15. A. 314. Teicēja 76. veca J. Staleidzāne Atašienes pag. Kultūras balss kr.

Kaidu reiz dzeivuoja veirs ar sīvu. Jau jī pīdzeivuoja siermu vacumu, bet bārnu jīm nabeja. Veči jūs jau pavysam nagaidīja. Kaidu reizi veiram īsavajadzēja braukt uz pilsātu. Senuok pilsātas beja cīši tuoli un auds braucja uz pilsātu mēnešim un godim. Aizbraucja vecs uz pilsātu, izpildīja sovas darīšonas un brauc otkon atpakaļ. Ceļā jam puorlyuza ass un vecs nazynuoja, kur gluobiņa meklēt: sveša vīta, sveši ļauds un braukt navar uz prīšku ni sūļa. Nūsāda vecs ceļmolā un raud. Pīīt pi juo vīns jauns puiss un prosa: "Kuo tu, ceļa veir, raudi?"

"Kai man narauduot?" atbildēja vecs, "puorlyuza ass un es navaru braukt ni sūļa uz prīšku!"

Tad jaunais puiss soka: "Juo atdūsi man tū, kuo muojuos naatstuoji, tad es tev īdušu jaunus rotus!"

Vecs padūmuoja, ka sātā jis nikuo taida jauna navar atrast, kai tik gūvei kaidu teļu, vai cyukai syvānu, bet par sīvu pavysam aizmiersa, un soka: "Pajem tū, kuo es sātā naatstuoju!"

Tikkū vecs itu pasacīja, jau juo prīškā stuovēja jauni roti, bet puiss pazuda. Vecs sāduos rotūs un prīcīgs atbraucja uz sātu. Sātā jis atroda mozu dēliņu, un tik smuku, ka izstuostīt navar. Tūreiz īguoduoja vecs, kū jis atdevja par rotim, ūn suoka rauduot. Veciņa suoka prasīt nu veča, kuo jis raud, un vecs jai vysu izstuostīja, kas ar jū nūtyka ceļā. Bāduoj obi veči, bet dēliņš aug kai ūzūliņš.

Nu tuo laika puorguoja pīcpadsmit godu. Kaidā vokorā sēd veči ar dālu pi golda un runuoj par šū, par tū. Te jī izdzierda bolsu, kurs runuoja: "Vec', atmini, kū apsūlēji atdūt man! Taad jau dēliņš ir leluoks un es jū pajemšu uz sevi!"

Nikuo nabēja darīt un veči atdevja sovu dēliņu valnam. Valns pagyva puiku un nūnesja uz sevi.

Ūtrā reitā valns aizlyka puikai dorbu un aizlīdzja itt trejūs kambarūs, juo īīšūt tymūs kambarūs, tad puikai byušūt gols. Bet pats aizskrēja pa pasauli. Kai tik valns izskrēja nu ustobas, puika tyuleņ aizguoja uz pyrmū kambari, attaisīja tū un nsavēŗa daudz boltu vuškiņu. Tuos beja navainīgū cylvāku dvēseles. Dvēseles soka puikal: "Vai, kū tu izdarīji, tu tagad byusi beigts!"

Puika nikuo naatbildēja un izlaidja dvēselītes uorā. Tad jis attaisīja ūtru kambari. Tur beja raibas peilītes, ari cylvāku dvēseles. Peilītes soka: ,,Vai, kū tu izdarīji, tu tagad byusi beigts!"

Puika nikuo naatbildēja un izlaidja dvēseles uorā. Kaida vaca peilīte, izskrīdama, soka puikai: "Tymā kambarī ir dečīts, pologs un capure, tu pajem tū vysu! Dečīts tevi, kur pasacīsi, tur aiz vess, pologam, kā pīsacīsi izzakluot, uz juo byus vysaidi ēdīni un dzērini, un capuri kad apmaukusi, golvā, tad tevis nikas naredzēs!"

Puika aizguoja uz tū kambari un pajēmja dečiti, pologu un capuri. Tad jis pīguoja un attaisīja trešū kambari. Tur beja boltas zūsis, ari cylvāku dvēseles Zūsis īsasavēŗa puiku un soka: "Vai, kū tu izdarīji, tu tagad byusi beigts!"

Puika nikuo naatbildēja un izlaidja dvēseles. Kaida vaca zūss, skrīdama car puiku, soka: "Tymā kambarī ir grebiņas, bierste un spīgeļs, tu pajem tū vysu! Kad bēgsi nu valna un dzierdēsi, ka jis dzanās paka], pyrmuok nūsvīd grebiņas, un tymā vītā pasataisīs mežs. Utrā reizē nīrsvīd biersti, un tymā vītā pasataisīs pūrs. Trešā reizē nūsvīd spīgeli un tymā vītā pasatalsīs lela jyura, par kuru valns navarēs tikt puori!"

Puika aizguoja uz tū kambari, pajēmja grebiņas, biersti un spīgeli, pīsacīja dečīšam vest jū uz tāva sātu, apmaucja golvā capuri, sāduos uz dečīša un aizbraucja. Brauc, brauc puika un dzierd, ka pēc juo dzanas valns pakaļ, tai ka zeme vīn reib. Puika nūsvīdja grebiņas, un tvmā vītā pasataisīja Iels, lels mežs. Valns pīskrēja pi meža, sytuos, sytuos ap kūkim, grauzja, grauzja kūkus ar zūbim un tik ar lelom mūkom tyka puori un otkon dzanas pēc puikas.

Cikom valns sytuos par mežu, puika uz sova dečīša jau tuoli beja aizbēdzis un vys bāg. Te dzierd puika, ka otkon zeme vīn atreib un valns jua natuoli. Puika nūsvīdja zemē biersti un pasataisīja lels, lels pūrs. Valns pīskrēja pi pūra, sytuos, sytuos, komuojuos, komuojuos pa pūru un lelom mūkom tyka par pūru.

Puika pa tīi laiku beja jau tuoli un vys bāg.Otkon dzierd puika, ka zeme reib un valns jau natuoli. Puika nūsvīdja spīgeli, un tymā vītā pasataisīja lela, lela jyura. Valns pīskrēja pi jmuras un, nagribādams skrīt apkuort jyurai, suoka dzert yudeni, lai izdzert jyuru un tad dzeitīs pakaļ. Dzēŗa, dzēŗa valns un puorpleisa, tai ka yudens vīn palēcja gaisā.

Puika izdz:ierda lelu spruodzīni un zynuoja, ka valns puorpleisa un jis ir izagIuobīs. Tad puika pamozom uz sova dečīša atbraucja uz sātu un īguoja ustobā. Veči sēdēja pi golda un puikas naredzēja tuodēļ, ka jam golvā beja tei capure. Veči jau beja pavysam siermi un vys bāduojās par sovu dēliņu. Tad puika nūjēmja nu golvas capuri un soka: "Es asmu pi jyusu!"

Veči beja cīši laimīgi, ka satyka sovu dālu un dāls jīm izstuostīja vysu, kas ar jū nūtyka. Tad dāls pīsacīja pologam izakluot un tyulen uz pologa beja pylns vysaidu duorgu ēdīņu un dzērīņu. Tai veči ar sovu dālu vēļ šū boltdīn dzeivuoj.