22. A. 315. 304. Mācītājs Hilde, Gaujienā. R. Auning "Ü ber den lett. Drachen-Mythus", 136. LP, VI, 2 AŠ, II, 97h.

Vienam tēvam bijuši divi bērni: viens dēls Jānis vārdā un viena meita. Kad tēvs un māte nomiruši, tad brālis ar māsu palikuši tēva mājā dzīvot, bet drīz tiem apnicis un tie gājuši meklēt labākas dzīves. Viņi gājuši un ieraudzījuši meža vidū vienu māju. Tai mājā ap galdu sēdējuši divpadsmit brāļi un visi viņi dzēruši no viena biķeŗa. Pie sienas karājies zobens. Jānis paņēmis zobenu no sienas un nocirtis tiem vienpadsmitiem galvas, bet tam divpadsmitam tikai aizcirtis vien kaklu, un visus ienesis pagrabā. Un viņi dzīvojuši priecīgi, jo tai mājā nekā netrūcis.

Jānis reiz aizgājis uz tirgu un nopircis sev balodi. Kamēr šis bijis tirgū, tikām tas, kam kakls bijis tikai ievainots, iznācis no pagraba un māsa viņā iemīlējusies, un viņi abi norunājuši Jāni nonāvēt. Tai mežā bijis ļoti daudz zvēru, un kas tur gājis, tas ticis saplēsts. Kad Jānis atnācis, tad māsa izlikusies slima un sacījusi, lai atnesot šai zaķa pienu.

Brālis aizgājis mežā, bet visi zvēri no viņa bēguši. Viņš zaķa mātei uzkliedzis, lai stāvot. Tā ar apstājusies un devusi savu pienu un vēl vienu bērnu klāt. Jānis pienu atdevis māsai, bet zaķa bērnu pats paturējis. Māsa pienu izlējusi zemē un pati izlikusies nevesela un lūgusi brāli, lai atnesot lapsas pienu.

Jānis aizgājis mežā un uzkliedzis lapsai, lai dodot savu pienu. Lapsa devusi pienu un vienu bērnu klāt. Pienu viņš nesis māsai. bet lapsas bērnu sev paturējis. Tā Jānim bijis jāatnes vēl vilka un lāča piens. Visu viņš atnesis un dabūjis no vilkates vilcēnu un no lāčumātes lācēnu.

Māsa, redzēdama, ka brāli nav mežā zvēri saplēsuši, stellējusi to beidzot uz dzirnavām pēc miltiem. Dzirnavās dzīvojuši divpadsmit velni. Jānis gan atnesis miltus, bet zvēri azmirsušies dzirnavās.

Brīnēdamies māsa un viņas brūtgāns redzējuši Jāni veselu no dzirnavām pārnākam un apņēmušies paši Jāni nolietāt. Kad tas bijis ienācis mājā, tad brūtgāns to tūlin gribējis nokaut, bet šis lūdzies, lai atļaujot šim pirtī nopērties un baltu kreklu apvilkt. To arī atļāvuši. Pirti kurinot, atskrējis mazs putniņš un sacījis, lai lūkojot laiku pavilcināt. Dzirnavām esot divpadsmit durvis un viņa zvēri jau esot astoņām cauri un drīz būšot te viņu izglābt. Jānis pirts krāsnī iebāzis zaļu slapju malku un gaidījis savus zvērus. Te necik ilgi - zvēri klāt. Jānis ar saviem zvēriem nu gājis mājiņā iekšā un ar zvēru palīdzību piesitis māsu un viņas brūtgānu pie sienas ar naglām un pats aizgājis projām ar saviem zvēriem.

Tās zemes ķēniņš licis izsludināt, ka tam došot savu jaunāko meitu par sievu, kas viņa trīs meitas izglābšot, jo jūrmalā uz akmeņa viņām jāsēžot un tikām jāgaidot, kamēr velns atnākot un viņas aiznesot.

Jānis, to dzirdēdams, gājis ar saviem zvēriem uz jūrmalu un redzējis ķēniņa vecāko meitu uz akmeņa sēdam. Tā viņu lūgusi, lai bēgot, jo velns arī šo nonāvēšot, bet Jānis nelicies ne dzirdot. Te arī velns klāt ar sešām galvām. Viņš velnam ar zobenu nocirtis visas galvas un viņa zvēri velnu saplosījuši lupat-lēveros.

Ķēniņa meita gājusi uz māju, bet ceļā satikuši vienu ķēniņa sulaini un tam visu izstāstījusi. Tas sacījis, lai sakot, ka šis esot viņu izglābis, ja ne, tad šo tūlin nokaušot. Viņš ķēniņam sacījis, ka šis izglābis meitu un velnu nokāvis.

Otrā dienā bijis jāiet otrai meitai uz akmeņa sēdēt. Jānis atkal bijis klāt ar saviem zvēriem. Nu nācis velns ar deviņām galvām. Arī to Jānis ar savu zvēru palīdzību nokāvis un ķēniņa meitu izpestījis. Tā uz mājām iedama, satikusi atkal ķēniņa sulaini, un tas atkal solījies arī viņu nokaut, ja neteikšot, ka šis viņu izglābis.

Trešā dienā nu bijis jāiet jaunākai ķēniņa meitai uz jūrmalu. Šoreiz nācis tāds velns ar divpadsimt galvām. Visa jūŗa kaukusi un zeme dimdējusi, kad tas nācis. Jānis ar saviem zvēriem steidzies pretī un sākuši cīnīties. Velns Jāni gan sadzinis līdz jostas vietai zemē, bet tomēr beidzot tas velnu ar saviem zvēriem nonāvējis un licis ķēniņa meitai uz māju iet. Atkal nācis tas pats sulainis pretī un solījis viņu nokaut, ja neteikšot, ka šis viņu izglābis.

Ķēniņš bijis ļoti priecīgs un apsolījis sulaiņam savu jaunāko meitu dot. Drīz arī tikušas kāzas svinētas. Jāņa zvēri viens pēc otra arī prasījušies uz kāzām. Visi zvēri kāzās ēduši un dzēruši. Ķēniņa meitas, tos zvērus redzēdamas, izstāstījušas ķēniņam, ka nevis sulainis, bet tas, kam tie zvēri piederot, viņas esot izglābis.

Ķēniņš nu licis sulaini nokaut un pēc Jāņa stellēt. Jānis atnācis un apņēmis ķēniņa jaunāko meitu par sievu un nu abi braukuši uz to mājiņu meža vidū.

Jānis noņēmis māsu no sienas, bet brūtgānu nokāvis. Māsa gribējusi Jāņam atriebties un ielikusi Jāņa pagalvē tā velna žokļa kaulu, ko Jānis nokāvis. Kad tas gājis gulēt, tad žokļa kauls viņam ieskrējis galvā, un viņš nomiris. Viņš ticis ielikts stikla zārkā jūŗā ielaists, bet zārks peldējis pa ūdens virsu. Māsa brāļa zvērus ieslēgusi vienā šķūnī, lai badu nomirstot. Bet zvēri izplēsuši šķūņa sienas un devušies uz jūrmalu. Viņi peldējuši visi klāt pie zārka un vilkuši to pie malas. Zaķis ķēries pie kaula un vilcis to no Jāņa pieres, bet kauls zaķim pašam ieskrējis pierē. Jānis atmodies. bet nu bijis zaķis nost. Vilks vilcis zaķam kaulu no pieres, bet kauls ielēcis vilkam pašam pierē. Vilkam vilcis lācis un lāčam lapsa. Lapsa bijusi gudrāka par visiem. Viņa noliekusi galvu uz sāniem un vilkusi; kauls ar lielu spēku skrējis ārā lapsas galvai gaŗām un jūŗā iekšā.

Nu Jānis un viņa zvēri visi bijuši veseli un gājuši uz to mājiņu, kur ķēniņa meita vienās asarās pēc Jāņa sērojusies. Jānis nocirtis savai māsai galvu un dzīvojis laimīgi. Kad ķēniņš miris. tad Jānis palicis par ķēniņu un savus zvērus turējis labi.