9. A. 315. Teicēja 76. g. vecā Staleidzāne Atašienē. Kultūras balss kr.

Kaidam veiram nūmyra sīva un jis palyka ar sovim dēliņu un meitiņu. Nailgi veirs padzeivoja vīns pats un otkon apsaprecēja. Pamuote cīši naīredzēja pabērņu. Kaidu reizi bruolīts ar muosiņu sasarunuoj un aizguoja uz mežu dzeivuotu. Mežā jī iztaisīja ustabiņu un dzeivuoja laimīgi. Pi jīm beja ari sovs sunīts. Bruoļs staiguoja pa mežu medībās, muosa beja sātā un vuorēja ēst.

Te - kur bejis, nabejis - pi muosas pīsasyta vaira par bryutguonu un dzeivuoj ustabiņā aiz cepļa. Muosa suoka naīredzēt bruoļa un gribēja jū beigt. Bruoļs nazynuoja, ka ustobā aiz cepļa dzeivuoj valns, muosas bryutguons.

Kaidu reizi atīt bruoļs uz mežu. Sunīts vys skrīn aiz cepļa un rej, tai ka nūmīrēt navar. Muosa beja apsamatuse par slymu un soka bruoļam: "Bruolīt, dabuoj man kraukļa bārna akniņu, un es byušu vasala!"

Jei dūmja, ka cikom bruoļs meklēs kraukļa bārnu akniņu, uz juo iztiks plēsīgi zvēri un jū saplēss. Bruoļs muosas cīši žāluoja un aizguoja pa mežu meklēt kraukļa bārnu akniņu. Guoja, guoja jis pa mežu un īraudzēja kraukļa bārnus. Jau jis gribēja nūsist vīnu krauklānu, kai vecais krauklis suoka runuot : "Nasit munu bārnu, es tev byušu lobs paleigs!"

Bruoļs padūmuoja, padūmuoja un aizguoja atpakaj uz sātu. Pa ceļam jis nūsyta vīnu vuornānu, izjēmja vuornāna akniņas, atnezja un atdevja muosai. Muosa, dūmuodama, ka tuos aknizras kraukļa bārna, apēdja un otkon soka: "Bruolīt jau man lobuok tyka, un juo tu atnastu vylka oknas, es byutu pavysam vasala!"'

Bet sunīts vys grib tikt aiz cepļa un rej. Bruoļs aizguoja maklātu vylka oknu. Īt jis pa mežu un sateik vylku. Bruoļs jau gribēja jū sist, bet vylks soka: "Nasit tu manis, es tev īdūšu sovu vacuokū dālu!"

Bruoļs pajēmja vylcānu, atīt uz muojom un soka muosai: "Es vylka oknu nadabuoju!"

Muosa vylka nabeja redzējuse un vylcāna napazyna. Sunīts ar vylcānu jau divēji vys rej un grib tikt aiz cepļa, kur gulēja valns. Tad muosa soka: "Nu, bruolīt, juo jau nadabuoji vylka oknu, tad dabuoj luoča oknu!"

Bruoļs aizguoja pa mežu meklēt luoča. Meklēja, meklēja un sateik luoci. Jau bruoļs gribēja luoci sist, bet luocis soka: "Nasit manis, es tev īdūšu sovu vacoku dēliņu!"

Bruoļs pajēmja luocānu. Jau jam tagad sunīts, vylcāns un iuocāns. Īt brouļs uz sātu un paprīšku jam skrīn prīcīgi sunīts, vylcāns un luocāns. Tikkū bruoļs īguoja ustobā, sunīts, vylcāns un luocāns pīskrēja pi aizceples, suoka nažēlīgi rīt un vys grib tikt aizceplē, bet muosa jūs nalaiž. Bruoļs soka muosai: "Luoča oknu nadabuoju!"

Muosa nabeja nikod redzējuse luoča un napazyna, ka te pat us,tobā ir luocāns. Pa tū laiku, cikom bruoļs staiguoja pa mežu, maklādams luoča oknu, valns muosu pīmuocīja aizsyutīt bruoli uz valna dziernovom un tymuos aiz trejsdeviņom durovom pīgruobuot myltu putekļa un atnest pluociņam. Tad muosa soka: "Bruolīt, tu aizej uz tuom dziernovom un pigruobuoj aiz treis deviņom durovom putekļa, atnes tū putekli un izcep .pluocini, tad es byušu vasala!"

Bruoļs pajēmja sovus sunīti, vylcānu un luocānu un guoja. Aizīt jis ar sovim draugim uz tuom dziernovom un redz, ka stuov pi dziernovom kungs. Bruoļs pīguoj pi kunga kluot un prosa: "Kungs, atļaun man pigruobuot putekļa tovuos dziernovuos pluociņam!"

"Var, ej iškā!" soka kungs. Tys kuna beja pats valns. Bruoļs ar sovim sunīti, vylcānu un luocānu pīgruobuoja putekļa dziernovuos un gribēja it uorā. Bruoļs izguoja, bet juo sunīti, vylcānu un luocānu valns aiztaisīja aiz trejsdeviņom durovom un tī palyka dziernovuos. Kad bruoļs izguoja uorā kungs soka: "Aizej uz pierti un izzamozgoj, lobuok byus īt uz sātu!"

Valns gribēja bruoli apēst, bet pyrmuok nūsyutīja jū izzamozguot. Bruoļs aizguoja uz pierti un mozguojās. Te - kur bejis, nabejis - uz pierts jumta izsāda krauklīts un soka: "Lēņuok, lēņuok mozguojīs! Pi pierts durovom stuov valns un gaida tevis, un kad tu izzamozguosi, jis tevi apēss! Tevi var gluobt tikal tovi sunīts, vylks un luocāns, kuri jau izgrauzja pyrmuos deviņas durovas un tyka cauri!"

Bruolīts vys mozguojās, bet valns, stuovādams aiz pierts durovom vys klīdz: "Dreizuok mozguojīs!"

Valns piertī īškā navarēja tikt, juo pierts durovas beja aizkristītas. Krauklis sēd uz pierts jumta un runuoj: "Lēņuok, lēņuok, bruolīt, jau sunīts vylcāns un loucāns izgraužja ūtras deviņas durovas un tyka cauri."

Valns stuov aiz durovom un vys klīdz : "Dreizuok mozguojīs!"

Bet krauklīts uz jumta vys runuoj: "Ļēņuok, ļēņuok mozguo

jīs, jau sunīts, vylcāns un luocāns izgrauzja trešuos deviņas durovas!"

Tad krauklīts soka : "Tagad jau vari vilktīs, jau atskrīn tovi draugi un tevi izgluobs!"

Krauklīts aizskrēja un bruoļs apsagērbja. Te atskrēja sunīts, vylcāns un luocāns un saplēsja valnu, kurs pi pierts durovom stuovēja. Bruoļs izguoja nv pierts un tik tūlaik saprota, de kuo jū muosu syutīja pēc svēru oknom un uz valna dziernovom un kas gulēja aizkruosnē un kū juo draugi plēsja. Tad bruoļs naguoja vairuok atpakaļ uz sovu muosu, bet ar sovim draugim aizguoja pa pasauli un dzeivuoj laimīgi.