2. A. 315. Jansonu Pāvils Dzirciema Dirbās, Jkr. V, II, 72 LP, VII, II, 22, i, 2. AŠ, II, 97b.

Reiz dzīvoja kāds ķēniņš. Viņam bija divi bērni: dēls un meita. Bet viņš tos neizlaida nekur no mājas, tāpēc tie arī nekā no pasaules nezināja. Kad bērni bija lieli izauguši, tad princis ķēniņam lūdza zobenu un tauri, un lai viņus palaižot pasauli apskatīties. Ķēniņš gan negribēja, gan negribēja, bet beigās tomēr laida.

Princis apjozies zobenu, paņēmis tauri aizgāja ar māsu. Gāja, gāja, pienāca vakars, palika tumšs. Bija iegājuši lielā mežā un apmaldījušies. Te tie uzgāja mazu kalniņu un apņēmās še par nakti palikt. Acis pašu laiku krita cieti, te princis ieraudzīja uguni spīdam. Viņš piecēlās, uzgāja taciņu un nonāca pa to lejā. Še tas sasniedza mazu rijiņu, kuŗā divpadsmit slepkavu ēda pie galda. Princis tūliņ iekšā un nu tik ar zobinu cirst. Apkava vienpadsmit slepkavu, kas uzkrita divpadsmitajam virsū, kas tikai bija. paģībis. Princis domāja, ka visi beigti. Nu viņš apskatījās mājiņas iekšpusi. Bija divpadsmit kambaŗu: vienpadsmitos kādas nekādas lietas, zelts, sudrabs un nauda, bet divpadsmitā bija nonāvēto līķi, Šo kambari princis aizslēdza, kad viņā bija slepkavus iemetis, un tad gāja augšā, kalniņā, pie māsas.

Princese atmodusies un redzēdama, ka viena pati, domāja, ka brālis to atstājis un gāja viņu meklēt. Princis pūta savā taurē un princese, to dzirdēdama, gāja uz to pusi, kur skaņas nāca, un drīzi atkal abi satikās. Princis nu veda māsu lejā, tai mājiņā, izrādīja viņai visu un iedeva tai vienpadsmit kambaŗu atslēgas, bet atslēgu no divpadsmitā kambaŗa paglabāja un māsai pieteica, lai viņa neejot tai kambarī.

Lai gan visu dienu neēdis, tomēr no slepkavu ēdiena negribēja ēst. Viņš bija dārzā kāpostus redzējis un izgāja cirst no tiem ēšanai. Bet līdz gribēja pirmo galviņu cirst, te izlēca zaķis un lūdzās, lai necērtot tās galviņas, viņš būšot vajadzīgā brīdī liels palīgs. Princis paklausīja un gribēja otru galviņu cirst. Te izlēca vilks un sacīja to pašu, ko zaķis. Arī to princis paklausīja un gribēja trešo galviņu cirst. Nu izlēca lauva un lūdzās, lai jel necērtot šās galviņas, šis būšot viņam briesmās liels palīgs. Princis atstāja galviņas un cirta citas; bet zvēri vairs neatstājās no viņa un gāja līdz uz māju.

Otrā dienā, brālim mājās neesot, māsa nevarēja vairs nociesties, uzmeklēja devpadsmitā kambaŗa atslēgu un gāja iekšā. Līdz ko durvis atvēra, nāca pretī tas atdzīvojies slepkava un teica, lai nebīstoties no viņa, viņš tai nekā nedarīšot, lai tik viņa paliekot tam par sievu un palīdzot nomaitāt viņas brāli. Tā to gan apsolījās, bet prasīja slepkavam, kā lai to izdarot? Brālim esot trīs zvēri, kas to visur pavadot. Slepkava pamācīja, lai sakot brālim, ka tai no zvēriem bail. Viņš tad tos ieslēgšot kādā kambarī. Tad lai princi lūdzot izrādīt savus spēkus, vai tas varot pārraut pusgabalu dzijas ar rokām atpakaļ uz muguras? Ja to

pārrautu, tad la liekot veselu gabalu pārraut; ja princis to nepārrautu, tad viņš nākšot no kambaŗa un to nokaušot.

Princese darīja tā un teica princim, lai ieslēdzot zvērus kādā kambarī, viņai esot no tiem bail. Kad princis to bija padarījis, tad princese jokodama prasīja, vai viņš esot tik stiprs un varot pārraut pusgabalu dzijas ar rokām uz muguras. Princis teica, lai tik dodot šurp. Tā nu uzlika viņa rokas uz muguras, uzbāza dzijas gabalu uz rokām. Princis rāva un gabals bija pušu kā nieks. Nu tā uzlika veselu gabalu princim uz rokām. Princis gan rāva, gan rāva, bet nevarēja vis gabalu pārraut.

Nu bija slepkava no kambaŗa ārā un gribēja princi nokaut, bet šis lūdzās, lai aujot viņam vēl beidzamo reizi tauri papūst. Slepkava to atļāva, bet kā princis pūta, tad zalis to dzirdēdams, teica: "Klau, klau, mūsu kungs brēc, iesim palīgā!"

Zvēri izgrūda durvis, uzkrita slepkavam un to saplēsa. Princis nu piekala savu māsu pie sienas par tādu nedarbu tur nolika tai priekšā trīs traukus : vienu ar oglēm, otru ar ūdeni, trešo tukšu un teica, lai viņa ogles izēdot, ūdeni izdzeŗot, tukšo trauku pieraudot, tad viņai tikšot piedoti grēki. Princis, to teicis, aizgāja ar saviem zvēriem projām.