14. A. 313. 315. Treimaņu Jānis no Švānu Lūcijas, Kroņa Birzniekos. Jkr. V, 32, LP, VII, II, 22, I, 3.

Sen, sen, vecos laikos, nāca mājā vecs zaldāts, saukts Platbārzdis pēc viņa gaŗās, platās bārzdas. Ceļā tam iegribējās dzert: viņš piegāja pie upes, nolikās uz vēderu un dzēra, dzēra. Nodzēries gribēja augšam celties, bet kas nu? Kāds aizķēries viņam aiz bārzdas, velk to upē sacīdams: "Tev gals klāt ja neapsoli man to pēc trim gadiem nodot, par ko tu nezini, un kas tev mājā."

Zaldāts savu dzīvību žēlodams, un to par kādu nieku turēdams, par ko viņš nekā nezina, apsola.

Pārnāca mājā, viņam nāca priecādamās pretī sieva un stāstīja: "Ak vīriņ! Kamēr tu nebiji mājā, man piedzima dvīnīši, puišelis un meitiņa. Puišeli nokristīja par Kārli, meitiņu par Annu. Kārlītis tīri pēc tevis!"

Platbārzdis ļoti noskuma, viņš noprata, ka abus bērnus bija apsolījis velnam. Piesolītie trīs gadi nāca beigās. Platbārzdis izraka kambari apakš zemes, nonesa tur visu mantu un nogāja uz turieni arī pats ar sievu un bērniem. Velns atnāca tai vietā, kur Platbārzdis bija dzīvojis, bet tur vairāk nekā neatrada, kā kruķi un čauksturi, ko zaldāts bija aizmirsis. Velns sāka čauksturi spārdīt un čauksture teica: "Pārlauz mani uz pusēm un svied to vienu galu gaisā. Kur tas nokritīs tur viņi būs apakšā."

Velns tā darīja un sāka zemi kārpīt, kur čaukstures gals bija nokritis. Zaldāts, to dzirdēdams, nomanīja, ka nu klāsies slikti, aizsūtīja sievu un bērnus uz mežu un palika viens pats kambarī. Velns, zemi izkārpījis, atrada zaldātu un prasīja tam, kur viņa bērni? Zaldāts atteica: "Kas tie par bērniem? Man neviena bērna nav!"

Nu velns klupa zaldātam virsū un sacīja: "Ja tu man neteiksi taisnību, tad es tevi nožņaugšu." Par lielu draudēšanu zaldāts pateica, ka sieva ar bērniem mežā.

Sievai mežā raudot un kunkurojot, nolaidās liels ērglis uzrunādams: "Nebīsties! ja gribi savus bērnus no velna nagiem izglābt, tad liec viņus uz maniem spārniem. Es no velna izbēgšu!"

Māte darīja tā, ņēma bērnus, uzlika ērglim vienu uz vienu, otru uz otru spārnu, iedeva bērniem raudādama vēl kādus ziediņus: susekli, ķemmes, lakatiņu, piekodinādama, lai lakatiņu tura katrs pie stūŗa un lai lietiņas sargājot, jo tās derēšot gŗūtos laikos.

Ērglis sacēlās spārnos un laidās ātri jo ātri projām; bet velns tam dzinās pakaļ un bija jau gandrīz klāt. Bērni sāka saukt : "Vai Dieviņ, vai Dieviņ! - zeme rīb, spalvas svilst, Sātāns būs mums drīz klāt!"

Ērglis teica: "Metiet susekli zemē!"

Tiklīdz kā suseklis bija zemē nomests, izcēlās starp ērgli un velnu liels un tik biezs dzelzs mežs, ka ne adatiņas nevarēja izbāzt cauŗi. Velns nogāja pie kalēja un lika sev nokalt trīs birkavi smagu cirvi, lai varētu izcirsties cauri, ņēmās tad mežu kā kaņepājas cirst; bet kamēr viņš izcirtās, bija ērglis jau labu gabalu priekšā.

Velns sāka atkal paka[ dzīties un bija ērgli gandrīz panācis. Bērni atkal vaimanāja: "Vai Dieviņ, vai Dieviņ! zeme rīb, spalvas svilst, Sātāns būs mums drīzi klāt!"

Ērglis teica: "Sviežiet ķemmes zemē." Nu izcēlās starp ērgli un velnu liels, milzīgs dzelzs dambis līdz mākuļiem. Velns aizgāja atkal pie kalēja un lika sev nokalt sešas birkavas smagu cirvi, lai varētu izkalties cauri; bet kamēr izkalās, bija ērglis jau tālu projām. Velns skrēja atkal ērglim pakaļ, ka putēja vien, un bija jau gandrīz viņu sasniedzis. Bērni sauca: "Vai Dieviņ, vai Dieviņ, zeme rīb, spalvas svilst; Sātāns būs mums drīzi klāt!"

Ērglis lika bērniem lakatiņu zemē sviest. Tagad izcēlās starp ērgli un velnu liela, liela plata upe, pa kuŗu, velns nevarēja nekā pāri tikt.

Nu ērglis nolaidās un bērni te apmetās. Kamēr bērni vēl mazi bija, ērglis visādi palīdzēja, mājiņu arī uztaisīja, kur dzīvot. Daži gadi pagāja, bērni uzauga un Kārlis gāja medīt katru dienu tuvējā mežā. Kādu dienu Kārlis bija atkal izgājis medīt. Anniņa laukā ieraudzīja otrpus upes uz krasta malas stāvam jaunu, smuku puisi, kas lūdza, lai viņu pārceļot. Anniņa labprāt to darītu, bet nezināja kā iesākt. Jauneklis pamācīja, lai izslaukot istabu, mēslus sagrābjot priekšautā un tos ar visu priekšautu upē iemetot, tad gadīšoties liels plosts, ar kuŗu tas viegli pār upi pāri tikšot. Anniņa tā darīja un patiesi rādījās plosts, ar ko nu puisis pārbrauca pie Anniņas. Kas šai bija par prieku. Lūdza viesi iekšā, uzņēma, cienāja, kā tik zinādama. Šis pretim atkal glaimoja viņai un glaustījās, ka Anniņa drīz domājās bez viņa nemaz nevarot dzīvot. Nabadzīte nemaz nezināja, ka jauneklis bija tas pats velns, kas viņai reiz pakaļdzinies un no kā viņa bēgusi. Viņš drīzi izrādīja savu īsto dabu, ieskubināja Anniņu, lai lūkotu Kārli izdabūt ārā, tad viņi tik dzīvošot, tagad tiem no viņa jāslēpjoties.

Velns mācīja, lai viņa izliekoties slima, Kārlis, viņu mīlēdams, būšot visu darīt, ko tik vēlēšoties. Lai viņa tad prasot lauvas piena. Kad Kārlis iešot pēc lauvas piena, tad lauva viņu saplēsīšot. Ko domā? Anniņa dara pēc padoma, liekas gultā slima, kas slima. Vakarā Kārlis, mājā pārnācis, ierauga Anniņu gultā guļot, vaidot, ka jau būtu nāve klāt. Izsamisis piesteidzas pie viņas un prasa: "Māsiņ mīļā, kas tev kaiš?"

"Man sāp galva tā, ka nevaru ne izturēt," viņa atbild pusdzīvā balsī.

Vai nevēlies ko? Vai nevaru ko līdzēt?" brālis jautā. "

"Kad varētu lauvas pienu dabūt, tad paliktu vesela, " atbild

viņa caur zobiem.

Kārlis, nabadziņš, ne ēdis, ne dzēris, steigšus vien steidzas uz mežu; bet velns, kas notaisījies, ka viņu nevar redzēt, smejas vien aiz prieka.

Kārlis, nogājis mežā, satika divus melnus suņus. Viens no tiem mācēja cilvēku valodu un apvaicājās, kur tas iešot? Kārlis izteica māsas indevi. Suns iekaucās, atlēca lauviene. Tai tesmens bija pierietējis kā mučele. Kārlis, paņēmis slauceni, izslauca lauvieni un teica: "Es tevi ātrāki vaļā nelaidīšu, kamēr tu man apsoli savu vecāko dēlu."

Lauviene viņam to apsolīja. Pēc maza laiciņa atnāca lauva un pieglaudās pie Kārļa. Nu visi četri, Kārlis, divi suņi un lauva, gāja uz māju. Kārlis iedeva Anniņai pienu ko tā gribēdama, negribēdama izdzēra. Zvērus neviens neredzēja, tie paslēpās ārā.

No rīta Anniņa teica, ka labāki gan viņai esot, bet ka naktī tā sapņojusi, ka tai vajagot zaķa pienu dzert, tad palikšot vesela. Kārlis paņēmis slauceni, gāja atkal, zvēru pavadīts, bēdīgs uz mežu. Kad iegāja mežā, tad iekaucās suns un nu izskrēja zaķu mātīte. Kārlis viņu izslauca un teica: "Ātrāki tevi vaļā nelaidīšu, kamēr tu man apsoli savu vecāko dēlu."

Zaķu māte to apsolīja. Pēc maza brītiņa atnāca zaķis un gāja līdz uz māju. Anniņa izdzēra zaķa pienu.

No rīta viņa teica vājā balsī, ka maz labāki gan esot, bet tomēr vēl nevarot augšam celties, esot sapņojusi, tai vajagot tīģeŗa piena, tad palikšot vesela. Kārlis ņēma atkal slauceni un gāja ar saviem zvēriem uz mežu. Suns iekaucās un tīģeŗa mātīte atskrēja pierietējusi. Kārlis izslauca un teica: "Es tevi vaļā nelaidīšu, iekam tu man neapsoli savu vecāko dēlu!"

Tīģeŗa mātīte to apsolīja. Pēc maza brīža bija liels tīģēris klāt un gāja līdz uz māju Kārlis paglabāja savus zvērus un nesa pienu iekšā. Anniņa bija pārsteigta, viņu ieraudzīdama, tā bija cieti domājusi, ka nu tas piena vairs nepārnesīs un dzīvs nepārnāks. Nu viņa lika no visiem zvēriem pienu nest un beidzot arī putna pienu. Kārlis dabūja to un no katra paturēja vienu no bērniem.

Redzēdama, ka pa šo ceļu Kārli nenogalinās, Anniņa, velna uzgumdīta, lika no tāda meldeŗa miltus nopirkt, kam deviņas galvas un pie kā tikai pa deviņām durvim var pietikt. Kārlis, paņēmis savus zvērus, gāja vairāk dienas pa mežu mežiem, lauku laukiem un pienāca galu galā pie lielām dzelzs durvim, kur stāvēja milzis ar trim galvām. Viņš prasīja tam: "Vai melderis mājā?"

Šis rādīja, lai ejot tālāki. Kārlis ar visiem zvēriem gāja tālāki un pienāca pie durvim, kur stāvēja vēl lielāks milzis ar sešām galvām. Viņš prasīja tam: "Vai melderis mājā?"

Tas rādīja, lai ejot tālāki. Un viņi visi gāja pa durvju durvim, un kad caur devītajām izgāja, tad uzgāja pašu melderi ar deviņām galvām, pašu veco velnu.

Šis prasīja: "Ko gribot?"

"Man vajaga miltu," Kārlis atbildēja.

"Pag, pag, mazu brīdi," velns atteica un pats izgāja ārā. Tiklīdz viņš bija izgājis, aizkrita cieti visas deviņas durvis ar varenu troksni. Kārlim palika bailes, viņš nezināja, ko darīt. Bet lauva teica: "Nekas, nebēdājies vis! mēs zvēri, esam stipri; mēs izlauzīsim gan tās durvis."

Visi krita durvīs iekšā, un tās bija vaļā kā nieks. Atlauza vienas durvis pēc otrām un nedabūja citus velnus ne acim redzēt. Vecais velns, Annas brūtgāns, bija pa to starpu pie Anniņas

nogājis un tai to prieka vēsti aiznesis, ka viņš Kārli tur ieslodzījis, no kurienes tas visu savu mūžu netikšot ārā. Kārlis ar saviem zvēriem ārā ticis, taisījās iet uz māju, bet atminējās, ka ar tām bailēm aizmirsis miltus paņemt. Viņš uzaicināja savus zvērus, lai laižas, kas vieglāks un labāks skrējējs, atpakaļ pēc miltiem. Lauva teica: "Kas cits lai iet, kā bailīgais zaķis, kas, ja kāds šķērslis rastos, paņems miltus, laidīs vaļā un kā vējš būs pie mums atpakaļ."

Zaķītis gan šķobījās, gan grozījās, bet nelīdzēja nekas, vajadzēja lauvai paklausīt. Viņš aizšāvās kā vējš projām un nebija ko apskatīties, ka jau bija ar miltiem atpakaļ.

Kārlis pārnāca mājā ar visiem saviem zvēriem, izcepa maizi un ienesa to savai māsiņai. Anniņa apēdusi teica, ka nu viņai esot it labi palicis, tik vajagot vēl pirti izkurināt, lai dabūtu labi izsvīst. Kārlis izkurināja pirti un aicināja Anniņu, lai nu ejot izpērties.

"Ja, ja, es iešu gan," viņa atteica, "bet papriekšu ej tu un ieper garu."

Kamēr Kārlis bija istabā, tamēr velns izrāva sev zobu un uz lika to uz pirts krāsni. Kārlis, nekā jauna nedomādams, nogāja ar visiem zvēriem uz pirti, bet kā meta pirmo ķipi, te velna lobs Kārlim pierē un Kārlis kā plintes šāviens uz reizi pagalam. Zvēri viņu iznesa laukā, laistīja ar aukstu ūdeni, bet nekā, nevarēja un nevarēja atdzīvināt. Te uzsauca lauva lecēju āzim, zaķim : "Tu velc to zobu ārā, mēs citi turēsim galvu."

Nu pieklupa visi klāt, turēja Kārlim galvu atspērušies, un zaķis kā kampa, tā arī izrāva zobu. Bet zaķim bija velna zobs lūpas pārplēsis, kādēļ tam vēl šo baltu dienu lūpas četros gabalos. Lācis ar savu mīkstu mēli izslaucīja caurumu pierē, putniņš ar savu snābīti ādu salipināja un Kārlis bija atkal vesels kā rutks.

Kārlis zobu nolika tai pašā vietā uz krāsns, nogāja uz istabu un teica, lai nu ejot pērties, gars esot iepērts. Nu nogāja Anniņa ar velnu un kā velns meta pirmo ķipi uz krāsni, te briuks! zobs velnam pierē, velns augšpēdus atpakaļ un pagalam, ne kustēt vairs nepakustējās. Kārlis ielika velnu dzelzs šķirstā, uzvilka uz šķirstu trīs krustus un to apraka.

Anniņa nu visu izstāstīja, kā viņa velnu pāri laidusi, ka domājusi, ka tas viņas brūtgāns; bet kad reizi bijusi ar viņu ielaidusies, tad vairs nevarējusi vaļā tikt. Nu abi atkal dzīvoja mīļi kopā, pārveda ar zvēru palīgu savus vecākus un bija laimīgi.