5. A. 315. Krūmiņš, Skultē, A. Bīlenšteina kr. LP, Vl, 124, 4. AŠ, II, 971.

Vienreiz bija viens tēvs, tam bija dēls un meita. Un viņš, uz miršanu gulēdams, atsauca savus bērnus pie gultas un noteica, ka nevajagot otram jaunu vēlēt, un ka viņi nedrīkstot viens bez otra ziņas no mājas iziet.

Bērni to apņēmās. Tēvs nomira.

Pēc kāda laika brālis gāja uz mežu ģēģerēt; zināms, ka māsai papriekšu bija pasacījis. Viņš palika drusku vēlāku mežā, un pa tumsu mājā nākdams, pur(v)ā apmaldījās. Nu gāja, gāja - te nejauši ieraudzīja uguni un steidzās turpu. Nogāja - bija maza mājiņa un iekšā veca mātīte sēdēja pie ugunskura un vārīja putru. Tā sacīja, lai manoties labāk projām, te būšot nākt mājā divpadsmit slepkavas un šo nolietāt. Bet brālis apņēmās ir tad tur palikt, teikdams: "Jāmirst vienreiz, ne divreiz; jāmirst vienreiz, ne divreiz!"

Un viņš uzkāpa uz krāsns un likās gulēt. Uz reiz divpadsmit slepkavas iekšā un sauc: "Babaža, dod ēst!"

Šī iznesa. Bet mazais sunītis, kā slepkavām par ziņdevēju līdz skrēja, sāka ņurdēt, uz krāsni skatīdamies.

Tie prasīja, kas tur augšā esot? Babaža atbildēja: "Svešinieks!"

Slepkavas prasīja, vai no sieviešu, vai no vīriešu puses? Tā atbildēja: "No vīriešu puses!"

Tie divpadsmit nu sacīja: "Nāc zemē! Ja tu būsi vecāks, tad būsi mūsu tēvs; ja tu būsi jaunāks, tad būsi mūsu brālis!" Svešais nonāca. Tad viņu zvērināja par trīspadsmito brāli

un visi gāja gulēt: trīspadsmitais vidū - seši no šiem vienā, seši otrā pusē. Visi gulēja krākdami. Bet kamēr šie divpadsmit krietnu ragu rāva [guļot stipri krāca], jaunais pienācējs cēlās klusītiņām, paņēma lielo zobinu no vadža un ar vienu cirtienu vieniem sešiem, ar otru cirtienu otriem sešiem galvas nost.

Nu izstaigāja visas malas, iegāja kādā pagrabā - tur bija neizskaitāmas cilvēku galvas; tās divpadsmit slepkavu galvas arī tad ievilka pagrabā.

Bet tā mājiņa viņam patika, tādēļ ka bija labāka par viņa mājīgu. Un viņš aizgāja pie māsas, izteica tai savu gadījumu un vēlējās labāk tai slepkavu mājiņā dzīvot. Māsa bija mierā, abi gāja turp un dzīvoja brangi jo brangi. Vecā Babaža bija aizbēgusi.

Un brālis katru dienu gāja medīt. Bet tiklīdz ko viņš pa durvim ārā, te kāds laupītāju tēviņš iekšā, pie māsas klāt. Māsa, mirušā tēva vārdus aizmirsusi, uzņēma laupītāju un abi norunāja brāli nogalēt. Slepkavs paslēpās pagultē. Brālis pārnāca, bet bija pārvedis lielu suni līdz, tam bija acis kā skriemeļi.

Brālis, vakariņas paēdis, liekās zemē gulēt. Lielais suns, trīsreiz riņķī griezdamies, nolikās tam pagalvē; bet lielās skriemeļa acis palika vaļā: tās zvēroja visvairāk tur uz pagulti, un laupītājs tagad bija kā pele slazdā. Izgulējies brālis ar savu suni aizgāja atpakaļ uz jakti; bet laupītājs nu no pagultes ārā, māsai klāt. Nu abi norunāja, ka brāļam pārnākot, šai jāiztaisās [jāizliekās] slimai. Ja brālis prasītu, kas vainas, jāatbildot, ka nezinot, vai šī vairs celšoties. Bet kad brālis nu žēlojoties, tad jāsakot: Šī sapnī redzējusi, ka tikai ar vilka mātes pienu vēl varot atveseļoties. Tad vilks viņu ar visu suni saplēsīšot.

Kā sacīts, tā darīts. Brālis pārnācis, māsu slimu atradis uz rāviena mežā bija projām, un ieraudzījis vilka māti, gribēja šaut. Vilka māte lūdzās, lai nešaujot, šī gan zinot, ko varenais ģēģeris meklējot. Lai tik(ai) nākot un slaucot! Labi. Brālis pieslaucis pilnu pulveŗa ragu un vilka māte par pateicību vēl iedeva savu bērnu. Lai ņemot un audzinot, tas būšot reiz ģeldēt [derēt]. Brālis nonesa māsai pienu. Otrā rītā māsa sacīja: "Nekā, brālīti, labāk vis nepalika; sapņoju gan, ka lāča mātes piens palīdzēšot, bet - - -"

Brālis to dzirdēdams, tūlin ar suni un vilku steidzās atkal uz mežu. Aizgāja, sastapa lāča māti un gribēja šaut. Lāča māte lūdzās, lai nešaujot, šī zinot gan, ko meklējot - lai tik(ai) slaucot vien! Izslauca - lāča māte par pateicību iedeva savu bērnu un teica: "Tā tev reiz vajadzēs!"

Nogājis mājā, deva māsai lāča pienu un pats ar zvēriem likās gulēt. Māsa gan caur zobiem esot ņurdējusi, nezinot, kādēļ brālis zvērus mājā vedot?

No rīta brālis apjautājās: "Vai vesela?"

Dabūja atbildi, ka labāki esot. Nu brālis aizgāja dienas gaitā. Bet pa to starpu slepkava pa durvim iekšā, māsai prasīdams, vai brālis šai vajadzīgo pienu atnesis?

Esot gan, bet tā un tā.

Nu norunājuši brālim atkal lauvas pienu likt atnest.

Ap launaga laiku brālis atkal mājā, un māsa sūdzās, šai esot Jo sliktāki, lauvas piens varbūt varēšot līdzēt. Tā brālis ar saviem zvēriem mežā projām. Saticis lauvu un gribējis šaut; lauvas māte lūdzās, lai nešaujot, šī gan zinot, ko varenais šāvējs meklējot, lai tik(ai) nākot un slaucot! Izslauca, lauvas māte par pateicību iedeva savu bērnu un teica: "Tā tev drīz vajadzēs; glabā to kā savu sirdi!"

Nogājis mājā, deva kunkstētājai, māsai, pienu; bet pats ar saviem zvēriem, putras krietni sastrēbies, likās gulēt un gulēja līdz ritam kā vīrs.

No rīta māsa izlikās vesela un steidzās kuknī putru vārīt. Bet kamēr brālis iekšā savus zvērus glauda, tikmēr laupītājs pazagšus ievilcies kuknī pie māsas un norunājuši, ka šai kautkādā vīzē jāmēģinot brālim sasiet rokas un kājas. Labi. Nu viņa brālim prasīja, ko tas ar tiem zvēriem darīšot? Šis sacīja: "Tie ir mani sargi; tos paturēšu vienmēr pie sevis."

"Nu, kad tie tavi sargi, laid man sasiet tavas kājas un rokas, tad redzēšu, vai tie striķa mezglus ar(ī) prot pestīt?"

Viņš āvās sasiet. Kā šī bija sasējusi, tā viņa sauca: "Nu ir laiks!" Un slepkava pa durvim iekšā - strabact! ar ambeli [cirvi] sasietajam klāt. Bet suns, vilks, lācis un lauva un pakaļās kājām stopt! laupītājam taisni krūtīs un pie rīkles gar zemi. Sasietais tik(ai) esot saucis: ,,Pī! sunīti, pī! vilciņ', pī! lācīti, pi! lauviņ, pī! pī!"

Laupītāju ar visu ambeli saplēsuši lupatās: jūdzi tālu varējuši dzirdēt to troksni, kā zvēri plēsuši.

Mārtiņu veči, uz Kukuļu krogu iedami, silā arī esot dzirdējuši to lērumu [traci] un brāļa māsu redzējuši, ar vērša ādu kaklā, pa mežu staigājot[am]. Kad tiem krogā prasījuši, vai šie nemelojot, tad esot atbildējuši: Kas tur no melošanas tiek?"