17. A. 315. 304. Jānis Namnieks, Mežotnē, LP, VI, 126, 10. AŠ, III, 94d.

Viens muižas kungs licis savam dēlam ar meitu vienā gultā gulēt. Kad nu viņi rītā atmodušies, tad atradušies uz jūŗas Nu abi ar gultu pieairējušies pie malas un iegājuši lielā mežā. Tur brālis saticis zaķi, lapsu, vilku, lāci, lauvu un visus gribējis šaut; bet tie atdevuši savus bērnus, lai nešaujot.

Labi. Nu aizgājuši uz slepkavu pili un tur [brālis apkavis visus slepkavas un nu palikuši abi tur dzīvot. Viens slepkava tomēr vēl palicis dzīvs, un] māsa iemīlējusi to slepkavu, kuŗu brālis nebija nokavis.

Māsa apmetusies slima un sūtījusi brāli uz tādām sudmalām, kur 9 gaņģi, lai pārnesot no katra gaņģa pa šķipstiņam miltu. Aizgājis ar saviem zvēriem. Bet sudmalās bijušas tādas durvis: tikko atveŗas, drīzi veŗas atkal cieti Un kā nu paņēmis no katra gaņģa pa miltu šķipstiņam, nācis ārā, tā durvis aizcirtušās - zvēri palikuši iekšpusē.

Pārnesis miltus, nu māsa teikusi, lai izkuŗot pirti. Kurējis, kurējis, te atlaidies balodis, tas sacījis: "Nekurē tik ātri, tavi zvēri būs izgrauzuši durvis - drīz būs klāt!" Nu kurējis labi ilgi. Te uz reizi nāk zvēri palēkdami un tā pirtī iekšā: cits apgulās palāvē, cits apakš beņķa, bet lauva uz krāsnes. Pēc brītiņa nāk slepkava ar māsu uz pirti : vai esot izkurēta?

"Ir!"

Nu slepkava gājis pirtī brāli maitāt; bet kā iegājis - zvēri saklupuši šim virsū un saplosījuši. Tad brālis piesējis viltīgo māsu pie kublas un pats aizgājis ar zvēriem pasaulē Gājis, gājis svešā ķēniņa pilsētā - tur bijušas lielas bēdas: ķēniņa meita tā ka šonakt bij vedama uz ezeru velnam atdot. [Brālis nu aizgāji:; ar saviem zvēriem uz ezermalu, kur atveduši nelaimīgo ķēniņa meitu. Kučeris, kas meitu vedis, aizbēdzis projām, bet brālis ar saviem zvēriem meties velnam virsū un to uzvārējis.] Bet, kad brālis velnu bija nokavis, mēles izgriezis, tad nolicies kalniņā gulēt ar visiem zvēriem. Šie visi aizmiguši. Bet nu nācis tas kučieris, kas ķēniņa meitu uz ezeru vedis, un nocirtis aizmigušajam brālim galvu. Zvēri atmodušies, redzējuši, kas noticis. Tad lauva sūtījis lapsu pie kritušā zirga, lai gudrībā noķeŗot vienu vārnu un ātrāki vaļā nelaižot, kamēr atnesusi dzīvības ūdeni.

Labi, tā noteicis. Ar šo ūdeni brāli atdzīvinājuši un nu šis gājis uz ķēniņa pili, kur viltīgais kučieris, par meitas glābēju teikdamies, jau svinējis ar ķēniņa meitu kāzas. Nogājis pie pils un staigājis ar zvēriem gar pils logiem. Ķēniņš, šo ieraudzīdams, aicinājis iekšā pie galda. Ēduši - te brālis ieteicies: "Minēsim mīklas! kas tas ir: Galvas ir, mēļu nav?"

Visi izminējušies, nevarējuši uzminēt. Tad brālis aizsūtījis zvērus uz ezera malu pēc velnu galvām un rādījis, ka tas ir bez mēlēm. Citi prasījuši: "Kur tad mēles palikušas?"

Viņš atteicis: "Mēles ir pie tā, kas velnu nokāvis!" un izvilcis mēles no tašiņas, ķēniņam rādīdams. Kučieris palicis bāls, jo nu visi redzējuši, ka šis ir īstais glābējs. Ķēniņš tad kučieri nosodījis, bet brālim atdevis savu meitu par sievu.