16. A. 313. 315. Lapas Mārtiņš, Rūjienā. "Dievs un velns" 1904, Nr. 9.

Viena kunga daļā bijis kāds kalns, saukts par Velna kalnu, uz kura neviens neuzdrošinājies uzkāpt. Kalns bijis noaudzis ar košu mežu un kungs nodomājis likt nocirst šo mežu, bet neviens negribējis iet tur malku cirst.

Kungs nu pavēlējis kučēram aizjūgt zirgus un braukt uz Velna kalnu apskatīties. Kad tur nobraukuši, tad kungs licis kučēram pieturēt zirgus un pats dzīries pa mežu uzkāpt kalna galā.

Pēc ilga laika kungs iznācis no meža, runādamies ar vienu svešu kungu. Tad abi iesēdušies ratos un braukuši uz muižu. Braucot abi kungi jautri sarunājušies, bet pēdīgi kungu sarunas apklusušas. Kučērs atskatījies atpakaļ un ratos redzējis svešo kungu vienu pašu, kurš tam bargi uzsaucis : "Brauc, bet neskaties atpakaļ!"

Muižas pagalmā nobraucis, svešais kungs izkāpis no ratiem, piegājis pie kučēra un sacījis : "Tavu kungu jau braucot noēdu, tagad vēl apēdīšu tava kunga bērnus un pēdīgi arī tevi pašu."

Kučērs briesmīgi izbijies, bet tumsā viņam pienācis kāds vecītis un lūkojis to apmierināt sacīdams: "Ar manu palīdzību tu izglābsi savu un sava kunga bērnu dzīvību."

Vecītis, kuŗš bijis pats Dievs, iedevis kučēram kastīti ar krama gabalu, galvas susekli un sarkanu lakatiņu un pamācījis, kā viņam ar tiem jārīkojas. Visu izstāstījis, vecītis pazudis.

Kamēr jaunais ālējies pa kunga istabām, tikmēr kučērs izsaucis jaunkungu un preileni un nu visi trīs sākuši bēgt. Ļaunais drīz nopratis, ka kunga bērni ar kučēru aizbēguši, un steidzies milzīgā ātruma bēgļiem pakaļ.

Kad nu viņi izdzirduši velnu ar lielu troksni tuvojamies, tad kučērs teicis kunga dēlam: ,,Izmet kramu no kastītes!"

Kunga dēls to tūlin izdarījis un krams pārvērties par lielu, augstu un stāvu kalnu.

Velns gribējis pārkāpt kalnam pāri, bet nevarējis. Pēdīgi tas izracis alu pa kalna apakšu un dzinies atkal bēgļiem pakaļ.

Kučērs nu teicis jaunkungam: "Izmet susekli no kastītes!" Suseklis nu pārvērties par lielu biezu mežu. Velnam pagājis ilgs laiks, kamēr tas izlauzis stigu caur mežu.

Kad velns jau atkal sācis tuvoties, kučērs pamācījis : "Apsien sarkano lakatu sev ap galvu."

Tiklīdz tas bijis padarīts, acumirklī ap visu lielo apgabalu parādījies plats grāvis, pildīts ar uguns liesmām, par kuŗu velns nekā nevarējis tikt pāri. Bet projām viņš tomēr negājis un palicis aiz gŗāvja vaktējam.

Bēgļi nu nolikuši kastīti zemē, un tai vietā izcēlusies liela skaista muiža ar dārziem, laukiem un ļaudim. Tur nu visi trīs dzīvojuši laimīgi, kamēr pēdīgi vecais kučērs saslimis un nomiris.

Velns vienādi vēl gaidījis pie grāvja un gribējis bēgļus dabūt savā varā. Bet tad piepēži jaunam kungam radušies divi lieli suņi blakus, lai tas ietu, kur iedams.

Kādā dienā, kad brālis ar abiem suņiem bijis aizgājis uz mežu medīt, māsa nogājusi līdz ugunsgrāvim. Aiz grāvja viņa ieraudzījusi skaistu jaunu kungu, kuŗš dziedājis skaistu dziesmu, kas māsai ļoti patikusi.

Svešais jauneklis, kurš bijis pats velns, visādi centies pierunāt un pielabināt jaunavu, lai raugot brālim slepeni paņemt sarkano lakatiņu. Un ja viņš būšot grāvim pāri, tad jaunavu apprecēšot un abi būšot laimīgi

Kad brālis nākošā rītā gājis mazgāties, viņš sarkano lakatiņu atsējis no galvas un uzlicis uz gultas. Māsa to paņēmusi, steigusies uz ugunsgrāvi, aiz kuŗa svešais jauneklis viņu gaidījis. Viņa sarkanā lakatiņā ielikusi nelielu akmeni un tad to pārsviedusi pār grāvi.

Svešais jauneklis paķēris lakatiņu un tūlin uguns izdzisusi un arī pats grāvis izbeidzies. Tā velns ticis pie jaunavas un abi, rakās saķērušies, gājuši uz muižu. Tur velns viņai sacījis, ka vēl nevarot rādīties viņas brālim, lai tādēļ viņu paslēpjot. Jaunava velnu ielaidusi vienā istabā un pati izgājusi dārzā.

Jaunais kungs meklējis pa visām istabām sarkano lakatiņu un tā meklēdams iegājis arī tai istabā, kuŗā māsa bija ielaidusi velnu. Velns tūlin pārvērties par peli, kuŗu suņi sākuši gūstīt. Pele mukusi pa durvim laukā un ieskrējusi pagrabā, kuŗam septiņas dzelzs durvis bijušas priekšā, un suņi skrējuši tai pakaļ. Bet tiklīdz suņi bijuši pagrabā, velns aizslēdzis visas septiņas dzelzs durvis un suņi palikuši aiz tām.

Tad velns piegājis pie jaunā kunga un sacījis: "Tagad tu esi manā varā un es tevi tūlin apēdīšu."

Kungs gan ļoti izbijies, bet ātri apķēries un lūdzis velnu: "Pirms tu mani aprij, atļauj man vēl saskaldīt malku, izkurināt pirti un nopērties!"

Velns arī atļāvis un kungs sācis skaldīt malku, lai par to laiku varētu izdomāt, kas darāms.

Te kāda balss, kas izklausījusies kā mirušā kučēra balss, viņam uzsaukusi: "Skaldi, bet nesaskaldi! kurini, bet neizkurini! dari, bet nepadari! Suņi nāks tev palīgā."

Kungs nu arī sācis ar savu darbu vilcināties, bet velns nevarēdams to sagaidīt, pats aizskrējis pie pirts un jautājis: "Vai vēl neesi nopēries?"

"Drīz būšu gatavs!" kungs no pirts atbildējis.

Velns saīdzis gājis atkal prom, bet par to laiku jau suņi bijuši izlauzušies no pagraba, aizskrējuši pie sava kunga un paslēpušies pirtī zem lāvas.

Pēc kāda brītiņa velns atkal bijis pie pirts klāt un dusmīgi saucis: "Tagad vairs ilgāk negaidīšu!"

Kā nu velns ieskrējis pirtī, tā tam tūlin uzbrukuši suņi un pavisam saplosījuši. Sakoduši arī visus velna kaulus, tikai viens velna zobs palicis turpat vesels zemē.

Māsa to visu no dārza noskatījusies un tagad zinājusi, ka viņa pašu velnu bija ielaidusi muižā. Tad viņa nolūgusi brāli par savu nedarbu, bet ieraudzīdama tur velna zobu. iebāzusi to savā kabatā.

Redzēdami, ka ugunsgŗāvja vairs nav un ka niknais velns arī bijis nogalināts, brālis ar māsu nodomājuši griezties atpakaļ uz tēva muižu.

Tiklīdz viņi pārgājuši tai vietai, kur bijis ugunsgŗāvis, visa muiža, dārzi, tīrumi, meži un zemnieku mājas uzreiz pazuduši un to vietā bijis atkal tāds pats liels tukšs klajums, kāds bijis toreiz, kad viņi atnākuši.

Pēc ilgāka gājiena viņi apsēdušies atpūsties un brālis ala noguruma apsnaudies. Māsa, laiku kavēdama, izņēmusi velna zobu no kabatas un to aplūkojusi. Tad zobs piepēži iesācis runāt: "Ieliec mani sava brāļa ausī, tad tu redzēsi, kāds brīnums notiks!"

Māsa arī tā izdarījusi, bet nu brālis bijis uz vietas pagalam. Suņi gan gribējuši brāli atdzīvināt, bet velna zobs bijis ielīdis tik dziļi ausī, ka tikai mazs galiņš no tā bijis redzams un suņi ar saviem zobiem to nevarējuši sasniegt. Tad suņi gribējuši ar laizīšanu izlaizīt velna zobu. Vienam sunim arī pēdīgi izdevies izlaizīt zobu, bet nu tas ieskrējis pašam sunim ausī. Kungs tūlin tapis dzīvs, bet suns bijis pagalam. Otrs suns nu sācis šā ausi laizīt, kamēr arī izlaizījis, bet velna zobs nu atkal ieskrējis laizītāja ausī.

Nu ielikuši veselajam sunim akmentiņus. Tiklīdz zobs bijis izlaizīts un nosprāgušais suns atkal atdzīvojies, zobs gribējis ieskriet laizītāja ausī, bet atsities pret iebāzto akmentiņu, atlecis sāņus un nokritis zemē. Tagad abi suņi pieskrējuši velna zobam un to sagrauzuši smalkās drumstalās.

Tagad brālis ar māsu ar Dieva palīgu bijuši galīgi atsvabināti

no velna vajāšanām. Viņi drīz vien nonākuši savu vecāku muižā un tur dzīvojuši laimīgi.

Piezīme. Šī pasaka liekas būt pārstrādāta un tīšām gaŗumā vilkta. Tādu iemeslu dēļ viņa ir še drusku saīsināta. P. Š.