24. A. 315. 304. M. Skrupska no vecas māmiņas Neretā. Folkloras archiva kr.

Reiz dzīvoja brālītis ar māsiņu, kuŗiem bija miruši vecāki. Nu viņi sadomā iet ogot, bet jo dziļāk iet mežā, jo lielākas ogas, un tā viņi iet, kamēr nomaldās, ka vairs nezin iziet. Viņi iet un iet - uznāk nakts, bet viņi iet tik uz priekšu.

Uz vienu reizi ierauga tālumā uguni spīdam. Nu viņi paliek priecīgi un iet tieši tur, bet pieiet pie loga, paskatās un sabīstas. Redz sēžam divpadsmit laupītājus. Brālītis grib iet iekšā, bet māsiņa lūdzas, lai neejot, viņu nokaušot, un kur tad viņa palikšot? Bet brālītis teic, ka nekas nebūšot, un tik iet iekšā.

Kā durvis attaisa, tā brālis paņem vienu zobenu no sienas, kas tur visapkārt karājušies, un pārvelk krustiniski sev par rīkli. Nu iet pie visiem divpadsmit, nocērt visiem galvas un sauc māsiņu iekšā. Nu ņem abi paēdas, padzeŗas, tad liekas gulēt. Tā paiet pāri nedēļas, kur brālis ar māsiņu dzīvoja laimīgi, ka bija atraduši pajumtu. .

Vienu dienu, brālim mājā neesot, māsiņa sēd istabā. Te uzreiz paceļas no grīdas durvis un lien no pagraba ārā vecis ar gaŗu baltu bārdu. Māsiņa grib skriet projām, bet vecis to mīļi uzrunā, lai šī nemaz nebaidoties, viņš nekā ]auna nedarīšot. Viņš pienāk klāt un sāk teikt, ja brāļa nebūšot, tad viņai klāšoties daudz labāki. Lai viņa paliekot slima un sakot brālim, lai tas aizejot uz mežu un nošaujot zaķi. Kad zaķa spalvas saodīšot, tad būšot vesela.

Brālis pārnāk mājā un atron māsiņu slimu. Brālis raud un nezina, ko darīt. Bet māsiņa, velna piemācīta, teic, lai tik ejot nošaujot zaķi. Brālis paķeŗ plinti un iet uz mežu. Nepagājis ne cik ilgi - skrej zaķis. Nu brālis pašu reiz grib šaut, bet zaķis kliedz: "Draugs, nešauj, būšu dienās palīgs."

Brālis paņem zaķi, nāk mājā un ņem māsu apkvēpina. Bet māsa, velna samācīta, paliek tik vēl slimāka. Nu šoreiz teic, lai brālis ejot nošaujot vilku, tad palikšot vesela.

Brālis iet vilku šaut, bet kā grib šaut, tā vilks kliedz: "Draugs, nešauj, būšu dienās palīgs."

Tad brālim vajadzēja iet lāci šaut. Brālis gan domā, kā lai nošauju - nāks un saplēsīs. Bet māsiņa slima, jāiet vien ir. Aiziet un gaida - jau nāk kā viesulis. Nu brālītis mērķē uz šaušanu, te lācis kliedz: "Draugs, nešauj, būšu dienās palīgs."

Brālis ņem lāci un nu nāk abi mājā - apkvēpina, bet nekā. Māsiņa, velna samācīta, paliek vēl slimāka un liek brālim iet lauvu nošaut, tad viņa palikšot vesela.

Brālim gan ir baile iet, bet māsiņa slima, jāiet ir. Aiziet un gaida, - jau nāk lauva, ka viss mežs līgojas, un brālis šaus. Bet lauva kliedz: "Draugs, nešauj būšu dienās palīgs."

Brālis nešauj, nāk mājā, apkvēpina - nu māsa paliek labāka. Tad velns teic māsai, lai viņa izkurinājot pirti, viņš iešot viņu nokaušot. Māsa izkurina pirti. Pārnāk brālis, māsiņa pretim : "Brālīt, es iekurināju pirti, aizej nomazgājies!"

Brālis, nekā auna nedomādams, aiziet, bet zvēri visi līdza. Viņš noģērbjas un pa to laiku tiek ieslēgti viņa draugi, zvēri. Nu ieiet pirtī - tik drusku silta. Brālis vairāk nekā nedomā, sāk mazgāties. Bet mazgājoties redz, ka paiet viens vecis gar logu ar zobenu rokā. Nu brālis saprot, ka māsa to ar nolūku ir taisījusi. Te - kur bijis, kur ne - zaķis pie durvim - skrib! skrib! ar mazo kājiņu - nekā. Pieskrien vilks - skrib! skrib! - nekā. Pienāk lācis, kā ņem, līdz pusei atplēš, vairāk nevar. Pēdīgi pieskrien lauva, kā ņem, tā atplēš durvis vaļā un saplosa veci gabalos.

Nu brālis iet uz māju, izduŗ māsai abas acis un noliek lielu bļodu priekšā un teic : "Kad šī bļoda tev pietecēs ar asarām, tad tevi apmeklēšu."

Nu brālis paņem savus draugus un iet pa pasauli. Iet un ieiet vienā muižā, kas bijusi velnu apsēsta. Viņš iet un ierauga muižas pirtī uguni. Viņš pieiet - redz sēžot vienu jaunavu. Uz galda ir visādi ēdieni, bet jaunava sēd viena pati. Viņš ieiet iekšā. Ienākot meita esot nobijusies, bet tad viņš teicis, ka gājis tikai gaŗām un ienācis drusku laiku pakavēt. Tā nu viņi sēdējuši un runājuši. Kad nu nācis uz divpadsmitiem, tad meita teikusi: "Draugs, ej ārā! Nāks velns, saplēsīs mani un tevi arī līdza!"

Tūdaļ viņš pacēlies un izgājis. Kā izgājis, tā redz, ka nāk velns ar deviņām galvām un kliedz, lai šis ejot no ceļa nost, citādi

samalšot miltos. Bet brālis tik gaida, kad pienāks klāt. Kā nu pienācis, tā visi klupuši viņam virsū un nosituši. Vilks tūlin pie mēļu griešanas un zaķis atkal bāž tarbā. Tur bijis liels akmens, ko neviens nevarējis pacelt. Lauva, lācis, vilks un zaķis nu pacēluši akmeni un pabāzuši velnu apakšā.

Meita sēd un gaida - jau divpadsmit pāri, bet velns vēl nenāk. Ies ārā skatīties un nu ierauga savus glābējus. Meita saka: "Prasiet, ko vien jūs vēlaties, to es izpildīšu."

Zvēru saimnieks atbild: "Es neko vairāk negribu, kā tik saviem draugiem kādu piemiņu."

Nu meita ņem savu zīda lakatu, pārplēš uz četrām daļām un apsien saviem glābējiem.

Otrā rītā kungs saka uz savu sulaini : "Aizbrauc un salasi tos kaulus!"

Sulainis aizbrauc un par brīnumu ierauga meitu dzīvu. Nu viņš ņem prašņāt, kā tas iznācis? Meita arī visu izstāsta. Bet sulainis teic: "Ja tu neteiksi, ka es tevi izglābu, tad es tevi nositīšu." Meita apņemās visu to stāstīt, kā sulainis licis.

Otrā vakarā jāiet otrai kunga meitai, lai velns viņu saplosa. Aiziet, sēž un gaida. Atnāk atkal brālis, pasēž, parunā. Kā nāk uz divpadsmitiem, tā meita saka: "Draugs, izej ārā! Nāks velns, saplēsīs mani un tevi arī līdza."

Šis paceļas, iziet un gaida. Nāk velns ar deviņpadsmit galvām un kliedz: "Taisies no ceļa, nedomā, ja jums manu jaunāko brāli izdevās saplosīt, ka tad arī mani uzvarēsit."

Bet šie tik gaida. Kā nāk klātu, tā mugurā - un beigas ir. Vilks nu ir pie mēļu griešanas un zaķis bik bāž tarbā.

Meita sēž un gaida. Ies skatīties - iziet un redz savus glābējus. Nu viņa prasa, ko tik viņš vēlas, to viņa izpildīs. Bet šis neko vairāk nevēlas, kā tik piemiņu saviem draugiem. Nu viņa paņem zīda lakatu; saplēš četrās daļās un apsien tās glābēja zvēriem.

Otrā rītā kungs sūta sulaini meitas kaulus salasīt. Sulainis aiziet un atron meitu dzīvu. Nu viņš teic: "Ja tu nestāstīsi, ka es tevi izglābu, tad es tevi nositīšu."

Meita apņemas un pārnāk mājā kopā ar sulaini. Kungs vaicā sulainim: "Vai tu šo meitu arī izglābi?"

Sulainis atbild, ka tik viņš tas glābējs. Tas pats nu arī ir meitai jāteic.

Trešo nakti arī trešā meita tika izglābta. Kungs atkal palika tanīs domās, ka sulanis esot tas glābējs. Nu kungs dod sulainim jaunāko meitu par sievu, vīkš kāzas, kauj daudz lopus un meitas strādā pa kukņu.

Zaķis to nezin kā izzinājis, aiziet uz kukņu un paņem vienu gaļas gabalu. Kunga meitas noskatās vien, katra pazīst savu glābēju, bet savā starpā neko nesarunājas.

Vilks ieraudzījis, ka zaķis ēd gaļu, lūdzas, lai šim arī atstājot kādu gabaliņu; bet zaķis atbild: "Muļķi, ej tu pats uz kukņu! Tur vīkšas uz kāzām, tu dabūsi, cik tik vēlies."

Vilks aiziet, paņem pus aitas. Kunga meitas noskatās, nobrīnās, bet nekā nesaka.

Te pienāk lācis un prasa vilkam, lai šim ar atstājot drusku gaļas. Vilks atbild: "Aizej tik uz kukņu, tur dabūsi, cik gribi.'` Lācis aiziet un atnes pus vērsi. Kunga meitas jau paliek nemierīgas, bet vēl nekā nesaka. Pienāk lauva un lūdz lāci, lai atstājot viņam arī drusku gaļas. Lācis atbild: "Muļķis tāds! Aizej pats uz kukņu, tur tu dabūsi, cik tik gribi."

Lauva aiziet un aizvelk veselu vērsi. Nu bija aiznesta visa gaļa. Kunga meitas, to redzēdamas, sāka sarunāties. Viena prasa: "Sakait māsiņas, vai šie zvēri jūs arī izglāba?"

Visas nu atzīstas, kā glābšana notikusi. Tad viņas iet pie tēva un izstāsta tam visu patiesību. Tēvs liek atsaukt sulaini un stāsta tam, ko dzirdējis. Bet sulainis pastāv pie sava, ka tik viņš ir tas glābējs. Vecais kungs nu liek uzmeklēt un ataicināt īsto glābēju. Šis liek atbildēt, ka viņš tik tad brauks, ja viņam sūtīs piecas karietes pretim.

Kungs nu arī nosūta piecas karietes. Pirmā iesēžas zaķis, otrā vilks, trešā lācis, ceturtā lauva, piektā pats glābējs un nu visi aizbrauc pie kunga. Kungs vaicā, vai viņš esot izglābis viņa meitas? Viņš atbild, ka tikai viņš esot izglābis. Ja neticot, lai nākot uz upes malu, viņš tur vēl tos velnus parādīšot.

Viņi aiziet uz upes malu, zvēri tūlin noveļ akmeni un parāda, kur guļ saplakušie velni. Zaķis paņem tarbu un izbeŗ vēl nogrieztās velnu mēles. Kungs liek atsaukt sulaini un vaicā, kā viņš esot tos velnus nositis? Sulainis atbild: "Kā devu ar dakšu, tā bija pagalam!"

Kungs nu parāda īstos glābējus un visas liecības un nu sulainis tiek pieķerts pie blēdības. Kungs pavēl piesiet sulaini pie diviem zirgiem, un tie to sarausta gabalu gabalos. Nu kungs atdod. meitu īstajam glābējam un sarīko priecīgas kāzas.

Ir jau pagājis labs laiks ; kad kunga meitas vīrs iedomājas atkal par savu māsu un ' iet to aplūkot: Viņš nu redz bļodu pilnu ar asarām. Ko lai nu māsa dara, ka nevar nekā redzēt? Te vilks izskrien laukā, noliekas uz lielceļa zemē un izliekas par nosprāgušu. Tur laižas vārna ar mazo vārnēnu un redz nosprāgušu vilku. Vecā vārna saka uz jauno: "Ej nu un izknāb vilkam acis!"

Vārnēns nolaižas zemē un grib knābt, bet vilks to saķeŗ un

teic, ka apēdīšot. Vecā vārna dikti lūdzas, lai atstājot bērnu dzīvu. Vilks saka: "Ja tu atnesīsi tādas zāles, kas aklas acis padara redzīgas, tad palaidīšu."

Vecā vārna tūlin aizlaižas un pēc kāda brīža atnes zāles. Vilks palaiž vārnēnu, paņem zāles un steidzas pie sava saimnieka. Kā nu ietraipa zāles māsai atklājās acis, tā tā top tūlin redzīga. Nu ir abi priecīgi un brālis ņem to līdza uz māju pie sievas. Tur nu visi dzīvoja kādu laiku gluži saticīgi.

Te vienu reizi māsa atron savā kabatā vienu kauliņu, ko velns tai bija iedevis. Tūlin viņai ceļas ienaids pret brāli un viņa grib to nogalināt. Vienu dienu viņa iet pie brāļa un saka: "Brālīt, dod, es tev paieskāšu galvu."

Brālis arī auj un māsa sāk ieskāt. Ieskājot viņa ielaiž velna kauliņu brālim ausī. Brālis ir uz vietas beigts un māsa aiziet pie brāļa sievas un stāsta, ka brālis mirdams esot viņai sacījis, lai ieliekot viņu dzelzs zārkā, lai nostīpojot to ar stīpām un lai ielaižot jūŗas dibinā. Sieva arī visu tā izdara, ieliek mirušo vīru dzelzs zārkā un zārku nolaiž jūŗā.

Brāļa zvēri nu ir ļoti bēdīgi un iet katru dienu uz jūrmalu raudāt. Vienu dienu tie atkal ir aizgājuši un staigā tur žēlodamies. Zaķis iebāž galvu ūdenī, izvelk un saka: "Kas pagalam, tas pagalam!"

Lācis saka uz vilku: "Bāz tu galvu ūdenī, tev tāda lielāka galva."

Vilks arī iebāž un nosaka tāpat: "Kas pagalam, tas pagalam!" Lauva teic uz lāci: "Bāz vēl tu arī un uzklausies labi!" Lācis iebāž galvu ūdenī, meklē tādu brīdi, tad izrauj galvu

ārā un iekliedzas: "Atradu gan, bet nevaru izcelt."

Nu iet lauva jūŗā iekšā un izceļ zārku, ka ūdens vien pa gaisu šķīst. Pieiet zaķis - skrib! skrib! ar savu mazo kājiņu, bet nevar nekā izdarīt. Vilks arī skrib! skrib! - atkal nekā. Nu ņemas lācis plēst, un tas jau norauj vienu stīpu. Bet lauva kā ķer, tā nomauc visas stīpas un attaisa zārku vaļā. Tā nu visi lēkā apkārt un žēlojas.

Te uzreiz zaķis ierauga ausī kaulu, un parāda to citiem zvēriem. Vilks saka: "Tev pašam tāda maza kājiņa, palūko, vai nevari izvilkt."

Kā zaķis sāk skribināt; tā kauls izsprūk no brāļa auss un ieskrien zaķa ausī. Brālis nu ir dzīvs, bet zaķis beigts. Viņš nu grib glābt zaķi, bet kā velk, tā zaķis top dzīvs, bet pats pagalam. Nu kārta pienāk lācim. Kā šis velk, tā vilks paliek dzīvs, bet lācis beigts. Nu jāvelk lauvai, bet šī ir gudrāka. Viņa paskraida par jūrmalu, sameklē kādu radzi un aizliek ausij priekšā.

Kā nu kauliņš nāk laukā no lāča auss, tā saplīst gan radzis, bet visi zvēri paliek dzīvi.

Nu visi priecīgi nāk atpakaļ uz māju. Sieva, pie loga sēdēdama, jau par gabalu ir ieraudzījusi vīru nākam, aizskrien arī pie māsas pateikt savu prieku, bet šī nemaz nepaskatās un neliekas ne zinot.

Kā nu brālis nāk iekšā, tā sagrābj māsu aiz matiem, izvelk viņu ārā un liek piesiet pie zirgiem, kas to sarauj gabalos.

Nu tik brālis varēja dzīvot mierīgi un laimīgi ar savu sievu.