13. A. 314. Teicējs 67. g. vecs A. Kovaļevskis Bebrenē. Kultūras balss kr.

Dzeivoja kaids nabogs cylvāks ar sovu sīvu; jīm jau beja treis bārni un vēļ divi pīdzyma. Nazyna nabogs, kū darīt ar bārnim: sīva slyma, bārni mozi, maizes nav. Sadūmuoja nabogs nest bārnus sleicynuotu. Dabuoja jis maisa, lyka bārnus maisā un nas uz upi. Ceļā nabogs satyka vecīti. Vecīts prosa: "Kū tu nes?"

Nasu divējus sunīšus sleicynuot!" atbildēja nabogs.

"Es kai reize [taisni] meklēju sev sunīša, īdūd man vīnu!" prosa vecīts.

"Nalobi sunīši, nalītas taidi. Jo jau lobi byutu, es nanastu jūs sleicynuotu." atbildēja nabogs.

"Nu, kaut ari nalītas, bet man vīnu īdūd," prosa vecīts. Tad nabogs soka vecīšam: "Mes divi un Dīvs trešs, es tev pīsazeistu, ka nasu sleicynuot sovus divējus bārnus."

"Kuodētu tai dori?" prosa vecīts.

"Maizes man nav, kyumu dabuot navaru un tuodēļ tys juodora," atbildēja nabogs.

"Nes uz sātu, paprosi kaidas buobiņas, kura paleidzēs bārnus nūkristīt, aiznes reit uz baznīcu, es tur gaidīšu un ar tū buobiņu nūkristīšu bārnus. Tikai kristīsim vīnu puiku par Juonīti ūtru par Uodumiņu. Uodumiņu es par treis godi aizīšu un pajemšu. Tagad slyma uz sātu, un varbyut Dīviņš byus devis tev kaidu maizes kumūsiņu!" pamuocīja vecīts.

Atīt nabogs ar bārnim uz sātu un aizguojis dabuoja nabadzigas buobiņas par kyumu. Atsasāda buobiņa golda golā un gaida, kad vajadzēs nestīs ar bārnim uz baznīcu. Īdūmuoja nabogs, ka ūtrā kambarītī vēļ beja atlicis maizes gabaliņš un ar pādēju gabaliņu gribēja pamīluot sovu kyumu uz ceļa. Aizguoja nabogs uz ūtru kambari un redz, ka tymā vītā, kur stouvēja maizes gabaliņš, beja pylns peirāgu, maizes, svīsta, goļas un cytu lobu ēdīņu. Pajēmja nabogs peirāga un svīsta un atsanesja pamīluot sovu kyumu. Slymuo sīva redz un breinuojās, kur veirs jēmja peirāgu un svīstu. Veirs pabaruoja ari sīvu un tad pajēmuši bārnus, aiznesja jūs uz baznīcu nūkristīt.

Pi baznīcas vecīts jau gaidīja un nūkristīja bārnus par Juonīti un Uodumiņu. Atnesja bārnus uz sātu. Pasavēŗa nabogs ceplī un redz, ka ceplī capas vysaidas dasas. Pabaruoja nabogs sovu kyumu un palaidja. Tagad vysa kuo nabagam pīteik un bārni aug. Tai puorguoja treis godi uņ atīt tys vecīts.

"Kai muni kristdāli aug?" prosa vecīts. "Abi vasali, paldīs Divam!" atbild nabogs.

"Nu, tagad jau es jemšu Uodumiņu sev," soka vecīts. "Ak, jem, juo jau jemams," atbildēja nabogs.

Vecīts pajēmja Uodumiņu, bet bārni beja tai pījyukuši vīns pi ūtra, ka Juonīts bez Uodumiņa nagribēja palikt.

"Ak, jem obējus, ka Juonīts napalīk," soka nabogs.

Vecīts pajēmja obējus puikas un aizvedja pi sevis. Padzeivuoja bārni kaidu dīnu pi vecīša un vecīts soka Juonīšam: "Tagad mes ar Uodumiņu īsim pastaiguotu, bet tu, Juonīt, palīc muojuos un pīsaver sātas, apkuort skraidīdams. Tur uz pogolma ir divi olūtiņi. Tu verīs nasamozguoj teirajā olūtiņā, tys Uodumiņa, bet tovs ir nateirais! Jo mozguosīs Uodumiņa olūtiņā, tad tev byus slykti."

Vecīts ar Uodumiņu izguoja pastaiguotu, bet Juonīts, skraidīdams ap ustobu, pīkusa un gribēja nūsamozguot. Pīguoja Juonīts pi sova nateiruo olūtiņa un nagrib jimā mozguotīs, bet nūsamozguoja Uodumiņa teirajā olūtiņā. Tyuleņ vyss Juonīša vaigs apauga ar sosim. Juonīts beiduos, ka nu kristtāva byus ruojīns, tuodēīskrēja ustobā un nūsaglobuoja aiz cepļa un sēd. Atguoja kristtāvs ar Uodumiņu nu pastaiguošonas. Uodumiņš skraida pa vysom vītom, meklēj bruolīša, bet nav. Tad vecīts soka Uodumiņam: "Pasaver, dēliņ, varbyut, Juonīts aiz cepļa sēd?"

Uodumiņš aizskrēja aiz cepļa un izvylka bruolīti sosuotu. "Redz, kaids tu, dēliņ, napaklausīgs," soka vecīts, "es tev sacīju nasamozguot Uodumiņa olūtiņā, bet tu manis napaklausīji un tagad vyss apaugi ar sosu. Tagad tevi vysi sauks par Sosu!"

Vecīts īdevja Juonīšam treis uobūli: vīnu sudobra, ūtru zalta, trešu dimanta, un soka: "Tagad ej un meklēj sev dorba! Kur dīnēsi, tur īstoti kotrā duarza styurī pa itim uobūlīsam un juo kuo tev nu manis vajadzēs, paprosi, es aizsyutīšu. Tikai verīs - pi sprūguota nasajem dīnēt!"

Juonīts ībuozja uobūlīšus karmanā, atsavasaļoja ar kristtāvu un bruolīti un īt. Ceļā Juonīts satyka kaidu sprūguotim motim kungu. Kungs prosa nu Juonīša: "Sasiņ, kur tu ej?"

"Eju dorba maklātu," atbildēja Juonīts. "Ej pi manis par gonu," soka kungs

Na, naīšu, tu naesi taisnīgs cylvāks, tev moti sprūguoti," atbildēja Juonīts, un kotrs jī izaškeira pa sovu ceļu.

Na par lelu gabaliņu kungs gruovītī samērcēja rūkas yudenī, saglaudja motus, un aizskrējis Juonīšam priškā, prosa: "Sasiņ, kur tu ej?"

Breinums, kuodēi mani vysi par sasiņu sauc," nūdūmuoja pats sevī Juonīts un soka kungam: "Eju dorba maklātu "Ej pi manis par gonu," soka kungs.

"Īšu, tu esi taisnīgs cylvāks,tev moti nav sprūguoti," atbildēja Juotīts.

Tai Juonīts ar kungu sadarēja pi kunga par gonu. Ūtrā reitā Juonīts īsavēŗa, ka kungam sprūguoti moti un nūdūmuoja pats sevī: "Jis nav taisnīgs cylvāks, jam sprūguoti moti, tuodēes sovu uobūlīšu juo duorzā nastatīšu!"

Bet ganīt Juonīšam beja juogona par vosoru pi sprūguotuo saiminīka. Saiminīks beja cīši dusmīgs un kotru reizi, kai tik saimnīka lūpi īskrēja rudzūs vai vosoruojā, .Juonīšam atskaitīja nu lūnes. Atguoja rudens un vēl Juonīts palyka saimnīkam paruodā. Vysa Juonīša lūne beja izskaitīta pamozam par kotru reizi, kai tik lūpi īskrēja škodē. Atstuoja Juonīts saiminīku un īt tuoļuok. Cuoja guoja jis un pīguoja pi kaida kēniņa pils.

Sasiņ, kur tu ej?" - prosa Juonīšam kaids kēniņa kolps. ,

"Eju dorba maklātu," atbildēja Juonīts.

Duorzinīkam ir vajadzīgs paleigs, ej, varbyut tevi pījems," soka kēniņa kolps.

Juonīts aizguoja pi duorznīka un palyka par paleigu. Trejūs duorza styurūs Juonīts īstastīja pa uobūļam un izauga treis uobeļnīcas: vīna ar sudobra,ūtra ar zalta un trešā ar dimanta uobūjim. Kad kaids raudzēja nu uobeļnīcom nūraut uobūļus, uobeļnīcas pasacēļa gaisā un nikas navarēja dabuot uobū]u, bet kad Juonīts pīguoja pi uobeļnīcas, vysi zori ar uobūļim leida Juonīša rūkuos.

Kēniņam beja treis meitas. Jaunuokuo meita beja slyma. Kaidu reizi ķēniņš sadūmuoja aizbraukt uz cytom kēnestem un pasavērt cytu kēniņu duorzus. Kēniņš pajēmja ar sevi obi vacuokuos meitas un duorznīku un aizbraucja. Jaunuokuo meita, slyma byudama, palyka muojuos un navarēja izbraukt. Juonīts palyka Par duorznīku un staiguoja pa duorzu. Sadūmuoja Juonīts pasavyzynuot uz zyrga un aizklīdzja: "Kristtāvs, atsyuti man sudobra zyrgu!"

Zyrgs beja kluot. Juonīts nūvylka sovas vacuos drēbes, apsavylka atsyutītajuos kristtāva drēbēs, sāduos uz zyrga un skraidēja pa vysu duorzu, tai ka zori vīn lyuzt uobeļnīcom. Tai jis paskraidīja uz sudobra zyrga kaidu laiku, nūkuopja nu zyrga, apvylka otkon sovas vacuos drēbes, zyrgu ar lobom drēbem palaidja, losa un kraun koponā uobeļnīcu aplauztūs zorus. Kēniņa slymuo meita pa lūgu redzēja tū vysu un lyka sovim kolpim pasaukt Sasiņa. Juonīts atguoja pi kēniņa meitas. Kēniņa meita soka Juonītim: "Sasiņ, es asmu slyma, atnes man kaidu uobūlīti nu duorza!"

Juonīts aizguoja uz duorzu, nūškina treis sudobra uobūļis nu sudobra uobeļnīcas un padevja kēniņa meitai. Kēniņa meita uobūjus nūglobuoja. Juonīts otkon aizguoja uz duorzu, sadadzynuoja aplauztūs uobeĪnīcu zorus, apkūpja uobeļnīcas, tai ka tuos suoka vēļ lobuok augt, un staiguoj pa duorzu.

Atbraucja kēniņš ar meitom un duorznīku nu svešom zemem. Duorznīks iguoja duorzā un prosa nu ,Juonīša: "Kas taids ar uobeļnīcom ir nūticis?"

"Beja vātra, aplauzja uobeļnīcom zorus un es tik paspēju aplauztūs zorus sadadzynuot un apkūpt uobeļnīcas," atbildēja Juonīts.

Duorznīks apsavēŗa uobeļnīcas un vēj pateicja Sasiņam, ka jis tai labi prota apkūpt.

Pēc mēneša laika otkon ķēniņš ar meitom un duorznīku aizbraucja uz svešom zemem. Šūreiz jaunuokuo ķēniņa meita, apsamazdama par slymu, palyka otkon sātā, jo gribēja nūsavērt leidz golam, kū Sasiņš izdarīs. .Tuonīts staiguoja, staiguoja pa duorzu un aizklīdzja: "Kristtāv, atsyuti man zalta zyrgu!"

Tyulen zalta zyrgs beja kluot. Juonīts nūvylka sovas vacuos drēbes, apvylka atsyutītuos kristtāva drēbes, sāduos zyrgam mugurā un juoja pa duorzu, tai ka uobslnīcas leidz pusei lyuzt. Pēc kaida laiciņa Juonīts nūkuopja nu zyrga, apvylka vacuos drēbes, zyrgu palaidja un losa aplauzītuos uobeļnīcu viersyunes un dadzynuoj. Kēniņa meita pa lūgu tu vysu redzēja un lyka sovim kolpim pasaukt Sasiņa. Juonīts atguoja pi kēniņa meitas. Kēniņa meita soka Juonīšam: "Sasiņ, es slyma, atnes man kaidu uobūlīti nu duorza!"

Juonīts aizguoja uz duorzu, nūškina nu zalta uobeļnīcas treis Laita uobūļus un atnezis padevja tūs kēniņa meitai. Kēniņa meita uobūļus nūglobuoja. Juonīts otkom aizguoja uz duorzu un struoduoj sovu dorbu. Uobeļnīcas aug, tai ka lobuok augt navar.

Atbraucja kēniņš ar savom meitom un duorznīku. Duorznīks īguoja duorzā, apsavēŗa uobeļnīcas un pateicja Juonīšam, ka jis tai lobi muok apkūpt uobeļnīcas

Pēc kaida laika otkon kēniņš ar vacuokom meitom un duorznīku aizbraucja uz svešom zemem. Otkon jaunuokuo kē

niņa meitu apsametja par slymu un palyka muojuos. .Tuonīts staiguoja, staiguoja pa duorzu un aizklīdzja: "Kristtāv, atsyuti man dimanta zyrgu!"

Tyuleņ dimanta zyrgs beja kluot. Juonīts nūvylka sovas drēbes, apvylka atsyutītuos kristtāva drēbes, sāduos zyrgam mugurā un skraida pa duorzu, tai ka uobeļnīcas ar saknēm grīžas uorā. Skraidīja, skraidīja Juonīts pa duorzu uz dimanta zyrga, nūkuopja zemē, apvylka yacuos drēbes, palaidja zyrgu un struoduoj sovu dorbu. Otkon kēniņa meita pa lūgu redzēja, kai Sasiņš vyzynuojuos, un iyka sovim kolpim pasaukt Sasiņa. Juonīts atguoja pi kēniņa meitas. Kēniņa meita soka ,Juonīšam: "Sasiņ, es slyma, atnes man kaidu uobūlīti nu duorza!"

Juonīts aizguoja uz duorzu, nūškina nu dimanta uobeļnīcas treis uobūus, un atnezis padevja kēniņa meitai. Kēniņa meita uobūTus nūglobuoja. Juonīts otkon aizguoja uz duorzu un dora sovu dor bu.

Atbraucja kēniņš nu svešom zemem un sasaucis sovas meitas, soka juom: "Es jau asmu vacs un ttagribu kēnestes valdīt, tuodē] jyus, meitas, kura man lobuokū duovonu īduovynuosit, tei varēs precētīs un tuos veirs valdīs kēnesti!"

"Kā lai es zynu duovynuot?" - soka jaunuokuo kēniņa meita, "munas muosas braukuoja pa svešom zemem redzēja vysaidas skaistas lītas, bet es nikuo."

"Es navainīgs, ka tu beji slyma un navarēji braukt," atbildēja kēniņš.

Nūrunuotā dīnā kēniņa meitas nas tāvam duovonas. Vacuokuos un vidējuos meitas duovonas kēniņš napījēmja, juo bija naskaistas. Jaunuokuo meita izvylka nūglobuotūs deviņus uobūļus un padevja kēniņam.

"Tu vari precētīs un tovs veirs byus par kēniņu!" soka kēniņš, " bet pasoki, meitiņ, kū tu precēsi?"

"Es gribu precēt Sasiņu," atbildēja kēniņa meita.

Kēniņš nagribēja, ka juo meita precēs Sasiņu, bet nikuo navarēja cyta izdarīt, juo beja devis vuordu, un suoka taisīt kuozas. Bet Juonīts, kuru grib precēt kēniņa meita, staiguoj pa duorzu un struoduoj sovu dorbu. Kuozu dīnā ,Tuonīšam apvylka jaunos drēbes, aizvedja uz baznicu un salauluoja. Sabraucja nu baznīcas vysi kuozinīki, bet Juonīts izkuopja nu karētas, apvylka sovas vacuos drēbes un struoduoj otkon duorzā.

Izzynuoja cytu zemju kēniņi, ka kēnigš apprecēja sovu meitu ar Sasiņu un paslūdynuoja kēniņam karu. Kēninš pasaucja Sasiņu un soka: "Reit tev byus juobŗauc uz karim!"

Sasiņš nikuo naatbildēja, aizguoja uz duorzu un struoduoj sovu dorbu. Sasadusmuoja kēniņš uz Sasiņa un izdzyna jū ar sovu meitu nu piTs. Sasiņš aiguoja un īstuoja par tylta sorgu. Juo sīva, kēniņa meita, sēd sorga ustabiņā, bet pats Juonīts staiguoj un sorguoj tyltu. Reitā kēniņš braucja uz karim un soka Sasinam: "Lyudz Dīvu` lai Dīvs paleidz sakaut īnaidnīkus!"

"Es lyugšu Dīvu, atbildēja Juonīts. Kēniņš nūsvīdja Juonīšam treis kapeikas un pats aizbraucja uz karim. Juonīts par treijom kapeikom nūpierka sīvai maizes gabaliņu, bet pats aizklīdzja: "Krusttāv, atsyuti sudobra zyrgu!"

Tyuleņ sudobra zyrgs beja kluot un Juonīts apvylka atsyutītuos kristtāva drēbss, pajēmja rūkuos zūbynu un sāduos zyrgam mugurā. Zyrgs pasacēļa gaisā un aizskrēja uz karim. Dreiži Juonīts sakuova īnaidnīkus un atskrēja uz sova zyrga atpakaT uz tyltu. Pi tylta Juonīts apvylka vacuos drēbes, palaidja zyrgu un otkon sorguoj.

Ūtrā reitā otkon brauc kēniņš uz karim un soka Juonītim: "Sasiņ, lyudz Dīva, lai Dīvs paleidz ari šūdīn īnaidnīkus sakaut!" "Es ari šūdīn lyugšu Dīvu, taipat kai vakar," atbildēja Juonīts. Kēniņš nūsvīdja ,Tuonīšam sešas kapeikas, bet pats aizbraucja uz karim. Juonīts par sešom kapeikom nūpierka sīvai maizes. pasaucja zalta zyrga un otkon aizskrēja uz karim un, sakavis īnaidnīkus, atskrēja uz; tyltu atpakaļ, apvylka vacuos drēbes, palaidja zyrgu un sarguoj tyltu.

Trešā reitā otkon brauc kēniņš uz karim un soka Sasiņam: "Sasiņ, lyudz Dīvu, lai Dīvs atsyuta vēl tū kungu, kurs paleidzēja aizvakar un vakar sakaut īnaidnīku! Šūdīn jau pādēja dīna. Še tev deviņas kapeikas, nūpierksi sev un sīvai maizes!"

"Es lyugšu Dīvu," atbildēja Juonīts. ,

Kēniņš aizbraucja uz karim, bet Juonīts, nūpiercis sīvai maizes, aizklīdzna: "Kristtāv, atsyuti dimanta zyrgu!"

Tyuleņ dimanta zyrgs beja kluot. Juonīts apvylka atsyutītuos kristtāva drēbes, pajēmja rūkuos zūbynu un sāduos zytgam mugurā. Zyrgs pasacēļia gaisā un aizruovja ,Tuonīti uz karim. Cierta, cierta Juonīts ar sovu zūbynu un jū īvainuoja rūkā. Kēniņš īsavēa, ka tak asinis Juonīšam nu rūkas, nūruovja nu kokla sovu šallīti un apsēja Juonītim rūku. ,ļuonīts sādtos uz sova dimanta zyrga, pasacēTa gaisā un pazuda nu kēniņa acim. Jis atskrēja pi tylta, puorsavylka, palaidja sovu zyrgu un sorguoj tyltu. Kēniņš prīcīgs brauc nu karim uz sātu, sakavis īnaidnīkus, un pībraucis pi Juonīša prosa: "Sa!siņ, vai lyudzi Dīvu?"

"Lyudžu, tāvs, kēniņš," atbildēja Juonīts un pastīpja sovas rūkas pēc kēniņa rūkas, lai pabučuot tū. Kēniņš īsavēŗa Juonīšam uz rūkas sovu šallīti un prosa: "Kai muna šalle pi tevis tyka?"

"Tu pats, tāvs, kēniņš, apsēji man rūku uz karim," atbildēja Juonīts.

Tūlaik kēniņš saprota, ka tys kungs, kurs jam paleidžēja sakaut īnaidnīkus, beja juo znūts. Kēniņš vad sovu znūtu uz pili, bet Juonīts soka: "Es vāluok aizbraukšu!"

Kēniņš atbraucja uz pili, pa vysom īlom pīstatīja soldotus un gaida sova znūta. Juonīts aizklīdzja: "Kristtāv, atsyuti man lobu karētu ar zyrgim un duorgas drēbes man un munai sīvai!"

Tyuleņ karēta ar sudobra, zalta un dimanta zyrgim un duorgom drēbem beja kluot. Juonīts ar kēniņa meitu puorsavylka, sāduos karētā, atbraucja uz pili un palyka par tuos zemes kēniņu.