19. A. 315. 304. A. Lerchis -Puškaitis, Pienavā. LP, IV, 10, 2. AŠ, II, 97f.

Vienam ķēniņam divi bērni: dēls un meita, dēls 20 gadu vecs, meita tik 17. gadā. Reiz dēls kaulējas tēvam, lai dodot naudu un laižot ar māsu pasauli redzēt. Tēvs dēlu vēl laistu, bet meitu ne pagalam ne; tomēr kad beidzot katru dienu sāk virsū plīties -laidīs arī. Tēvs pavada lielu gabalu savus bērnus no valsts ārā un tad palaiž, lai nu iet. Šie iet, iet - nāk uz vakara pusi - gadās liels mežs.

"Vai iesim mežā?" māsa ieprasās.

"Iesim!" "Bet kad tik varam līdz saulei mežam cauri tikt."

"Tik liels jau nebūs ! Pag, tur nāk patlaban no meža viens "

cilvēks. Paprasīsim tam, cik liels šis mežs - tūlin dzirdēsim. -Ciema brāli! uzklausies, vai nezini, cik liels šis mežs?"

"Kā lai nezinu? Man jau katru dienu pa viņu jāiet uz brāļu pili lopus kopt."

"Kas tā par brāļu pili?"

Tur dzīvo divpadsmit brāļi tanī pilī. Nav tālu, kādu jūdzi "

no šejienes. Šie brāļi ir laupītāji, par dienu viņi aiziet, naktī, pulksten divpadsmitos, sāk mājā rasties; bet tādā kārtā: pašos divpadsmitos pārnāk vecākais, pēc viņa, pusstundu vēlāk, nāk, cits un tā arvienu, kamēr, tik pret rīta laiku, pats jaunākais pārronas"

Masa, to dzirdēdama, sabaidās un negrib iet, bet brālis atsaka: " Esam iznākuši brīnumus skatīt, tādēļ jāiet brīnumi redzēt! "

Noiet turp - stalta pils - ieiet iekšā. Priekšnamā, pa kreiso roku, dziļš līķu pagrabs, pa labo roku istaba; ieiet iekšā: ēdieni, dzērieni uz labāko pa galdu galdiem. Brālis liek tik nu māsa: mieloties, viņš tamēr apskatīšoties citas istabas. Paveŗ vienas durvis - tur nekas sevišķs, paveŗ otras durvis - liels zobins un cirvis nolikts pa grābienam, ieiet trešā istabā - te tāds daikts, kur cilvēkus ieskrūvē. Brālis, paņem zobinu un nu ieiet pie māsas arī noēsties, bet nemin ne vārdiņa, ko istabās atradis, lai nesabaidītu. Pēc brīža brālis skubina māsu likties gulēt. Māsa uzmieg, bet brālis tura zobinu gatavu. Necik ilgi - nāk vecākais laupītājs mājā un paveŗ durvis; bet brālis, aiz durvim nostājies, kā liek ar zobinu, laupītājs nost, kā muša. To nu iesviež līķu pagrabā un gaida citu. Pārnāk tas, kā liek - nost kā muša. Iesviež atkal līķu pagrabā. Un tā nu brālis vicoja cauru nakti, kamēr jau vienpadsmit gabali notriekti. Jaunākais, divpadsmitais, tik vēl jāgaida. Pārnāk tas - brālim uz reizi iežēlojas sirds, viņš nekauj vis to, bet ieskrūvē tanī daikta. Nu iet pats arī pagulēt. No rīta māsa prasa:

"Ko tu izgājušu nakti te vienmēr buldurējies, kas tur bija?" "Kas atkal var būt? Tāds mazs tracis, vairāk nekā. Tos vienpadsmit patērēju, divpadsmito ieskrūvēju daiktā. Tagad vari droši te dzīvot, es paņemšu šaujamo un iešu šodien mežā medīt, ap vakaru gaidi mājā."

Aiziet medībās - satiek zaķi. Grib šaut, bet zaķis lūdzas, lai nešaujot - darīšot visu, ko tik vien likšot. Labi. Pēc brīža satiek lapsu. Grib šaut, bet lapsa lūdzas, lai nešaujot - darīšot visu, ko tik vien likšot. Labi. Pēc brīža satiek vilku. Grib šaut, bet vilks lūdzas, lai nešaujot - darīšot visu, ko tik vien likšot. Labi. Pēc brīža satiek lāci. Grib šaut, bet lācis lūdzas, lai nešaujot - darīšot labu un palīdzēšot, cik vien zināšot. Labi.

Bet pa to laiku, kamēr brālis medī, māsa izdzird, ka ieskrūvētais vaimanā un sten. Ieiet raudzīt - šis lūdzas tik žēlīgi, tik žēlīgi, lai taču palaižot vaļām. Māsai iežēlojas - palaiž arī. bet še tev nu! - Līdz ko bendes kalps paticis vaļām, tūlin sagrāb māsu un uzsauc itin īsi: "Vai gribi dzīva palikt, vai mirt? Ja gribi dzīva palikt, tad apsolies mani precēt, ja ne - tūlin mirsi!"

Māsa sabaidās un apsolās laupītāju precēt; nosolās arī brālim ne vārdiņa nebilst par to, ko abi norunājuši. Beidzot laupītājs vēl piemāca māsu tā: "Citrīt izliecies slima, ļoti slima, un saki brālim, ka esi sapņojusi: šo slimību varot tikai ar vilku pienu dziedināt. Brālis tad aizies vilka pienu meklēt, un mums būs laika tamēr iztērzēties."

Labi. Bet patiesībā laupītājs domāja citādi, proti: "Brālim, kamēr vilku pienu sameklēs, aizies lielu lielais laiks, un ja viņš arī sadzen, ir tad jau vilki to dzīvu neatstās."

Ap vakara laiku brālis pārnāk no medībām ar visiem saviem zvēriem. Zvērus atstāj alā, netālu no pils un pats ieiet pilī. Māsa, pamanījusi brāli, tik tik ko varēja laupītāju sasteigt daiktā ieskrūvēt, lai brālis neko nemanītu.

No rīta māsa izlikās ļoti slima. Brālis bēdājas, kā nu izdziedināt. Šī atsaka, ka vilku piens tas labākais, esot nosapņojusi. Brālis aiziet vilku pienu meklēt. Bet par to laiku māsa izlec no gultas un palaiž laupītāju vaļām. Brālis sūrodamies meklē vilku pienu. Bet zvēri atsaka: "Ko sūroties? Sēdi uz cinīša, gan dabūsim!" Necik ilgi - zvēri atpakaļ ar vilka pienu. Pāriet pilī - laupītājs nevar ne izbrīnīties, kur tik ātri sadabūjis; klupdams, krizdams, tikko paspēja vēl daiktā ieskriet. Māsa izdzeŗ vilku pienu: esot drusku labāki, bet lai no rīta vēl pameklējot lāču pienu, tad būšot pavisam vesela.

Labi. No rīta brālis aiziet pēc lāču piena; bet laupītājs piemāca māsu: "Ja brālis šovakar pārnāktu, tad iedod citrīt brokastā šo rutku."

(Tas nebijis vis ēdamais rukts, bet velna rutks).

Necik ilgi, zvēri sadabūjuši lāču pienu. Pāriet pilī - laupītājs, klupdams, krizdams, tikko paspēja daiktā ieskriet. Māsa izdzeŗ lāču pienu - nu esot vesela. Brālis itin priecīgs. Bet no rīta līdz ko brālis ieēd velna rutku - pagalam. Laupītājs itin priecīgs izskrien no daikta un vilks brāli uz mežu aprakt. Bet līdz ko iet gar to alu, kur zvēri, te zaķis iesaucas: "Mūsu kungs pagalam! Redz, kur velk uz mežu!"

Citi zvēri, to padzirdējuši, žvikt! no alas ārā un vilcējam virsū. Šis domā zvēriem pretī atturēties, bet nekā. Lācis paņēma pie kakla un pārplēsa pa vidu. Bet nu zvēriem tas grūtākais - kā atdzīvināt savu kungu?

"Nekas," lapsa pamāca, "sūc, tu vilciņ, no pakauša nelāgās asinis ārā; pūt tu, lācīt, nāsīs dvašu; es braucīšu locekļus un tu, zaķīti, tik klausies, vai nesāk pūsties."

Un nu vilks sūca, lācis pūta, lapsa braucīja, zaķis klausījās; nebij ilgi - brālis dzīvs un vesels. Visi dodas uz pili, kur atron māsu raudam.

"Vai tu raudi pēc laupītāja, vai pēc manis?" brālis uzstāj. Māsa neliedzas: viņa raudot vairāk pēc laupītāja, sava brūtgāna, nekā pēc brāļa.

Labi!" brālis atteic, "tagad tevi ieslēgšu istabā uz deviņām "

dienām un nolikšu ogļu maisu blakus. Pēc deviņām dienām atnākšu raudzīt. Ja ogles vēl būs melnas, tad sūtīšu tevi pie tēva, lai redz, kā esi pārdzīvojusi savu godu; ja baltas - neteikšu tēvam nekā."

Brālis paņem savus zvērus un aiziet. Otrā dienā nonāk svešā pilsētā, kur tai dienā brīnum pulka ļaužu salasījušies. Viņš ieprasās, kādēļ tik daudz aužu? Viņam atbild: esot sanākuši ķēniņa meitu pavadīt uz nāvi, jo šodien nabadzīte jāvedot tur kalnā čūskai atdot, citādi čūska nopostot visu valsti. Citiem gadiem esot atdevuši citas meitas, bet šogad esot kārta ķēniņa meitai. Brālis, to padzirdējis, poš ar zvēriem uz kalnu un gaida kas labs notikšot. Uz reizi ķēniņa meita nāk raudādama. Čūska izstiepj deviņas galvas un no galvām izšaujas deviņas mēles, bet pašu rumpi vēl slēpj kalna alā. Brālis izvelk savu zobinu un uzsauc zvēriem: "Pi!" Tā zvēri virsū un izrauj čūskai deviņas mēles; bet brālis, šņakt! nocērt visas galvas un paglabā apakš akmeņa.

Ķēniņa meita no prieka tūlin pārlauž savu gredzenu, atdod vienu pusi glābējam, otru pusi patura pati un nosolās viņu precēt Brālis paņem gredzenu, iebāž deviņas čūskas mēles tarbā un apsolās pēc gada laika atpakaļ būt kāzas svinēt.

Abi izšķiŗas, ķēniņa meita aiziet pie tēva un brālis aizsteidzas pie māsas uz pili. Noiet tur, ogles melnas bijušas, melnas palikušas. Nekā darīt, ved māsu pie tēva un stāsta, kā godu pārdzīvojusi.

Bet kamēr brālis pie tēva, tikmēr princesei vienu dienu ie gadās pa dārzu pastaigāties. Dārznieks uzsāk dažādas valodas , beidzot ieprasās arī, kā tas nācies no čūskas vaļām tikt? Ķēniņa meita izstāsta visu, itin smalki, kas glābis, ko apsolījusies un kad kāzas būšot. Dārznieks, to dzirdēdams, uzsauc ķēniņa meitai:

"Tā tas nevar iet! Ja neteiksi tēvam, ka es tevi izglābu tad tūlin uz vietas tev jāmirst."

Princese, nabadzīte, dikti sabaidās; viņa ieskrien pie tēva un stāsta, ka dārznieks esot īstenais glābējs, ko todien neesot gribējusi teikt. Tik tā vēl nezinot, vai dārznieks spējot deviņas čūskas galvas uzrādīt; ja spējot - tad jāturot pēc gada laika kāzas.

Bet dārznieks - kā zinājis, kā ne - aizskrien pie akmeņa pēc galvām un uzrāda ķēniņam. Ķēniņš tic un apsolās pēc gada laika kāzas darināt.

Patlaban gads beidzies un ķēniņa pilī viesu bez apziņas ; tik īstenā brūtgāna trūka, vēl nebij ieradies, kā toreiz apsolījies. Drīzi bija jāsākas laulībām - vēl nav. Te uz vienu reizi ienāks svešs cilvēks par nabagu, lūgdamies nodzerties. Brūte paķeŗ dzēriena trauku un nes nabagam. Nabags dzerdams iemet to pusgredenu traukā, ko toreiz no ķēniņa meitas dabūjis. Ķēniņa meitā paķeŗ pusgredzenu un prasa tēvam:

"Tēt, vai šī puse der šai pusei, kas manā glabāšanā?" "Ja meitiņ, kad saliek kopā, tad viens gredzens." ,,Labi, tēt, tad šis nabags ir mans īstenais glābējs!"

"Nav vis tā!" dārznieks iesaucies, "par ko man deviņas čūskas galvas? Ja nebūtu glābis ķēniņa meitu, kur gan ņēmu galvas?"

"Labi," īstenais brūtgāns uzprasa, "paskataties, autiņi, vai tik galvām ir arī mēles; ja ne, tad viņš ir viltnieks."

Paskatās - nevienas mēles ne redzēt.

"Nu tad redzat, kur mēles! Mēles te īstenā glābēja tarbā!" īstenais brūtgāns iesaucās un izvelk mēles.

To redzēdams, ķēniņš grib likt viltnieku nosodīt. Bet īstenā brūtgāna zvēri pasteidzās ātrāk, tie sagrāb viltīgo dārznieku un saplosa:

Tagad salaulāja īsteno glābēju ar ķēniņa meitu.