7. A. 315. R. Tabine no skolnieka O. Kolosa. Neaizmirstule "Tautas posokas" 9.

Myužīga meža molā, nalelā ustobiņā, dzeivuoja bruolis ar muosu, jis beja medinīks un jei muojas kūpēja.

Bruoļs kotru reitu guoja uz mežu, laidja nu lūka osas šautras un nikod juo šautra nakrita tukšā vītā. Vysod jis nesja muosai iobu, lobu medījumu, nu kuo cept gordu cepeti, šyut svltu apgērbu.

Kaidā dīnā jis ilgi nūsamaldīja pa mežu, un nikuo nanūšuovis, jau gribēja tukšā īt uz muojom. Te - kur bejis, nabejis - zakīts aizskrīn priškā. Medinīlcs ker lūku, bet zakīts, pacēlis prīškas depītes, lyudzas: "Gudrū cilvēciņ ,apžāluoj, našauņ manis! Es dūšu tev sovu bārnu un tys naboltā dīnā paleidzēs tev."

Medinīks nikod nabeja dzierdējis, ka zakis runuotu cylvāka valūdā. Jis pajēmja začānu, nūnesja uz muojom un lyka muosai tū baruot. Muosa audzēja un baruoja začānu kai sovu eistu bārnu.

Ūtrā dīnā, kad jaunais medinīks otkon guoja medīt, pyrmū satyka lopsu. Kaut cepeša nu juos nav, bet apkakle skaista. Un medinīks jau atstīpja lūku, lai laist šautru, bet lopsa aizrunuoja: "Gudrū cilvēciņ, apžāluoj, našauņ manes! Es duovynuošu tev sovu bārnu un tys naboltā dīnā paleidzēs tev."

Medinīks apsadūmuoja, nūglobuoja šautru, pajēmja lopsānu un. atnesis tū uz muojom, lyka muosai baruot. Muosa baruoja un kūpja lopsānu taipat kai zakīti.

Trešā dīnā, kad medinīks guoja rmežā, pyrmū satyka vylku. Turādams tū par lelu aužu īnaidnīku, atvylka lūku un gribēja laist vylkā šautru. Bet vylks žēlīgi aizrunuoja: "Gudrū cilvēciņ, apsažāluoj, našauņ manis! Lobuok pajem manu bārnu, tys naboltā dīnā izgluobs tevi."

Medinīks apsadūmuoja, pajēmja vylcānu, nūnesja uz muojom un lyka muosai baruot. Tei paklausīja un baruoja vylcānu taipat, kai začānu un lopsānu. Un nabeja jau vairs tik garlaicīgi, kai tymuos dīnuos, kad bruolis iyka cepeti cept. Mozi zvērīši prīynuoja medinīka muosu.

Caturā dīnā, kad medinīks, carādams nūšaut kaidu brīdi, īsalaidja dziļuok mežā, satyka mežā kungu, Mikeli, pynkuotu luocīti. Gaļa gon nav ādama, bet kažūks sylts. Un medinīks atvylka iūku, lai īlaistu šautru Mikeļa pynkuos. Bet luocis pasaslēja uz pakaļkuojom, pīlyka depi pi pīres, kai zaldāts pret oficeri un aizrunuoja: "Gudrū cilvēciņ, apsažāluoj, našauņ manis! Lobuok pajem munu bārnu. Tys naboltā dīnā tev paleidzēs."

Nyu medinīks, moz dūmuodams, pajēmja luoča bārnu, nūnesja uz muojom un lyka muosal baruot. Meitiņa, īraudzījuse mozu

pynkainīti, pajēmja jū, īnesja pi cytu sovu audzēkņu un vysus kūpja, kai sovus eistynūs,

Pīktā dīnā medinīks satyka pašu zvēru karali avu. Jis atvylka lūku un gribēja šaut, bet ava aizrunuoja: "Gudrū mednīk, našauņ manis, es dūšu tev sovu bārnu un ty.s naboltā dīnā paleidzēs tev."

Medinīks pajēmja javas bārnu, nūnesja uz muojom un lyka muosai baruot. Tai pajēmja mozū avu un baruoja kūpā ar cytim. Sastā dīnā medinīks satyka lelu ērgli un gribēja tū nūšaut, bet ērglis lyudzjās: "Lobū cilvēciņ, našauņ manis, lobuok pajem munu bārnu un tys naboltā dīnā paleidzēs tev."

Medinīks pajēmja ērg]a bārnu, nūnesja uz muojom un lyka muosai baruot. Vysi dzeivnīki auga skaisti, stypri, jautri. Kad jau vysi beja saauguši, medinīks sagudruoja izīt ar jīm pastaiguot. Un, lai lobuok zynuot, uz kuru pusi īt, jis palaidja ērgli. Tys izacēļa gaisā, apsagrīzja rinkī un laidjās uz austrumim. Vysi cyti zvēri ari guoja uz austrumim un medinīks jīm pakaļ.

Cik ilgi jī ceļuoja, nav zynuoms, bet zynuoms tys, ka golā pīguoja pi augstas, treju stuovu muojas. Muojas golā beja stulps, kas snēdzjās leidz trešam stuovam. Stulpā beja īmyurētas trepes. Kluotu pi muojas beja dziļa aka. Medinīks kuopja pa trepem un īguoja trešuo stuova kambarūs. Pēc juo īkuopja ari vysi zvēri un ērglis. Pašulaik beja vokors. Medinīks pēc garas ceļuošonas beja stypri nūguris un dreiži aizmyga. Umai [piepēži] nazkas aizšņuocja, pavēŗa lūgu un suoka klīgt: "Bēdz, cytaidi es tevi apēsšu!"

Bet medinīks nanūsabeida, tik teicja: "Lec vīn šur, redzēsim, kurs kuru apēss."

Medinīks pajēmja sovu lūku un šautru un vysi juo muosas audzekņi sastuoja ailē, gotovi krist uzbrucējam viersā. Te lūgs ar lelu trūksni atsadarīja un kambarī īsavēļa bailīgs smuts [pūķis]. Rogi tam zibēja, kai kvālūšos tīgles, malnuo garuo aste stīpjās nu lūga leidz durovom un atsipti zūbi klabēja. Naspēja bīdakls atsajēgt, kai vysi zvēri sakrita uz juo un ocumirklī saplēsja un apēdja, ka kauli vīn palyka. Medinīks salasīja smuta kaulus un īsvīdja okā.

Nyu jis jutuos par muojas kungu. Par nakti atsapyutis, uz reita nūguoja pēc sovas muosas. Atvedja muosu, atvedja jai vysu saimistību un pats nūsadorbuoja ar medība. Īdams medībā, styngri pīsacīja muosai, lai nasaver okā.

Bet muosa, kai ikvīna sīvīte, napacītja, pasavēŗa okā. Umai nu okas uz jū suoka runuot.

"Īsvīd man sovu matiņu!" runuoja bolss nu okas.

Viņa, moz dūmuoja, izruovja sev nu bizes skaistu, garu motu

un īvvīdja okā. Nyu smuta kauli saskrēja kūpā, pīsalēŗa pi mota un izleida nu okas. Smuts pījēmja pīmīlīgu izskotu un suoka pīrunuot meitini, lai palīk jam par sīvu. Un medinīka muosa pīkrita. Smuts redzēja, ka jū vīgli var pīrunuot, vēl uz tuo, lai īprīkš varātu nugalynuot medinīku, tad dzert kuozas. Bet kai jū nūgalynuot? Golā izgudruoja taidu lītu: lyka medinīka muosai apsamest par slymu un lyugt zuoļu. Un vyslobuokas byušūt zuoles, pagatavuotas nū dziernovu putekļim.

Medinīka muosa īraudzījuse bruoli atejūt, guluos gultā un suoka vaidēt. Smuts nūsaslēpja zam cepļa. Kai tik medinīks īguoja ustobā, viņa teicja: "Bruolīt, dobuoj man zuoļu, cytaidi es nūmieršu."

"Kaidu tad zuoļu ps zynu tev meklēt?" vaicuoja broļs. "Atnes man dziernovu putek]a un es tyuliņ palikšu vasala." Bruoļam žāl beja muosas, un viņš tyuliņ, naasapyutīs, laidjās

garā ceļā uz lelom patmaļom pēc dziernovu putekļa. Vysi zvēri guoja jam pakaļ. Pēc eisa vai gara ceļa, medinīks atroda patmaļas, dzierdēja, kai tuos ryuc, bet īškā tikt navarēja: patmaļom beja divpadsmit čuguna durovu tik gry utu, ka lai vīnas paceļt, vajadzēja divpadsmit stypru veiru. Zvēri sakrita pi durovom un suoka grauzt dzelzi. Tai grauzja leidz vokoram, bet nivīnu durovu napuorgrauzja.

Un medinīks bāduojās par muosu. Gribādams zynuot, kas ar jū nūteik, laidja ērgli, bet ērglis ceļā pazuda. Tad medinīks syutīja zakīti, kai lobu lecēju. Zakīts aizlecja, ka nūzibēja vīn. Īskrējis augstajā muojā, jis atroda medinīka muosu ar smutu pi golda. Gribēja dūtīs atpakaļ, bet, par nalaimi, īškā īdams, aiztaisīja vysas durovas tai, ka vairs navarēja izbēgt. Smuts krita uz zakīsa, un vīnā ocumirklī saplēsja tū. T rešā dīnā, bruoļs, navarādams sagaidīt ziņas par muosu, syutīja lopsu. Tej, kai gudrinīca, nūskrēja uz augstu muoju, klusu īkuopja augstajā stuovā, betdurovas atstuoja vaļā. .Jei ari otrada medinīka muosu ar smutu pi golda. Smuts gribēja saplēst lopsu, bet tei uotri apsasvīdja, metjās pa durovom uorā, ka nūzibēja vīn, un uotri aizlecja uz medinīku. Tys izzynuojis, ka muosa jū pīvyla, laidjās atpakaļ. Zvēri palyka pi patmaļom.

Un patīši medinīks atroda sovu muosu ar smutu kuozājūt. Smuts, pamanījis medinīku, tyuliņ gribēja jū apēst, bet medinīks teicja: "Kur tu mani, taidu malnu ēssi? Lobuok pavēlēj izkurinuot pierti, izmozguot mani, tad ēd!"

Smuts narujēdzja medinika gudrības, lyka izkurinuot pierti un :zmozguot medinīku. Teiru jau lobuok ēst, na 'ai dubļūs nūsazīdušu. Cikom pierts kurējuos, tikom medinīks pyutja sovā taurē. Zvēri, padzierduši sova kunga tauri, saskrēja, kai vīns.

Zakīša vīn tryuka. Nyu medinīks pavēlēja zvērim plēst smutu un muosu. Zvēri sakryta, vysi kai vīns, un ocumirklī saplēsja smutu un medinīka muosu. Medinīks ari vairs napalyka tymā muojā, kur muosa atsadevja smutam; jis laidjās kleist pa plašu pasauli. Par juo draugim beja lūks, šautras un audzynuoti zvēri.

Un kas tū zyna, varbyut medinīks i šūdīņ kleist pa mežim laimes maklādams. Vai tū laimi atrass, gryuts ir tu pasacīt.