15. A. 313. 315. M. Šiliņa, Tukuma apkārtnē, A. Bīlenšteina k r. LP, VI, 126, 11. AŠ, II 97 p.

Vienam kungam pagastā bijis liels kalns, kur velns spokojies, tā ka ļaudis nemaz nav iedrīkstējušies tur garām iet. Kungs domājis, ka būtu jābrauc raudzīt, kas tur īsteni esot tai kalnā? Licis kučierim iejūgt un abi divi braukuši turp. Bet kalnam tuvodamies, dzirdējuši jauku muziku. Kungs uzkāpis kalnā un ieraudzījis muzikantu, kas pijoli spēlējis tik smuki un priecīgi, ka tīri dancot iegribējies. Kungs rnuzikantu tad uzrunājis, lai nākot līdz uz muižu tur uz balvi [balli] spēlēt. Muzikants bijis mierā un sēdies kungam klāt ratos. Kad kādu gabalu braukuši, kučieris atskatījies atpakaļ un ieraudzījis, ka ne kungs, ne muzikants vairs ratos - liels lācis tupējis tai vietā. Kučierim paliek bail, viņš uzcērt zirgiem un laiž uz muižu, ko tik(ai) zirgi var skriet. Bet lācis iesāk ar viņu runāt, sacīdams: "Nu jau tava kunga meita un dēls arī pagalam būs. Kad pārbrauksim mājās, liec sakaut septiņdesmit govis, tās es noēdīšu, tad kunga dēlu ar meitu uzkodīšu un itin beidzot tevi."

Kučieris domājis, ko nu lai iesākot? Labprāt būtu mucis, bet žēl bijis par sava kunga bērniem, ko ļoti mīlējis. Beidzot viņš apņēmies tos glābt un ar tiem kopā bēgt. Un kamēr tās govis kavuši un cepuši, kučieris pačukstējis kunga dēlam, tā un tā! --

lai ejot kunga kambarī, tur dabūšot mazu kastiņu [kastīti], kas bēgot būšot vajadzīga. Labi, kunga dēls paņēmis kastiņu, savu māsu, arī kučieri un bēguši. Ceļā attaisījuši kastiņu, tur bijis iekšā: ķemme, krama gabals un sarkana šņubdrāna.

Vel(n)s, pa tām starpām labi saēdies galu un gribēdams ko uzkost, sācis kučieri, kunga meitu un dēlu meklēt. Un tos muižā neatrazdams, devies pakaļ. Bēgļi dzirdējuši šo ar lielu troksni nākam. Tad kučieris uzsaucis kunga dēlam: "Ņem kramu un svied laukā!"

Izsviež kramu, krams paliek par augstu, augstu kalnu. Gan vel(n)s pūlējās pāri tikt, rauga vienā vietā uzkāpt, otrā, bet nekā: kalns ceļas arvienu augstāki gaisā. Un nu rauga kalnam gar vienu pusi gaŗām tikt, bet kalns stiepjas garumā - kā nekā, tā nekā. Kamēr vel(n)s tā velti nomocās, bēgļi jau tālu projām.

Beidzot vel(n)s kā nebūt ticis pa kalnu pāri, skrien elzdams tiem trim pakaļ, ko tik(ai) māk. Tad kučieris uzsaucis jaunkungam, lai nu sviežot ķemmi laukā! Izsviedis - no tās uzaudzis biezs, liels mežs. Koki tik biezi kopā saauguši, ka vel(n)s nekādā ziņā nevarējis cauri izsprausties. Ja grib tālāk tikt, tad jāizēdas mežam cauri. Un nu sācis kokus grauzt, ko tik(ai) zobi spēj visa mute asiņaina palikusi.

Beidzot tiek šis mežam cauri un pil(n)iem joņiem laiž bēgļiem pakaļ; bet šie tik ilgām bija aiztikuši jaukā laukumā un tur kučieris licis kunga dēlam ap galvu sarkano šņubdrānu aptīt. Aptinis - tad gadījusies laukumam uguns upe visapkārt. Cik tālu no viņas puses šņubdrāna bijusi saredzama, tādā apriņķī uguns upe visapkārt tecējusi. Atskrējis vel(n)s, gribējis uguņa upei pāri tikt, bet kuŗā vietā parādījies, tur liesmas jo lielas sacēlušās pretī - nevarējis.

Šie trīs nu iekšpus uguns upes apmetušies dzīvot, uzcēluši muižu ar visām vajadzīgām ēkām; arī cietu pagrabu ar septiņām dzelza durvim uztaisījuši. Bet kad visa iedzīve bijusi ierīkota, tad kučieris sacījis jaunkungam, ka nu viņam jāmirstot; tikai lai sargājoties no vel(n)a. Tas vēl tīkājot viņus savos nagos dabūt, tādēļ lai šņubdrānu turot apakš cepures galvai apsietu, kamēr tā ap galvu būšot, tikmēr uguns upe nebeigšoties. Beidzot kučieris tad vēl sacījis: "Jāmirst man tā kā tā; tādēļ nocērt man kājas un rokas, izliec pa visiem ēku jumtiem, bet rumpi aproc savā guļamā istabā apakš gultas, tad jums palīdzība pret vel(n)u būs; un es vēl kādus palīgus no Dieva izlūgšu."

Kunga dēls visu tā izdarījis, lai gan viņam ļoti žēl bijis no uzticamā kučieŗa šķirties. Pēc tam jaunskungs ar māsu apsēdušies pie galda un pārdomājuši, diezin, kā nu viņiem klāšoties bez gudrā kučieŗa? Te tai pašā brīdī ieskrien divi lieli suņi un pie

stājas jaunkungam katrā pusē, ne pēdas vairs neatkustēdamies, lai ietu, lai stāvētu, vai gulētu. Ir pa naktim tie tup katrpus gultas un apsargā. Suņi bijuši tie palīgi, ko kučieris mirdams piesolījis.

Bet vel(n)s arī zinājis, ka kučieris nu pagalam, un stipri vien domājis kunga dēlu ar māsu savos nagos dabūt. Tā godam, zināms, nevarējis pār uguns upi tikt, tādēļ gudrojis ar viltību.

Un vienu dienu, kamēr jaunskungs medījis, vel(n)s palicis atkal par muzikantu un sācis upmalā tik jauki spēlēt, ka māsa tecējusi klausīties un raudzīt, kas tas par tādu? Klausījusies vienu brīdi, otru un tikai lūgusi muzikantu, lai spēlējot vēl. Šis atteicis, ko nu te spēlēšot; lai laižot pa upi pāri muižā, tad jo labāki sadzirdēšot muziku. Viņa atbildējusi: "Tas neiet! Kamēr brālim sarkanā šņubdrāna ap galvu, uguns upe nerims un tevi pāri dabūt nav iespējams."

Nu vel(n)s visādi mānījis un pierunājis māsu, lai raugot brāli piekrāpt un ko visu ne? Tad viņš tikšot upei pāri, apņemšot viņu par sievu un viņa tad varēšot jauko muziku vienādi vien klausīties.

Māsa, gluži apmānīta, ļāvusies arī pierunāties.

Pēc laba brīža brālis pārnācis no medībām, un ļoti nosvīdis būdams, gājis acis mazgāt - drāna palikusi cepurē uz galda Te māsa klāt, pakampj drānu un pārsviež pār upi vel(n)am. Tūlin uguns upe izdziest un vel(n)s ietiek muižā. Brālis vēl neko neapmanījis, nomazgājies un apsēdies pie galda ēst, biezputra bijusi vārīta tai reizē. Ēdis, ēdis, bet suņi tupējuši vienmēr blakām un vel(n)s nekā piekļūt brālim. Beidzot vel(n)s palicis par mušu un iekritis biezputrā. Brālis ķēris, ķēris mušu - neizdevies, palaidusies sāņus gaisā. Nu ķēruši suņi mušu; bet muša tīšām ielaidusies tai pagrabā ar tām septiņām dzelza durvim. Suņi karstumā pakaļ. Un kā šie ieskrējuši pagrabā, tā muša kā zibins atpakaļ, no pagraba ārā, un ātri palikdama par vel(n)u, aizcērt visas pagraba dur vis cieti. Suņi paliek iekšā un nu brālis neglābjams vel(n)a nagos. Tūliņ grib nabadziņu aprīt. Bet brālis lūdzies: "Iekams mani rij, paildzini manu dzīvību un atvēli pirtī baltam nopērties, tad tev gardāks kumoss būšu."

Ar to norunu vel(n)s mierā, atlaiž jaunkungu, lai sacērt malku, izkurina pirti un nopeŗas balts. Jaunskungs cērt, cērt malku bet jau labi gausi, darbs nemaz nevedas. Te nolaižas viens putniņš viņam blakām kokā un dzied: "Cērt un necērt, dari un nedari, kurini un nekurini! Suņi jau vienas durvis izgrauzuši!"

Labi, jaunskungs nu īsti pa gaŗam laikam darbojas. Velns gaida, gaida, nemaz cepeti sagaidīt, atskrien vienreiz, otreiz pie pirts durvim, vai vēl neesot nopēries?

Drīzi būšot! šis atteic un velns nepacietībā aiziet atpakaļ. Bet tad arī suņi bija izgrauzuši visas septiņas durvis un atskrējuši pie sava kunga, paslēpdamies palāvē, lai vel(n)s ienākdams tūliņ nepamanītu šos un nemuktu atpakaļ.

Un necik ilgi vel(n)s atkal klāt bļaudams : "Vai vēl neesi gatavs? Nāc tikai nu laukā!"

Ko es iešu laukā? Nāc tu labāki iekšā!" jaunskungs atbild. "

Vel(n)s domā: "Viņš vēl rupjš pret mani," un lec pirti iekšā. Bet suņi tūlin virsū un saplēš vel(n)u lupatu lupatos, visus kaulus sagrauzuši, tikai viens vienīgs vel(n)a zobs bija palicis vesels turpat zemē.

Un māsu, to brālis arī bez soda nepalaidis. Pieķēdējis viņu pie staba starp divi lielām baļļām [kublām], viena baļļa bijusi piebērta ar smiltim, otra bijusi tukša. Un tad noteicis, ka smiltis šai Jāizēd, tukšā baļļa jāpieraud, iekams viņš atnākšot atpakaļ. Ja būšot izdarījusi to, tad noziegumu piedošot.

Pēc kāda gada laika brālis pārnācis un atradis, ka māsa smiltis izēdusi, baļļu ar asarām pieraudājusi. Nu atlaidis māsu, nodedzinājis nelaimes muižā visas ēkas un gājis ar māsu un ar abiem suņiem projām uz citu pusi. Bet gar pirti iedami, kur suņi vel(n)u bija plēsuši, māsa neviļot ieraudzījusi to vel(n)a zobu zemē un iebāzusi kabatā. Gājuši, gājuši labu gabalu - nometušies vienā vietā atpūsties un tur brālis ar suņiem aiz noguruma drusku iesnaudušies. Tad māsa par to laiku izvilkusi vel(n)a zobu un uzlūkojusi to. Tūdaļ vel(n)a zobs sācis runāt, vilinādams māsu: "Ieliec mani brāļa ausī, tad tu redzēsi, kas būs!"

Māsa ielikusi zobu brāļa ausī un tā brālis uz pēdām pagalam. Suņi atmodušies, ieraudzījuši, kas noticis, un gribējuši brāli atdzīvināt, bet izpūlējušies kā nekā - velti. Te uz reizi pamanījuši zoba galiņu kunga ausī un nu katrs pa kārtai laizījuši zobu no auss ārā. Laizījuši, laizījuši, bet kā zobs nācis ārā, tā sunim, pašam laizītājam, ausī iekšā un nu brālis dzīvs, šis pagalam. Nu tas suns laizījis tam atkal ārā; bet kā izlaizījis, tā zobs pašam atkal ausī iekšā. Pirmais suns tagad gan būtu dzīvs - otrs tai vietā atkal pagalam. Brālis tad sasaucis pēc kārtas kādus nekādus zvērus zobu laizīt, bet visiem tāpat. Kuŗš būtu izlaizījis, tam pašam zobs ausī iekšā un pagalam. Beidzot lapsai, gudriniecei, arī pienākusi kārta zobu laizīt. Bet tā zinājusi, kas darāms. Laizīdama turējusi cepešu pannu savai ausij priekšā. Un kā nu zobs sprādzis, atsities pret pannu un aizsprādzis sāņus zemē. Nu suņi saklupuši zobam virsū un sagrauzuši druskās.

Tad brālis nevaldāmo māsu padzinis, bet pats aizgājis uz sava tēva muižu, kur apmeties dzīvot.