20. A. 315. 314. Lestenē, LP, IV, 10, 3. AŠ, II, 97i.

Ķēniņa dēls izšķērdībā nodzīvojis visu tēva doto mantu un tad gājis pie savas māsas govis ganīt. Māsa noteikusi: "Visur tu laid govis, tik viņā mežā ne!"

Bet brālis laidis taču govis mežā. Tūlin iznācis pirmajā dienā viens vecis ar lielu suni, paņēmis dažas govis un atstājis suni vietā. Brālis prasījis, kā to suni saucot?

Dzelzs-tēraudu!" vecis atteicis, "jo viņš saēd vajadzībā dzelzi un tēraudu!"

Otrā dienā brālis atkal laidis govis tanī mežā. Iznācis tas pats vecis ar citu suni, paņēmis dažas govis un atstājis suni vietā. Brālis prasījis, kā to suni sauc?

"Turi-viņu!" vecis atbildējis, "jo viņš notura pat velnu savos nagos."

Trešā dienā laidis atkal govis mežā. Vecītis iznācis ar trešo suni un paņēmis šoreiz visas govis, atstādams suni vietā. "Kā to suni sauc?" brālis prasa.

"Ķer-viņu!" vecis atbildējis, "jo viņš noķer, ja vajadzīgs, pat putnu gaisā."

Bet kur lai suņus lieku?" brālis ieteicies. "

"Ja tev viņi netīk līdzi vadāt, tad še tāds radziņš, papūt to tūlin suņi būs klāt."

Brālis pāriet bez govim - māsa vaimanā, ko nu iesākšot'? Kas tur ko iesākt?" brālis atteicis, "iesim pasaulē laimi meklēt." Un tā arī aizgājuši. Gājuši, gājuši - beidzot sasnieguši slepkavu pili. Brālis papūtis radziņu - trīs suņi tūlin klāt un apkoduši visus slepkavas. Tanī slepkavu pilī bijuši četri pagrabi, viens bijis pilns ar sudrabu, otrs ar zeltu, trešais ar dimantiem un ceturtais tukšs. Bet brālis nemaz neapracis slepkavas - sasviedis tāpat tanī tukšajā pagrabā. Kamēr ar slepkavām naģi vicojies, māsa par to laiku gulējusi.

No rīta brālis taisījies medīt. Aiziedams noteicis māsai, lai neejot tanī ceturtajā pagrabā. Bet māsa gribējusi zināt, kas tur ir, un iegājusi. Tūlin viens burvis izskrējis no pagraba un teicis:

Ja manim apsolies par brūti, tad nekas; bet ja ne - uz pēdām "

esi pagalam!"

Māsa bailēs apsolījusies. Bet burvis apbūris māsu, tā kā šī no brāļa vairs negribējusi nekā zināt; to vien ticējusi un klausījusi, ko burvis mācījis. Kādas dienas vēlāk burvis teicis māsai, lai paliekot slima un solot brālim, ka lāču piens gādājams, citādi vesela netikšot. Burvis pilnīgi domājis, ka lāči brāli saplēsīšot, ja piena prasīšot, bet nekā. Lāču māte izcēlusies stāvus un ļāvusies viegli jo viegli izslaukties. Beidzot vēl lāču māte apsolījusies brālim visur palīdzēt. Tā nu pārnesis lāču pienu.

Bet otrā dienā bijis jāiet pēc vilku piena, tomēr ar vilku tāpat laimējies. Trešā dienā bijis jāiet pēc lūšu piena, arī ar to laimējies. Burvis redzēdams, ka zvēri neplēš brāli - pierunājis māsu paprasīt, kur viņam tas spēks, ka nebaidījies ne no vilka, ne no lāča. Māsa piedāvājusies brālim galvu ieskāt un tad tik ilgi aplinkus runājusi, kamēr izvilkusi noslēpumu.

"Mans spēks trijos dzeltēnos matiņos uz pakauša; ja tos izvelk, tad spēks pagalam."

Māsa tūlin izrāvusi trīs dzeltēnos matiņus un padevusi ziņu burvim, lai nu nāk. Burvis taisījies brāli grābt; bet brālis lūdzies aut viņam beidzamo reizi pātarus noskaitīt. Atļāvis gan. Bet pātarus skaitot, atskrējis mazs putniņš, atnesdams brālim citus trīs spēka matiņus. Brālis, manīdams spēkus atpakaļ, ātri izrāvis radziņu un papūtis. Tūlin atskrējuši viņa trīs lielie suņi, tad lācis, vilks, lūsis un nu viens divi pa visiem nonāvējuši burvi. Bet māsu brālis ieslēdzis istabā pie vienas mucas ogļu un vienas mucas ūdens. Ja varēšot ar ūdeni ogles baltas nomazgāt, tad būšot nevainīga, ja ne -- tad negodā esot un palikšot.

Brālis pats tomēr aiziet uz citu pusi un izpestī ķēniņa princesi no milzu čūskas Tai čūskai bijusi jāatdod princese, citādi čūska aprītu visu ķēniņa valsti. Brālis pasaucis savus zvērus un gājis uz to kalnu, kur čūska mitusi. Nogājis un ieraudzījis kalnam septiņus caurumus, pa kuŗiem nākuši dūmi un dzirksteles. Bet kad princese vesta, tad vēl no katra dūmu cauruma izšāvusies pa čūskas galvai. Brālis uzsaucis saviem zvēriem: tie sagrābuši katrs savu galvu un brālis sagrābis ar savu zobinu septīto galvu. Necik ilgi katrs vienu galvu pievārējuši un čūska bijusi pagalam. Princese apsolās par to labumu brāli precēt; bet brālis tūlin līdz neiet. Viņš atnākšot pēc gada un tad dzeršot ar princesi kāzas. Labi. Brālis nu izņem no čūsku galvām mēles un aiziet pie savas māsas, princese pāriet pie tēva. Tomēr uz ceļa gadās viens viltīgs kara vīrs, kas saka uz princesi: "Ja neteiksi, ka es tevi izglābu, tad dzīva nepāriesi!"

Princese apsolās melot.

Brālis, pie māsas noiedams, atron, ka ogles melnas. Nu pār ved māsu pie tēva un izstāsta, kādā negodā māsa izdzīvojusies. Pēc gada brālis iet savas kāzas svinēt un atron, ka princesei cits brūtgāns. Tomēr viltnieks, nevarēdams mēles uzrādīt, pats sapinās, un brāļa zvēri saplosa to. Tagad brālis apņem princesi un dzīvo laimīgi.