6. A. 315. No Hononoratas Benedikta meitas, dz. 1866 Ludzas - Stiglovas draudzē. W. Weryho, Podania Lotevskle. Warszawa, 1892. 23.

Tas bija ļoti sen. Kādam tēvam bija trīs dēli: divi no viņiem jau bija precējušies, viens neprecējies, un vēl viena meita. Tēvs, palikdams visai vājš un sajuzdams nāves tuvošanos, izdeva tādu rīkojumu, sadalīt visu savu mantību divās daļās un nodot to diviem vecākiem dēliem, bet jaunākam dēlam un meitai atstāt tikai pirti. Pēc tēva bērēm, ka viesi vēl nebija izklīduši, vecāko brāļu sievas jau māsu un jaunāko brāli dzina dzīvot uz pirti. Māsa raudādama teica: "Ko tad mēs tur ēdīsim? Kokus taču negrauzīsim un sūnas neēdīsim; iedodiet mums kaut pa maizes gabaliņam." "Nekā jums nedosim."

Bārenīši, sāka raudāt un aizgāja uz pirti. Brālis teica: "Mīļo māsiņ, aizkuŗ krāsni, bet es iešu uz mežu, varbūt izdosies kaut ko nomedīt. Pietaisīšu stīpas, pārdošu tās pilsētā, un būs nauda kaut maizes nopirkšanai."

Māsa iekurināja pirti raudādama un teica uz brāli: "Ja tēvs ir mūs atstājis, tad varbūt Dievs mūs neaizmirsīs."

Brālis pārnākdams, atnes četrus putnus. Teteri viņš atstāj mājā, bet irbes kopā ar stīpām aiznes uz pilsētu. Visu pārdevis, viņš saņēma divi rubļi. Par šo naudu viņš nopirka sviestu un gaļu. Pārnācis mājā, viņš sacīja māsai: "Še ir sviests, izcep to putnu ! "

Māsa iesāka cept. Tai laikā iet pirtij gaŗām brāļa sieva. Sajutusi ēdienu smaršu, viņa saka: "Kādi pagāni, teica, ka viņiem tēvs nekā neesot atstājis, bet smarša no viņiem kā no kungu pusdienām."

Aizgājusi uz māju, stāsta otrai brāļa sievai: "Ak, mīļā, pirtī smaršo pēc kungu pusdienām." Arī otra brāļa sieva aizskrēja uz pirti. par to pārliecināties.

Otrā dienā brālis saka māsai : "Iekurini krāsni un izvāri biezputru, bet es iešu mežā, varbūt ko nomedīšu."

Viņš aizgāja. Viņam mežā ieejot, no krūma apakšas izlēca liels zaķis. Nositis zaķi, viņš iesāka stipri cirst. Pēc kāda brītiņa izskrēja otrs zaķis, nosita arī to. Atgriezies mājā, saka: ,.Paēdīsim pusdienu, bet pēc pusdienas es nesīšu uz pilsētu zaķus un stīpas."

Aizgājis uz pilsētu, viņš pārdeva stīpas un zaķus par trīs rubļiem, un par šo naudu nopirka maizi un gaļu.

,,Ar putniem vien nepietiek, labāk taisīsim labas pusdienas no gaļas, kā pienākas, kungu pusdienas."

Kad viņi bija paēduši, brālis saka māsai: "Rītā iešu tālu, jo tuvumā vairs nav zvēru. Tu nebēdājies bez manis, kad arī vēlu vakarā, tomēr pārnākšu mājā."

Viņš ilgāku laiku bija gājis, kad beigās ieraudzīja lielu divstāvu māju. Visapkārt šai mājai no dēļiem bija aptaisīta augsta sēta, kas sniedzās līdz pat jumtam. Viņš gribēja palūkoties, kas šai mājā dzīvo. Vārti bija aizslēgti cieti; pārkāpis pāri par sētu, viņš iegāja iekšā. Pirmajā istabā viņš ieraudzīja uz sienām uzkārtas bultas, uz galda noliktus dūčus, notraipītus ar asinim, kaktā noliktu vīna muciņu, pie kuŗa stāvēja vaŗa dzeŗamais trauks.

"Padzeršos šā vīna," viņš saka un uzdziedāšu kādu dziesmiņu; varbūt kāds izdzirdēs un atnāks."

Viņš sāka dziedāt un uzreiz ieradās skaista jaunava. "Labdien, mīļais brāli, no kurienes Dievs tevi sūta?" "Pa mežu staigādams apmaldījos."

"Ak, brālīt, še vis nedziedi dziesmas; šai mājā dzīvo divpadsmit laupītāji, viņi drīzi vien pārnāks, bet es tevi no viņiem paslēpšu."

"Es negribu slēpties, bet gribu ar viņiem parunāt." Tad, izdzēris atkal vīnu, teica: "Tagad man pieauga spēks un drosme, nu vairs neviena nebīstos, visus nositīšu."

Uzreiz ierodas visi divpadsmit laupītāji un iesāk pagalmā naudu dalīt. Zirgi sāk zviegt un suņi riet, juzdami iekšā svešinieku. Viņu vecākais. izdzirdis dziesmu troksni, sūta iekšā trīs laupītājus, sacīdams: "Ejat un apskatiet, kas mūsu mājā ir ienācis, un nocērtiet viņam galvu!"

Laupītāji, istabā ienākuši, ierauga jaunekli. Viņš krīt tiem virsū un nocērt visiem galvas. Vecākais sūta atkal četrus, sacīdams: "Ejiet un apskatiet, kāpēc iepriekšējie tik ilgi nenāk atpakaļ."

Jauneklis nosita arī tos.

Nevarēdams sagaidīt savus biedrus atpakaļ, razbainieku vadonis, sūta atkal trīs iekšā un beigās iet pats iekšā ar divpadsmito laupītāju Samuilu.

Jauneklis nosita arī pašu vadoni un atstāja dzīvu tikai Samuilu, kas bija paslēpies aiz slepenām durvim.

"Mīļo brālīt," teica skaistā meitene, "tagad neej vairs no šejienes projām. Mums nu būs daudz naudas un citas mantas, mums abiem kopā būs laba dzīve."

Viņa nu izvadāja jaunekli pa visu māju ? un parādīja viņam visas mantas.

"Še palikt es nevaru, jo man pašam ir sava māsa, kas dzīvo pirtī."

"Aiznes māsai dāvanas un atved viņu šurp! Laupītāju Samuilu es pati slepeni nogalināšu, jo man ir ļoti labs zobens." "Man vēl ir divi brāļi un divas brāļu sievas."

"Aiznes viņiem šīs pērļu saites."

Jauneklis pārnāk uz savu pirti. Te viņam māsa apķeŗas ap kaklu un saka: "Mīļo, brālīt, es jau domāju, ka tu jau būsi mežā pazudis."

"Atradu jau sev māju, atstāsim pirti un pāriesim tur dzīvot, tur ir arī mana pieņemta māsa, iesim atvadīties no brāļiem." Atdevuši brāļiem dāvanas, viņi paziņoja, ka viņiem esot jauna māja. Brāļu sievas neticēdamas, saka: "Droši vien viņiem tēvs ir atstājis naudu, bet tagad viņi melo, itkā to esot atraduši." Brāļi jautā: "Kur tad atrodas jūsu māja, kuŗā esat nodomājuši apmesties?"

"To es jums neteikšu un jūs arī viņu neatradīsit." Atsveicinājušies, viņi aizgāja pie jaunās pieņemtās māsas. Viņa tos satikdama, teica: "Tagad mēs būsim divas māsas un viens brālis; mēs viņu klausīsim un ģērbsim kā putniņu."

Īstā māsa, apskatījusi jauno dzīvokli un visas mantas, sūta brāli medībās, bet pieņemtā māsa lūdz, lai viņš neejot.

Īstā māsa bij izstaigājusi visas istabas un bija uzgājusi arī slepenās durvis. No tām izskrēja Samuils un paķēris viņu pie rokas, noskūpstīja to, bet viņa uzreiz to iemīlēja. Visu to novērodama, pieņemtā māsa domāja, ka nekas labs no tā neiznākšot. Samuils viņai vēl teica: "Nāc pie manis kārtis spēlēt."

"Es neprotu kārtis spēlēt."

"Nekas nekaiš, es tevi iemācīšu; kad pratīsi spēlēt kārtis, tad vinnēsi šo māju, tad es tevi apprecēšu, bet tavu brāli un pieņemto māsu izdzīsim."

Brālis pārnāca mājā no medībām, pieņemtā māsa viņam pretī un izstāsta visu, ko bija novērojusi.

Rītā brālis atkal grib iet uz mežu; īstā māsa saka: "Lai iet!" bet pieņemtā māsa pretojas: "Nē, brālīt, es tevi ne par ko nelaidīšu!"

"Ko tad darīsim?" jautā brālis.

"Spēlēsim kārtis, es tevi iemācīšu, tikai neej uz mežu!"

Viņš nu arī paliek. Iesāka spēlēt kārtis un pieņemtā māsa viņu pamācīja. Īstā māsa pa to laiku aizskrēja pie Samuila, kārtis spēlēt. Pēc kāda laika pieņemtā māsa saka: "Es aiziešu līdz slepenām durvim un paklausīšos, kas tur notiek."

Pienākusi pie durvim, dzird sarunu :

"Rītu tu labi mācēsi spēlēt kārtis," saka Samuils, "un tu nu spēlē ar brāli! Ja tu paspēlēsi, tad viņš tev sasies rokas ar auklu viegliņām uz muguras, jo viņš tevi mīl; bet ja brālis paspēlēs, tad tu viņam sasien rokas labi stipri ar auklu, es tad, ieskriešu, nositīšu viņu un visa manta tad paliks mums."

Pieņemtā māsa atnāk pie brāļa, bet viņam nekā neteic. Tikai iemāca viņu labi spēlēt kārtis, vēl labāki, nekā Samuils viņa māsu.

Visi sanāk kopā uz pusdienas maltīti. Brālis jautā īsto māsu, kur viņa kavējoties, ka viņu vairāk dienas nevarot redzēt? Viņa atbild, ka staigājot pa istabām un tās apbrīnojot.

Pēc pusdienas saka īstā māsa: "Tagad, brālīt, neej gulēt, spēlēsim kārtis!"

"Es neprotu," atbild brālis. "Es arī neprotu."

Tomēr iesāk spēlēt. Māsa saka: "Ja es paspēlēšu, tad tu man sasiesi rokas uz muguras, bet ja tu paspēlēsi, tad es tev sasiešu." Pieņemtā māsa nosēdās pie durvim un nolika pie sevis zobenu.

Māsa bija paspēlējusi. Brālis paņem lakatiņu un sasien māsai rokas viegliņām ar vienu mezglu. Māsa izstiepj rokas un mezgls atraisās. Viņi spēlē atkal tālāk. Šoreiz brālis paspēlē. Māsai jau bija auklas gatavas un ar tām viņa sasien brālim rokas ļoti stipri. Brālis gan vairākkārt mēģina saraut auklas, bet nevar, un tikai trešoreiz raudams, pārrauj un saka: "Es tev tik stipri nebiju sasējis, tu mani nemīli, tā kā es tevi."

"Tas tādēļ, ka tu esi par mani stiprāks."

Viņi atkal iesāk spēlēt kārtis. Māsa paspēlē, brālis tik vieglītiņām sasien viņai rokas. Viņa drīz vien atsvabinās no auklas. Viņi spēlē tālāk un nu atkal brālis paspēlē. Māsa paņēmusi vēl stiprāku un resnāku auklu un sasien brālim rokas ar to. Brālis gan pūlējās saraut šo auklu, bet viņam tas neizdodas. Māsa smiedamās iekliedzas: "Brālis paspēlēja!"

Ar to bija dota ziņa Samuilam, kuŗš arī acumirkli skrēja šurp, bet pieņemtā māsa ar zobenu nocirta viņam galvu.

Brālis jautā īstai māsai: "Kādu sodu tu esi pelnījusi, gribēdama īsto brāli nogalināt?"

Viņa atbild : "No savas gribas es neesmu to darījusi, Samuils man tā vēlēja un es viņam paklausīju."

Brālis atnesa divas vannas, vienu pilnu ar oglēm, otru tukšu. Tad aizgāja pie kalēja un lika viņam izkalt māsai dzelzs apava. Tad viņš teica māsai: "Par tavu grēku tev ir jāapēd šīs ogles un ar savām asarām jāpiepilda otra vanna. Tad tev ir jādanco dzelzs apavā, kamēr to noplēsīsi."

Pieņemtā māsa saka: "Brālīt, es tevi mācīšu lasīt, rakstīt un runāt svešās valodās. Es esmu karaļa meita, kuŗu priekš pieciem gadiem manam tēvam bija laupītāji nolaupījuši. Kad tu visu iemācīsies, tad būsi man par vīru, bet mans tēvs atdos tev pusi no savas karaļvalsts."

Jauneklis bija pusgada laikā visu iemācījies.

"Brauksim tagad pie mana tēva, paņemsim līdz zeltu, bet māsu atstāsim še, lai viņa cieš uzlikto sodu."

Viņi aizjūdza četrus zirgus, aizbrauca un nonāca pie karaļa. Karalis ar priekiem apkampa meitu un jaunekli.

"Kas ar tevi noticis, vai neesi apprecējusies?"

"Nē, tēt, es nedrīkstēju to darīt bez tavas atļaujas. "No kādas karaļvalsts tad nāk tavs precinieks?" "Viņš ir vienkāršs kalps, bet izglāba mani no nāves." "Tad varat precēties," teica tēvs.

Meita pierunā, lai papriekšu brauktu un paņemtu visas mantas, kas atstātas laupītāju mājā. Viņi aizbrauca pēc tām un aizjūdza divpadsmit divzirgu ratus. Ienākuši tai istabā, kur māsa mocījās, viņi ieraudzīja, ogles gandrīz visas apēstas, otra vanna gandrīz pilna asarām, bet apavs tikko vairs turējās kājās. Te nu karaļa meita izstāstīja tēvam par visu: kā tika nosisti laupītāji un kā māsa viņus gribējusi nodot.

Viņi, nu paņēma līdz visu zeltu, sudrabu un citas mantas un brauca uz māju. Pārbraukuši mājā, viņi izlaida visiem ziņu, lai sabraucot un paņemot visu, kas katram bijis nolaupīts.

Ļaudis sabraukdami paņēma savas agrāk nolaupītās lietas, bet trešo daļu atstāja tur. Brālis un karaļa meita jautā māsai, kuŗa arī bija paņemta līdza, vai viņa šos mīlēšot?

Māsa atbild: "Uz ,ceļiem nokritusi, jums kalpošu un paklausīšu, kā koka lapas klausa vējam.``

Jaunieši apprecējās un dzīvoja laimīgi, bet pēc tēva nāves viņi mantoja visu karaļvalsti.