18. A. 315. 304. A. Tērauds, Ērgļos, A. Bīlensteina kr. LP. VI, 126, AŠ, II, 97e.

Vienreiz bija divi bērni. Tiem nomira māte, un tēvs apprecēja jaunu sievu; bet tā bija dikti neganta: sita bāriņus vienādi. Kādu reiz saplīsa viņiem krūzīte. Tad viņi jau zināja, ka pamāte sitīs, tādēļ puika ieskrēja dārzā, piebāza pilnas ķešas ābolu un abi tad ieskrēja mežā, skrēja līdz pat vakaram.

Skrēja, skrēja - nekādas mājas nevarēja uziet, kāpa abi eglē. Te ap pusnakti nāk visādi zvēri, un kā gaisma aust, sāk plēsties un atkal aiziet; bet nu bērni arī sāk iet. Dienu nogājuši, netrāpīja nevienas mājas, tādēļ kāpa atkal kokā. Te ap pusnakti nāk atkal visādi zvēri un uz gaismu aiziet. Rītā bērni iet tālāk. Pāra stundas pagājuši, iziet vienā klajumā un ierauga zaļu muižu, kādas savā mūža nebija redzējuši. Ieiet iekšā, neredz neviena cilvēka. Iet vēl tālāk iekšā - ierauga vienā kambarī divpadsmit cilvēkus guļam. Un viņš ierauga zobenus pie sienas, paņem vienu zobenu un apcērt visiem galvas, bet šos visus samet vienā pagrabā, iztīrīja (notīrīja) asinis un iet uz savu māsu.

Otrā dienā [brālis) iet uz jakti, ierauga lakstīgalu, grib šaut. Bet lakstīgala lūdz, lai nešaujot, labāk lai ņemot un nesot uz māju; šī jau viņam nelaimē palīdzēšot. Labi.

Trešā dienā viņš atkal gāja uz mežu un satika lāci, grib šaut. Bet lācis lūdz, lai nešaujot, labāk lai ņemot un lai vedot uz māju; šis nelaimē palīdzēšot. Labi.

Ceturtā dienā viņš atkal iet uz mežu, satiek lapsu. Tā uz viņu ar(ī) tāpat saka. Un viņš viņu ved uz māju un liek tai pašā kambarī, kur lācis.

Piektā dienā tas iet atkal uz mežu, sastop zaķi. Zaķis viņam lūdz, lai nešaujot. Bet puisis negribēja viņu dzīvu atstāt: ko zaķis varot šam palīdzēt? Bet kad nu zaķis tik gauži lūdza, veda

ar(i) uz māju un ielika tai pašā kambari, kur lācis un lapsa. Un viņš tiem deva gaļas ēst, cik vien gribēja.

Sestā dienā viņš atkal iet uz mežu un nedabū neviena zvēra redzēt.

Bet par to laiku no cita kambaŗa iznācis viens burlaks un sacījis uz māsas, ja šam nepadošoties, tad šai galvu nocirtīšot. Un māsa viņam padevusies.

Nu prasa burlaks, vai šī zinot, cik šās brālis stiprs esot? Viņa atbildējusi, ka nezinot. Burlaks viņai iedevis striķi, lai apsienot to četrām kārtām brāļam ap roku - voi to varēšot pārraut, voi ne?

Vakarā, kad brālis no meža pārnāca, māsa darīja, kā burlaks bija teicis. Un brālis striķi pārrāva ka diega pavedienu.

Septītā dienā brālis aiziet atkal uz mežu. Burlaks atkal iznāk no kambaŗa un prasa uz māsu [māsai), vai brālis striķi esot pārrāvis? Māsa atbildēja, ka esot gan. Nu tas viņai deva citu striķi un lika to sešām kārtām brāļam ap roku siet. Māsa vakarā tā darīja, un brālis striķi nevarēja pārraut. Burlaks, to redzēdams, izlīda no kambaŗa un gribēja brāli kaut. Brālis lūdza, lai viņam aujot vaļu vienreiz savā kambarī ieiet. Labi. Bet iegājis, tas sasauc visus zvērus kopā un iziet ar visiem pie burlaka. Lācis dod ar ķepu burlakam pa galvu, ka viņš nokrīt ; lapsa atkal brāļam striķi pārkož.

Nu brālis ved abus uz mežu [burlaku un māsu], piesien pie koka, daliek vienam ūdens baļļu, otram ogļu baļļu priekšā un saka, kad tās izēdīšot un izdzeršot, tad atlaidīšot no koka.

Nu brālis gāja pa mežu ar visiem saviem zvēriem. Te neilgi pēc tam dabūja dzirdēt, ka ķēniņš savu meitu [velnam] ar kārtām [kārtim] nospēlējis. Kas to meitu no nāves izglābs, dabūs viņu par sievu un pusvalsti.

Un velns lika ķēniņa meitu vest uz vienu kalnu, kur lakta bija un uz laktas āmurs. Tai pašā reizē gāja arī puisis ar saviem zvēriem uz to kalnu. Kalnā lācis uzsēdās uz laktas un paņēma āmuru. Pašu reiz brauca velns ar sešām galvām un veda ķēniņa meitu uz kalnu. Tad lācis skrēja pretī ar āmuru un nosita tam piecas galvas, bet puisis ar zobenu nocirta sesto galvu. Nu ķēniņa meita, nomaukusi no pirksta gredzenu, iedeva tam puišam un brauca priecīga atpakaļ uz pili. Bet viņai bija jābrauc pār upi. Tad kučars uz viņas saka: ja sacīšot, ka šis esot izglābis no nāves, tad negāzīšot upē, bet ja sacīšot, ka cits izglābis, tad būšot beigta. Neko darīt - apņēmās.

Nu ķēniņš liek kučaram un savai meitai kāzas taisīt.

Bet kad kāzas iesākās, puisis arī aizgāja uz kāzām un lūdza vienam viesam, lai brūte šam ielejot kādā glāzē ūdeni. Labi. Tad puisis glāzē iemeta brūtes zelta gredzenu un to lika aiznest brūtei, bet lāčam arī bija līdzu aiziet.

Nu brūte izstāstīja ķēniņam, ka tas un tas puisis šo no nāves izglābis un ne kučars.

Tūdaļ kučaru saraustīja ar četriem zirgiem; bet puisis palika par ķēniņa meitas vīru.

Piezīme. Tāpat arī stāsta J. Ūsiņš, Bikstos.