1. A. 315. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē -Pienavā. LP, I, 21. A. Š. II., 97a.

Kādam tēvam ir dēls un meita. Dēls jau puikas dienās stiprāks par tēvu; bet pieaudzis nes 30 pūru kviešu un pavelk 30 vīrus ragūs pa pliku zemi.

Kādā dienā brālis ar māsu sarunā iet darbu meklēt. Brālis liek nokait 15 podu smagu nūju un tad abi aiziet caur lielu, lielu mežu. Mežā tie atron būdiņu, kur 12 slepkavas mājo. Slepkavas grib atnācējus nokaut, bet brālis viņus apsit un sabeŗ kā ķilķenus būdiņas pagrabā. No rīta māsa paliek būdiņā par saimnieci un brālis ar nūju ieiet dziļāki mežā medīt. Viņš satiek lauvu un grib to nosist, bet lauva lūdzas, lai atstājot dzīvu, jo būšot uzticīgi kalpot. Viņš paklausa. Pa brītiņam vēl satiek lāci, vilku un zaķīti; arī šos atstāj dzīvus.

Brālis tā dzīvo ilgu laiku ar māsu un saviem 4 biedriem būdiņā. Acu priekšā māsa turēja brāli mīļu, bet neba tā aiz muguras. Tikdrīz ko brālis bij mežā, viņa atslēdz būdiņas pagraba durvis un izlaiž vienu slepkavu, kuŗš toreiz no brāļa belzieniem laimīgi izbēdzis. Ar šo slepkavu māsa dzīvo pa klēti un maizes kambarī gar gardumiem, ka šņakst vien. Brālis gan brīnās, kur maize un gaļa tik ātri nobeidzas, bet kam jele tas maz prātā? Beidzot abi viltnieki pat nospriež brāli nonāvēt.

Kādu dienu brālis atkal pārnāk ar lauvu, lāci, vilku, zaķīti no medībām un prasa: "Ko tu, māsiņ, tur laba dari?"

"Vērpju zīdu divtūkstoš kārtām. Gribu jau reiz redzēt, cik stiprs tu īsti esi. Viņreiz tu pārrāvi tūkstoš kārtas, bet nu labprāt redzētu, vai arī divtūkstoš kārtas pārrausi."

Brālis, nekā ļauna nedomādams, pasmejas par tādu iedomu un ]aujas sevim rokas saistīt. Rauj, rauj, bet neiet vis vairs. Māsa nu izlaiž slepkavu no pagraba. Šis tūlīt taisās brāli nomaitāt. Bet brālis sirsnīgi lūdz vēl beidzamo reizi stabulīti papūst. Māsa pieliek stabulīti brālim pie mutes un atļauj pūst. Brālis pūš bēdīgi. Zaķis to sadzird un saka uz saviem biedriem: "Man liekas, mūsu kungam neiet labi. Klau! kā stabulīte bēdīgi skan."

Visi četri paceļas uz pakaļkājām un klausās. Tie sadzird, ka stabule arvienu sāk bēdīgāki skanēt. Ko nu gaidīt? Brāc! izlauž durvis. Lauva saplosa slepkavu, lācis notveŗ māsu, vilks laiza slepkavas asinis un zaķis pārgrauž zīda pavedienus. Brālis tagad piesien māsu pie galda un noliek divus šķīvjus priekšā sacīdams: "Es lielu laiku nebūšu mājā. Kad pārnākušu, tad skatīšos, kuŗā traukā vairāk asaru, vai manā jeb slepkavas."

Brālis pārnāk un atrod, ka slepkavas šķīvis pilns pieraudāts, bet brāļa tik pusē.