14. A. 314. Juonis Bobra Drycānu pag., Kultūras balss kr.

Dzeivuoja vecīts ar buobu. Vysa jīm beja, tikai bārnu nabeja.

Vīnu reizi juo kaimiņš, ari vacs, atnuocja pi vecīša un soka: "Zynu, kaida nalaime tev ir, jo gribi, es tev paleidzēšu!"

Vecīts prīcīgs atbildēja: "Mīļais draugs, ja tu man paleidzēsi es tev lobi samoksuošu."

Tūlaik kaimiņš teicja: "Ej uz mežu, izmeklēj bārzu, kur ir starka pereklis, pajem vīnu ūlu un palīc zam vystas, tūlaik redzēsi; kas iznuoks."

Vecīts tai izdarēja, aizguoja mežā, dabuoja bārza, kurā beja starka pereklis, pajēmja ūlu un palyka zam vystas. Pēc kaida laika skotuos buoba, ka tur sēd dāls, un tik šmuks, ka vecīts tyulen aizskrēja pi kaimiņa un samoksuoja jam par padūmu. Tai dāls auga un kotru dīnu vys stypruoks beja.

Kad jis jau lels izauga, īsagrībējuos jam aizbraukt pasavērt pilsātu. Tāvs īdevja jam naudas, blogoslovēja un jis aizbraucja. Natuoli nu pilsātas stuovēja lela pils, kurā dzeivuoja nazkaids grāfs. Grāfam beja vīns saules teirums, kurā kas dīnā auga, tys naktī izgaisa. Grāfs navarēja saprost, kas tys beja por zagli. Dāls veča, dabuojis tū zmuot, atguoja pi grāfa un soka: "Es gribu zagli nūkert. Vai atļausi man byut jyusu teirumā?"

Grāfam tys patyka, un jis teicja: Jo tu sakersi zagli, es tev par tū īdušu pusi nu sova monta un atdūšu sovu vīnīgu meitu te c par sīvu"

Dāls. aizguoja pilsātā, nupierka ūti styprus īmovus un atnuocja uz teiruma. Jau palyka tymss, atskrēja zyrgs un suoka ēst zuoli, bet kuo napaēdja, tū ar sovim sudroba pakavim sameidīja. Dāls klusiņom pīguoja tyvuok un izsvīdja uz zyrgu sovus īmavus. Zyrgs gribēja aizbēgt, bet dāls nu sovu stypru rūku juo naizlaidja, uotri sāduos zyrgam mugurā un aizbraucja leidz nazkaidim dzelža luortim. Tur zyrgs apstuoja un runuoj : "Ej īškā, un juo tu izīsi nu pilis dzeivs, tūlaik es tev kolpuošu vysu myužu!" Zyrgs pazuda. Iguoja dāls pilī un redz: sēd pele, aste jai guzam akmeņa. Pele jam runuoj : "lzlaid mani, draugs, es tev samoksuošu!" Dāls ilgi nadūmuodams, izlaidja nu akmeņa asti pelei. Pele jam teicja: "Nu tagad ej šū ceļu, te dzeivuo rogona, kurai ir meita. Kod rogona tevi kur nabejis syutīs, tu ej tur, kur izdziersi mani. Vairuok es tev nikuo navaru pateikt."

Dāls guoja, guoja un pīguoja pi rogonas. Rogona īraudzējusi jaunekli, pīguoja kluot un teicja: "Es tevi sen gaidīju. Redzi man ir divas meitas, kuŗas gribu precēt. Jem, kura tev pateik!"

Dāls veras, obi meitas ir taisni kai divi lāses yudeņa un navar nimoz pazeit, kura ir grāfa meita un kura rogonas. Skotuos dāls, ka pi vīnas sēd pele. Tūlaik jis soka: "ltū, vacmāmiņ, es gribu pajemt sev par sīvu!"

Sasadusmuoja rogona un soka: "Es īlikšu juos obi tymsū. kambarī, pi kuras tu atsagulēsi, tej byus tova sīva."

Vokorā meitas gul tymsā kambarī, vīna pa labai rūkai, ūtra pa kreisai. Naktī īt jauneklis un dūmuoj, pi kuras var īt gulēt. Te atskrēja pele un nūstuojuos pa kreisai rūkai. Jauneklis tur aizguoja gulēt. Te pele jam soka: "Skrīnit lobuok pa lūgu uorā obyji!"

Jauneklis dreiži pīsaceļuos, atvēŗa lūgu un izlaida ar grāfa meitu. Tur jau gaidīja tys pats zyrgs, kurs aizvedja jūs leidz grāfa pilei. Ceļā jīm beja lels tylts, par kuru navarēja braukt ar zyrgu. Te pele padevja jīm lokotu un teicja: "Ar šū lokotu jyus varit puorbraukt kaut par jyuru."

Jauneklis nūskūpstīja lobū pelīti un pībraucja laimīgi pi grāfa. Prīcīgs grāfs sataisīja boguotus kuozus un atdevja vysu montu jaunekļam. Kad jauneklis prasēja sīvai, grāfa meitai, kai viņa varēja tykt pi ragonas, juo jis redzēja jū pi grāfa, viņa atbildēja tai: "Man beja bails, kad tu aizguoji uz teirumu, es guoju tev leidza, bet rogona mani aiznesja pi sevis."

Tai viņi palyka dzeivuot laimīgi un sadarīgi leidz pašai nuovei.