10. A. 313. 315. F. Fišers Krūtē, LP, VII, II, 22, I, 6.

Gāja pa ceļu vecītis, nonāca pie avotiņa, visapkārt apauguša krūmu krūmiņiem. Izslāpis, iztvīcis noliecās dzert. Dzēra, dzēra - viens noķēra aiz bārdas: "Ja atdosi man to, kas mijā, tad tevi palaidīšu."

Nodomāja vecītis: "Pāris vecu tīņu, vecīgs skapelis un sieva, tā mana manta; ja bez šīs mantas tev vēl kas zināms, ņem vesels."

Bet pārgāja mājā - ak tavu nelaimi ! - vēl cita manta gadījusies: sievai dēliņš un meitiņa piedzimuši, un tie nu bārdas rāvējam nagos.

Pēc gadiem velns atnāca bērniem paka un aizveda līdz. Kādu dienu pie bērniem atnāca kliba vārna sacīdama: "Bērniņi! Sēžaties man mugurā, aiznesīšu atpakaļ pie tēva, pie mātes."

Labi. Gabalu skrējušiem, vārna sacīja: "Bērni, klausaities, vai nedzenas velns pakaļ?"

Bērni atbildēja: "Velns nāk, ka visa Dieva zeme rīb!"

Velns atskrēja, atņēma vārnai bērnus, aizveda atpakaļ. Pēc kāda laika atnāca vilks sacīdams: "Bērni, sēžaities man mugurā, aiznesīšu pie tēva, pie mātes."

Labi. Gabalu skrējušiem, vilks sacīja: "Bērni klausaities, vai nedzenas velns pakaļ?"

Bērni atbildēja: "Velns nāk, ka visa Dieva zeme rīb." Atskrēja velns, paņēma bērnus, aiznesa atpakaļ.

Pēc kāda laika atnāca vērsis sacīdams: "Bērni, sēžaities man mugurā, aiznesīšu pie tēva, pie mātes. Bet paņemiet līdz drāniņā smiltis, susekli un stopā ūdeni."

Labi. Gabalu skrējušiem, vērsis sacīja : "Bērni, klausaities, vai velns nedzenas pakaļ?"

Bērni atbildēja: "Velns nāk, ka visa Dieva zeme rīb." Vērsis sacīja: "Beŗat tad smiltis pāri pa galvu!"

Izbēra smiltis, gadījās liels, itin augsts kalns. Atskrēja velns pie kalna malas, nevar pāri tikt, jāskrien pēc lāpstas. Atnesa lāpstu, pārraka kalnu, nolika lāpstu un taisījās pakaļ skriet. Bet putniņš mazs, lidodams gaisā, ieteicās tā: "Redzi, redzi! - paņemšu lāpstu!"

Velns paķēra lāpstu, pārskrēja mājā, nolika vietā un tad dzinās bērniem atkal pakaļ.

Bet vērsis vaicāja: "Bērni, klausaities, vai velns nedzenas pakaļ?"

Bērni atbildēja: "Velns nāk, ka visa Dieva zeme rīb!" Vērsis sacīja: "Metiet tad susekli pāri pa galvu!"

Nometa susekli, gadījās biezu biezais mežs. Atskrēja velns pie biezā meža, nevar cauri tikt, jāskrien pēc cirvja. Atnesa cirvi, izcirta mežu, nolika cirvi, taisījās paka skriet. Bet putniņš mazs, lidodams gaisā, ieteicās tā: "Redzi, redzi, paņemšu cirvi!"

Velns paķēra cirvi, pārskrēja mājā, nolika vietā un tad dzinās bērniem atkal pakaļ.

Bet vērsis vaicāja: "Bērni, klausaities, vai velns nedzenas pakaļ?"

Bērni atbildēja: "Velns nāk, ka visa Dieva zeme rīb!" Vērsis sacīja: "Lejiet tad stopu ūdens pāri pa galvu!"

Izlēja ūdeni, gadījās lielu lielā jūŗa. Atskrēja velns jūŗas malā - nevarēja pāri tikt, ņēmās dzert jūŗu sausu - nevarēja izdzert. Kā nevar izdzert, velns sadomā citādi, paliek par skaistu jo skaistu puisi. Māsa izgāja jūŗā ūdeni smelt, ierauga skaisto, mīlīgo puisi - prāts tūlin citādāks. Puisis skubina: "Smel vien. smel no jūŗas ūdens!"

Iesmēla ūdeni, izsusa jūŗa, velns tika pāri puiša izskatā. Nu puisis skubina otru reizi meitu: "Kurini pirti, lai brālis pērtos, tad tevi precēšu!"

Izkurināja pirti, puisis atkal: "Skubini nu brāli labi izpērties, arī es iešu pirtī, ielīdīšu peramā slotā. Ja brālis slotu gribētu ārdīt, saki tad aizdurvē: "Neplosi, brālīti, peŗamo slotu, lai man arī atliek ko pērties!"

Bet vērsis, brāļa klizmu paredzēdams, lika pārcirsties sevi pa vidu pušu. Pārcirta vērsi, apraka pirts durvīs, izgadījās no katra vērša gabala suns. Nu gāja brālis pērties ar suņiem reizē. Iegāja pirtī, suņi aizoda pirts slotā velnu un sāka jau plosīt. Tad māsa aizdurvē teica: "Apsauc, brālīti, jel tos suņus, lai slota atliek man arī ko pērties."

Brālis gan apsauca suņus, bet velns tomēr izspruka no slotas, pārvērtās par zaķi. Suņi dzinās zaķim pakaļ. Skrēja un ieskrēja suņi pa zaķa pēdām istabā, bet zaķis ar līkumu apkārt, aizcirta durvis un iespostīja suņus. Nu velns skubināja māsu: "Saki, lai brālis nopeŗas ātri!"

Māsa tūdalin: "Brālīti mīļais, vai vēl neesi nopēries?"

Bet putniņš pirts jumtā iedziedāja brālim ausī: "Saki, ka tik drīzi ne, jo suņi grauž istabas sienu, ka krakšķ vien!"

Pa brītiņam prasa māsa jau otrreiz: "Vai nu būsi nopēries?" Putniņš dzied. Saki: "Vēl ģērbjos!" jo suņi tūliņ būs laukā!" Pa brītiņam māsa prasa atkal: "Vai nu būsi nopēries?" Putniņš dzied: "Ja!"

Tā velns pirtī iekšā, bet pašu laiku suņi tam mugurā un noplēsa velnu

Tad brālis sacīja māsai : "Kādu sodu gribi, mani tā vildama ?" Māsa noskuma, neteica nekā. Tad brālis ielika māsu mucā, sacīdams: "Kad tu to mucu pieraudāsi pilnu ar asarām, tad tevi izlaidīšu - pieņemšu atkal par māsu."