23. A 315. 304. A. Lerchis - Puškaitis, Džūkstē. LP, IV, 28, 3. AŠ, II, 97k.

Viens vīrs gājis pie avota dzert. Velns, avotā būdams, noķēris vīru pie bārzdas, un rāvis iekšā, lai atdodot, kas mājā nav atstāts, citādi noslīcināšot! [Vīrs arī apsolījis un tā ticis vaļā]. Bet mājā tai brīdī sievai piedzimuši dvīņi, puisēns un meitene, ko vīrs nav zinājis, citādi jau nebūtu solījis.

"Labi," velns atteicis, "pēc gadiem iešu pakaļ."

[Pēc kāda laika velns paņēmis abus bērnus un aizvedis projām].

Desmitajā gadā vienu dienu brālis ar māsu dzīvojuši [pie velna] pa sētas vidu. Te atlaidies liels krauklis teikdams:

"Bērni, vai jums nav gŗūti?" "Ja, ir gan gŗūti!"

"Tad kāpjat uz maniem spārniem, es jūs aiznesīšu projām!" Brālis uzkāpis uz vienu spārnu, māsa uz otru un krauklis tos nesis projām. Te velns, nezin kā pamanījis, skrējis ar uguns pagali pakaļ un sviedis un svilinājis krauklim spārnus, bērni nokrituši zemē. Velns atkal atvedis atpakaļ sētas vidū un iedzinis istabā.

Pēc gadiem brālis ar māsu atkal reiz dzīvojuši sētas vidū.

Te atnācis kraupaiņš vērsis ar lādīti uz muguras prasīdams: "Bērni, vai jums nav gŗūti?"

"lr gan gŗūti!"

"Ja jums gŗūti, tad kāpjat tai lādītē, es jūs aiznesīšu projām." Labi, šie iekāpuši lādītē un vērsis nesis projām. Velns arī šoreiz sviedis ar uguns pagalēm pakaļ, bet vērsim nevarējis tekā darīt: tas pārgājis pār lielu upi un otrā malā izlaidis bērnus svei kus no lādītes. Bet turpat, no lādes izkāpjot, brālim gadījies zobins rokā. Vērsis teicis:

"Klau, dēls, nocērt man ar zobinu kaklu!"

Šis cirtis arī. Un kā nocirtis, tā no kraupaiņā vērša gaidījušies divi suņi.

Brālis, māsa un abi suņi to nakti izgulējušies turpat upmalā Bet velns otrā pusē raudājis un nevarējis pāri tikt pie viņiem. Beidzot, kad labi izraudājies, velns prasījis, saukdams:

"Puika, vai tev ir manis žēl!"

"Man nav žēl nemaz, negribu tevis!" puika atsaucis. "Nu, meitene, vai tev ir manis žēl

"Ir gan žēl!" šī atteikusi.

"Kad tev manis žēl, tad izslauki trīs piekti vakari istabu, un mēslus iemet upē, tad man būs tilts pāri tikt."

Meitene tā darījusi, izslaucījusi istabu, mēslus iemetusi upē - gadījies tilts un velns ticis pāri. Nu velns skubinājis meiteni, kā to zēnu varētu nomaitāt; bet zēnam divi suņi, nevar vis klāt tikt. Beidzot ierunājis meitenei, lai paliekot tīši slima un brāli, to lai sūtot pēc zaķa piena, tad būšot palikt vesela. Bet viņš (velns) būšot tanī zaķī ieskriet un brāli tad saplosīt.

Otrā dienā māsa tik slima, tik slima. Lai taču meklējot zaķa pienu, tad tikšot vesela! Brālis aizgāja arī. Necik ilgi - zaķis nācis taisni pretī kā traks. Te viens suns pie galvas, otrs pie

ļipas, zaķis ne pakustēt. Zēns to izslaucis kā nabagu, un nu zaķis palicis pie viņa.

Pa kādam laikam velns atkal sasķubinājis meiteni, lai paliekot slima un lai brālis nu dabūnot lapsas pienu.

Ja, māsa uz pēdām paliek tik slima, tik slima. Lai taču meklējot lapsas pienu, tad tikšot vesela!

Brālis aizgājis arī. Necik ilgi - lapsa nāk pretim kā traka. Te viens suns ar zaķi pie galvas, otrs pie astes, lapsa ne pakustēt. Brālis izslaucis kā nabagu, un nu lapsa paliek pie viņa.

Pa kādam laikam velns atkal saskubinājis meiteni, lai paliekot slima, un lai brālis nu dabūnot vilka pienu.

Ja, māsa uz pēdām paliek tik slima, tik slima. Lai taču meklējot vilka pienu, tad tikšot vesela!

Brālis aizgājis arī. Necik ilgi - vilks nācis pretim kā traks. Te viens suns ar lapsu pie galvas, otrs ar zaķi pie astes, vilks ne pakustēt. Brālis izslaucis kā nabagu, un nu vilks palicis pie viņa.

Pa kādam laikam velns atkal saskubinājis meiteni, lai paliekot slima un lai brālis nu dabūnot lāča pienu.

Ja, māsa uz pēdām paliek tik slima, tik slima. Lai taču meklējot lāča pienu, tad tikšot vesela!

Brālis aizgājis arī. Necik ilgi - lācis pretim kā traks. Tā viens suns ar lapsu un vilku pie galvas, otrs ar zaķi pie astes, lācis ne pakustēt. Brālis izslaucis kā nabagu un nu lācis paliek pie viņa.

Pa kādam laikam velns atkal saskubinājis meiteni, lai paliekot slima un lai brālis nu dabūnot lauvas pienu.

Ja, māsa uz pēdām paliek tik slima, tik slima. Lai taču meklējot lauvas pienu, tad tikšot vesela!

Brālis aizgājis arī. Necik ilgi - lauva nācis pretim kā traks. Te viens suns ar vilku un lāci pie galvas, otrs ar zaķi un lapsu pie astes, lauva ne pakustēt. Brālis izslaucis kā nabagu un nu lauva paliek pie viņa. Pārnes pienu - māsa vesela. Nu, ko nu?

Paiet savs laiks - liek atkal palikt slimai. Tagad brālim jāiet uz velna sudmalām miltus pārnest, tad būšot vesela. Noiet tur - jāiet pa deviņām dzelzs durvim pēc miltiem, bet viņa zvēri visur līdz. Ieved tādā dibena istabā - tur došot miltus. Iedod arī, bet tā uz reiz durvis klaukt! cieti - zvēri paliek istabā. Šim jāiet vienam pašam ar miltiem uz māju. Pārnes miltus - māsa vesela.

Nu velns saka: "Tagad vajaga viņu nomaitāt. Lai kurina pirti, tad iebāzīšu pirts krāsnī sadedzināt!"

Nekā darīt - brālim bijusi jākurina pirts pašam bez zvēriem. Nabadziņš kurinājis un raudājis, kurinājis un raudājis gals jau būs. Te atskrien žagata: "Zvēri trīs durvis jau izkrimtuši; nekurini tik ātri!"

Te pa brītiņam vārna klāt : "Zvēri sešas durvis jau izkrimtuši; nekurini tik ātri!"

Te pa brītiņam krauklis klāt: "Zvēri beidzamās durvis jau izkrimtuši !"

Pirts arī gandrīz gatava; te zvēri, suņi visi mājā un noliekas palāvē. Brālis vēl šos apsedzis, lai velns tik ātri neieraudzītu. un tad gaidījis, kas labs notikšot.

Atnācis velns ar lielu lizi un licis brālim gulties virsū, kā var šaut krāsnī. Bet brālis tīši gulies krustim uz lizi un nejauki spārdījies. Velns, nevarēdams iešaut, palicis traks. Brālis atteicis:

"Mazākais parādi pats, kā tad īsti jāguļ, es jau nesaprotu!" Velns rādījis, uzgulies uz lizes: "Ače, tā, tā!"

Bet, kas nu? Kā rādījis, tā lauva, lācis klāt - velns krāsni iekšā, lai nu cepj !

Tagad visi gājuši pie māsas. Bet māsa raudājusi tīri bez prāta pēc velna. Un kas vēl? Vēlāk klusītiņām aizgājusi uz pirti pa pelniem čamdīties. Rakņājusies, rakņājusies - atradusi no visa velna tikai vienu zobu. To paglabājusi.

Pa to starpu brālis ar zvēriem bija aizgājis drusku pasauli apskatīties. Gājuši gar ķēniņa pili. Ķēniņš redzējis, ūja! brālim tādi zvēri: lāči, lauvas, zaķi, suņi, vilki, lapsas. Tāds derot par ķēniņu! Un, ko domāt - ķēniņa meita pieņems arī šo par brūtgānu. Nu, zināms, kāzas priekš durvim. Ķēniņš prasījis, vai esot viņam arī kādi radi, kuŗi derot kāzās aicināt? Esot gan, māsa, bet tā par nelaimi ar velnu pinusies.

Nekas, lai tomēr aicinot arī. Labi. Māsa atnākusi. Bet brūtes naktī māsa taisījusi brālim gultu un - ko domāt -- ielikusi velna zobu pagalvī. Brālis apgulies, bet velna zobs iespiedies brālim pakausī un nabadziņš nomiris.

Nekā darīt - pa pašām kāzām bijis jāved uz kapiem glabāt. Paglabā arī. Bet mani zvēri tā tik vien ne - gājuši uz kapiem un izkārpījuši. . Lācim bijis jākāpj bedrē sviest zārku uz malu izsviedis. Attaisījuši vaļām un nu sprieduši, kam tas zobs jāvelkot ārā. Nosprieduši - pirmajam sunim jāvelkot ārā. Suns kā rāvis, tā zobs brālim no pakauša ārā, tas palicis dzīvs; bet nu pašam rāvējam pierē iekšā, tas palicis mirējs. Ko nu? Nosprieduši - otram sunim jāraujot ārā. Rāvis arī, bet zobs, kā pirmajam sunim ārā, otram pierē iekšā; šis palicis dzīvs, otrs pagalam. Ko nu? Nosprieduši - zaķim jāvelkot otram sunim ārā. Rāvis arī, bet zobs kā otram sunim ārā, tā zaķim pierē iekšā; otrs suns palicis dzīvs, zaķis pagalam. Ko nu? Nosprieduši - lapsai jāvelkot ārā. Rāvusi arī, bet zobs, kā zaķim no

pieres ārā, tā lapsai pierē iekšā; zaķis paliek dzīvs, lapsa pagalam. Ko nu? Nosprieduši - vilkam jārauj ārā. Rāvis arī, bet zobs kā lapsai no pieres ārā, tā vilkam pierē iekšā. Ko nu? Nosprieduši - lācim jāraujot ārā. Rāvis arī, bet zobs kā vilkam no pieres ārā, tā lācim pierē iekšā. Ko nu? Nosprieduši - lauvam jāraujot ārā. Rāvis arī, bet zobs, kā lācim no pieres ārā, tā lauvam pierē iekšā; šie visi nu dzīvi, bet lauva pagalam. Ko nu? Lauva visiem ļoti žēl. Beidzot dabūjuši citu zaķi un tas zaķis pamācījis : lai velkot lauvu pie akmeņa, gan tad izraušot zobu. Novilkuši pie akmeņa, un kā nu zaķis rāvis zobu, tā lecis pukt! par akmeni pāri, un zobs iecirties akmenī; bet akmens pārplīsis pa vidu pušu.

Nu gājuši uz māju. Bet mājā zvēri krabac! māsai klāt, saplosīdami māsu lupu lupās.

Tagad brālis varējis mierīgi kāzas nosvinēt.