leidakas golvā."

Tagad kēniņš otkon pasacēja puisānam, lai atvad nu jyuras atslāgu. Puisāns nūīt pi zyrga un raud, zyrgs vaicuoj: "Kuo tu raudi?"

Puisāns atbild: "Kēniņš lyka atvest nu jyuras atslāgu." Zyrgs teice : "Pasoki, lai nūkažabārklu, kurs svārtu pus īiuda!"

Puisāns nūguoja pi kēniņa un teice : "Līc nūkalt man žabārklu, kurs svārtu pus iuda!"

Kalvis nūkola taidu žabārklu un puisāns nūbrauce uz jyurmolu. Tur jis tyulen īraudzēja lelu lelu leidaku, dyura jū, bet nanūdyure.

Zyrgs vaicuoj: "Voi nanūdyuri. "Nanūdyuru, nūskrēja."

"Es tev paleidzēšu."

Jī īraudzēja, ka otkon atīt leluo leidaka. Nyu dyura obi un nūdyure. Kad ji puoršķēle leidakas golvu, tad atroda vydā atslāgu un puisāns atdeve tū kēniņam.

Kēniņš teic jumpravai : "Voi byusi man par sīvu?"

Jei atbild: "lzzamozguoj pīnā un vyrdūšā yudinī!"

Kēniņš pīvuorēja yudiņa un teice puisānam : "Ej un izzamozguoj!"

Kēniņš nyu palaide ari zyrgu un zyrgs tam laikam puorsavērte par puisānu, nūskrēja paprīšku īpyute vyrdūšā yudinī un yudins topa solts. Tad puisāns tur izzamozguoja un beja skaists un balts.

Kēniņš izzamozguoja pīnā un tad skrēja vydrūšā yudinī un sašmuka. Nyu puisāns jau beja lels, apsaprecēja ar dīvu jumpravu un dzeivuoj pa šai dīnai.