21. A. 315. 304. 1. Kalniņš, Druvienā. R. Auning "Ü ber den lett. Drachen-Mythus", 135. LP, VI, 126, l AŠ, II, 97g.

Vienam tēvam bija divi bērni: viena meitene un viens puika. Bet viņiem jau laiku nomira tēvs un māte, un viņus abus nodeva pie viena kunga. Kad viņi bija izauguši, tad meita palika lielmātei par rokas meitu un puisis par kučuru. Viņiem savā starpā bija tāda mīlestība, ka viens no otra nemaz nevarēja šķirties.

Kādreiz kungs uz kučuru sacīja: "Kad tu man tāds tik labs esi, tad es tev došu zirgus un brauc pasaules izskatīties."

Tad viņi abi, brālis ar māsu, aizbrauca pasaules izskatīties. Braucot viņiem ceļš arvienu gāja pa lielu mežu, kamēr tas beidzot lielā mežā pazuda. Brālis izkāpa no vāģiem, un no ilkss zvanu noraisījis, sacīja māsai: "Paliec še, es iešu ceļa meklēt, un kad dabūšu ceļa, tad ar zvanu zvanīšu un tu pa skaņai brauc uz to pusi, no kurienes viņa nāk."

Brālis aizgāja un māsa palika mežā stāvote ar zirgu un vāģiem. Brālim ar pa Dieva laimi gadījies ceļu uziet, kur ceļmalā uz vērkšķu staba bija uzrakstīts : "Par divi verstes ir viena burlaku pils un tai pilī dzīvo divpadsmit burlakas, kas ikdienas iet uz laupījumu."

Viņš par to palika ļoti priecīgs un gāja uz pili. Kad pie pils nonāca, tad apbrīnoja viņas varenos mūŗus un gāja pa durvim iekšā. Iekšā iegājis, viņš tur atrada visādus rīkus, bet cilvēka nebija neviena. Plinti un svārpstu paņēmis, viņš uzkāpa uz bēniņiem. Uzkāpis viņš izurba caurumu pret burlaku gultu un gaidīja priecīgs, kad burlakas nāks uz gulēšanu. Neilgi pēc tam nāca viens resns tēviņš, paēda un apgulās gultā. Kad aizmiga, tad brālis to nošāva. Pēc laiciņa nāca trīs burlakas reizā un apgulās tai pašā gultā; tos arīdzan viņš nošāva un tā citu pēc cita. Kad pēdīgais ienāca, tad viņš kāpa no bēniņiem zemē un sacīja: "Padodies ar labu, citādi tevi nošaušu, kā tavus citus brāļus."

Burlaka padevās ar labu un brālis to ieveda divpadesmitā kambarī un pieslēdza pie sienas. Tad viņš uzkāpa tornī un zvanīja, lai māsa braucot. Kad māsa atbrauca, tad viņš tai izstāstīja visu notikumu.

Pēc kādām dienām brālis sacīja uz māsu, lai šī paliekot mājā un lai dzīvojot pa visiem kambaŗiem, bet divpadsmitā lai neejot ; šis iešot uz medību. Brālis aizgāja un māsa palika mājā. Gan viņa staigāja no viena kambaŗa otrā, bet laiks bija gaŗš. Viņai ienāca prātā, ka jāejot arī divpadesmitā kambarī paskatīties, kas tur esot. Iegājusi atrada burlaku pie sienas pieslēgtu. Burlaka sāka viņas mīļi lūgties, lai šo atlaižot. Māsa viņa lūgšanu paklausīja un atlaida. Kad šis tika vaļā, tad sacīja, ka viņš nu šo gan varot nokaut, bet ja šī apņemoties viņam par sievu palikt, tad abi nokaušot brāli un dzīvošot laimīgi. Māsa vaicāja: "Kā tad mēs viņu nokausim?"

Burlaka teica: "Paliec par slimu, un kad viņš atnāk, tad saki, ka še viens nabags ienāca un teica, lai dabūjot vilka pienu, tad šī palikšot vesela. Kad brālis ies vilka pienu meklēt, tad vilki viņu nokodīs."

Māsai šis padoms labi patika. Pēc tam burlaka lika sevi atkal pieslēgt. Kad brālis atnāca, tad atrada māsu slimu un vaicāja tai, kādas zāles tai palīdzēšot. Māsa atteica: "Še šodien viens nabags ienāca un teica, ka vilka piens šim slimumam esot ļoti derīgs."

Brālis gāja tūlin uz mežu un viņam gadījās atrast vilka pienu un vilcēnu, ko arīdzan paņēma līdz uz māju. Kad māsai vilka pienu bija iedevis, tad viņa sacīja, ka tas nabags tikai šo piemānījis; tas piens nekam neģeldot, jo viens šodien ienācis un teicis, ka vilka piens nederot, bet lāča piens esot ģeldīgs.

Brālis aizgāja atkal uz mežu un viņam izdevās lāča pienu atrast un vienu lācēnu arīdzan līdz atvest. Kad māsai lāča pienu bija iedevis, tad viņa sacīja: "Tas velna žīds mani tikai labi piemānījis, bet nupat izgāja viens vecs dakteris, tas sacīja, ka lapsas piens tai vainai esot derīgs."

Brālis aizgāja ļoti bēdīgs, bet līdz ko mežā iegāja, tad satrāpa lapsu skrienot ar mazu lapsēnu. Ko līdz lapsa viņu pamanīja, tā pienāca klāt. Viņš saņēma lapsēnu un izslauca lapsu. Nu gāja steigšus uz māju. Kad viņš pie māsas nonāca, tad viņa teica, ka tas gļēvulis šo tik zobojis vien. "Bet kad tu aizgāji, tad ienāca viena jaunava, tā sacīja, ka še aiz mūsu mājas esot viens celiņš, kas aizejot uz vienu pagrabu. Tai pagrabā uz galda esot kliņģeŗi ; no tiem atnes man vienu, tad es būšu vesela."

Brālis gāja taisni tūlin uz pagrabu un viņa zvēri arī līdz. Viņam ejot, viena balss uzsauca: "Ieej drīz pagrabā un uzsvied kapeiku uz galda un nāc ārā!"

Brālis iegāja pagrabā, paņēma' kliņģeri, uzsvieda kapeiku uz galda un nāca ārā. Kā pa durvim iznāca, tā viņas aizkrita cieti un viņa zvēri palika iekšā. Uz māju atnācis, iedeva māsai kliņģeri, bet viņa teica: "Tas man laikam nelīdzēs nekā, man būs jāmirst; nāc, lai es tev pēdējo reizu izieskāju galvu!"

Brālis ielika galvu māsas klēpī un drīz tur aizmiga. Kad bija aizmidzis, tad māsa viņam nogrieza lielos matus, un lielais spēks no viņa atstājās. Kad māsa to bija padarījusi, tad burlaks izskrēja. no kambaŗa ar lielu gaŗu dūci un gribēja brāli nodurt, bet šis lūdzās, lai paļaujot savu Dievu pielūgt, tad šo varēšot ir nokaut.

Kad brālis bija Dievu pielūdzis, un burlaka dūci iztrinis, tad uzreiz visi zvēri tam bija mugurā un to saplosīja.

Kad brālis no savām no bailēm uzcēlās, tad gāja tūlīt pie māsas un sacīja: "Kad tu mani esi mānījusi un gribējusi nokaut, tad es par to gribu tevi pārmācīt. Nāc man līdz uz lielajiem bērziem, tur es tevi mācīšu."

Māsa gāja līdz noskumusi, un kad pie tiem bērziem bija tikuši, kas bija kopā saauguši un viducis caurs, tad brālis iecēla māsu bērza starpā un pielika vienu baļļu ūdens, otru ogļu un sacīja:

"Kad tu šo iztērēsi, tad tiksi no mokām vaļā."

To sacījis, viņš aizgāja projām ar saviem zvēriem. Te gadījās viņam ieiet vienā pilsētā, kas bija tik klusa, ka tur nedzirdēja nekāda trokšņa. Viņš ieraudzīja vienas ķēķa durvis vaļā un gāja pa tām ķēķī iekšā, kur ieraudzīja vienu meitu. Tai viņš vaicāja, kas tā par lietu, ka viss tik klusu? Meita sāka stāstīt ar briesmīgu bailību: "Še vienā namiņā uzturas tārps ar deviņām galvām. Viņam par mēnesi jādod viens cilvēks, un četri aveni; un ja to nedod, tad viņš nāk un noposta pilsētu. Šodien lozēja un loze krita uz ķēniņa meitas, un ap pulksten desmitiem to vedīs uz tārpu; tad zvanīs ar visiem pulksteņiem un pūtīs ar ragiem."

Ka ķēķa meita to bija izstāstījusi, tad viņš gāja uz tārpu, bet tur bija jāiet cauri caur trim vaktim. Kad nāca pie pirmās, tur prasīja: "Kur iedams?"

Viņš atteica: "Tur un tur jāiet, laidiet tik cauri!"

Vakts paklausīja un laida viņu cauri. Kad caur pirmo bija cauri ticis, tad caur tām divām vēl vieglāki. Kad pie namiņa nonāca, tad viņam visa sirds drebēja, bet viņš saņēma dūšu un gāja iekšā. Iegājis tārpam tūlin ar zobinu nocirta vienu galvu, izgrieza galvai mēli un to iebāza kulē, bet pašu galvu zvēri iznesa ārā; un tāpat viņš darīja ar visām citām galvām. Kad visu bija notiesājis, tad pats iegulās tārpa gultā.

Ap pulksten desmitiem veda ķēniņa meitu, pūta ar ragiem un zvanīja ar visiem pulksteņiem. Pie namiņa ienākuši, iegrūda ķēniņa meitu iekšā un visi kliegdami aizskrēja projām. Šī, nabadzīte, no bailēm uzreiz paģība, bet brālis teica: "Nebīsties, tārpu es esmu nokāvis; skaties, še ir viņa mēles manā rokā, un ja tu apņemies man par sievu palikt, tad es tevi laidīšu vaļā."

Viņa apņēmās viņam par sievu palikt un izgāja no namiņa uz savu pili. Kad pie pirmās vakts tika, tad vakts zaldāts bija tārpa galvas salasījis savā kulē un sacīja uz viņu: "Ja tu apņemies man par sievu palikt, tad es tevi dzīvu palaidīšu; ja ne, tad nokaušu."

Viņa apņēmās viņam būt par sievu. Ķēniņš taisīja kāzas un viesi bija salūgti un pie kāzu galda apsēdušies. Tad tas brālis piegāja ar saviem zvēriem pie loga un iesūtīja lapsu, lai noraujot brūtgānam degunu. Lapsa, manīga būdama, to arī izdarīja. Tad ķēniņš pavēlēja visus suņus apšaut un sūtīja pēc ārsta. Tas brūtgānam sasēja degunu un visi brauca uz baznīcu. Ceļā tiem stājās tas glābējs pretī un prasīja brūtei: "Kur brūtgāns?"

Viltīgais brūtgāns, to redzēdams, muka projām. Ķēniņš nu taisīja kāzas no jauna ar īsto brūtgānu. Kad kāzas bija nodzēruši, tad brālis iegādājās savas māsas un brauca viņai pakaļ. Kad pie bērziem piebrauca, tad viņu gan vēl atrada drusku dzīvu, bet viņa bija tik melna kā vārna, badā nomirusi, jo nebija ne ogļu ēdusi, nedz ūdens dzērusi. Brālis viņu aizveda uz savu pili un iecēla par jumpravu.

Bet tai pašā pilsētā bija viens burvis. Māsa ar to sarunājās, kā varētu brāli nonāvēt. Burvis izgudroja labu stiķi, vajagot ielikt vilka zobā ģipti. "Un kad tu vietu taisi, tad uzliec to uz pagalva, un kad viņš gulsies, tad tas viņam ielīdīs pakaklē un viņš būs pagalam."

Māsa tā izdarīja un brālis bija pagalam. Kad brālis bija nomazgāts un nolikts uz palagiem, tad vēl pēdējo reizi laida zvērus viņu apošņāt. Lapsa uzreiz uzšņoķerēja vilka zobu un to izvilka; bet nu lapsa bija uzreiz pagalam. Lapsai izšnoķerēja vilks to zobu un vilkam lācis. Lācim vairs nebija, kas izšnoķerē, to izsvieda pa logu ārā.

Nu māsu saņēma cieti un ielika cietumā. Burvi arīdzan dabūja rokā un kad nospriestā soda diena bija klāt, tad burvi pakāra aiz kreisās kājas un māsai meta cilpu ap mēli un abus pakāra vienās karātavās. Bet brālis vēl šodien laimīgi dzīvo ar ķēniņa meitu.