8. A. 315. A. Smagars Līksnas pag.

Vīnam tāvam beja dāls un meita, tāvs dzeivoja ūti nabadzīgu dzeivi. Kad tāvs nūmyra, tod bruoļs ar muosu devjās ceļā, hur acis redz. Guoja ilgi, val na, tū posoka nastuosta. Viņi īguoja lelā mežā. Viņim ūti gribas ēst un uz viņu laimes par ceļu skrīn zakis. Bruoļs viņu grib šaut, bet zakis saka: "Našauj mani, es tev vajadzeigs byušu."

Bruoļs arī našaun un sateik lopsu. Bruoļs grib viņu šaut, bet lopsa soka: "Našaun mani, es tev vajadzeigs byušu."

Bruoļs ari našaun un paņem lopsu leidz. Pēc kaida laika bruoļs ar muosu sateik vylku, kuru grib šaut, bet vylks soka: "Našaun mani, es tev vajadzeigs byušu."

Bruoļs našaun un paņem vylku. Pēc kaida laika īšonas bruoļs ar muosu sateik lauvu. Bruoļs grib viņu šaut, bet lauva Soka: "Našaun mani, es tev vajadzeigs byušu."

Bruoļs našaun un paņem lauvu leidz. Un īt tuoļuok, bet zvēri nu bruoļa ni sūļa naatstuoj nūst. Dreiž viņi mežā redz ustabu. Īīt ikšā, ustaba tukša, viņi šeit apmatas uz dzeivi. Bet dreiž puornuok iaupītuoji, kuri šinī muojā dzeivuoja. Bruoļs paslēpas aiz durovu un vysus laupītuojus nūšaun un sasvīž zam greidas.

Nuokūšā dīnā bruoļs aizīt uz medību, muosa palīk vīna muojuos. Pa tū laiku, kaleidz bruoļa nav muojuos, vīns laupītuojs īzlīn nu zam greidas, viņš ir palicis dzeivs. Muosa viņā īmīluos un viņi grib nūgalynuot bruoļi, bet zvērīši viņu apsorguoj dīnu un nokti. Muosa apmatuos par slymu, un syuta bruoļi uz apburtom dziernovom pēc myltu.

Bruoļs aizguoja, bet tikkū viņš guoja īkšā, durvis aiztalsījuos cīti un viņa zvēri palyka dziernovuos, jo beja pa prīkšu īskrējuši īkšā. Bruoļs īt uz muojom ļūti nūskumeigs, bet muosa ar laupītuoju soka viņam: "Ej uz pierti izmozguojīs, mes tevi kausim."

Bruoļs aizīt un mozguojas. Te viņš dzierd, ka pī pierts lūdziņa pīskrīn žogota un soka: "Mozguojīs ilguok un lyudz Dīvu, tovi zvēri jau izlauza sešas durovas, vēl treis durovas palyka." Bruoļs nu mozguojās jūti lāni un vysas zīpes izbierze pa greidu. Par nagaru laiku vysi viņa zvērīši saskrīn piertī, un nu bruoļs viņus paslēp zam luovas. Laupītuojs, navarādams sagaidīt bruoļa, īt pats viņam pokaļ uz pierti. Bet tikkū laupītuojs īīt piertī, tyulin zvēri matuos viņam viersā un sapleiš gobolu gobolim.

Togad bruoļs īt uz ustabu paņemt zūbynu un nūcierš muosai golvu, bet ar sovim zvērīšim dzeivuoj laimīgi sovu myužu.