26. A. 315. 304. Pogu Jānis, Bechmanis, Udzē, Brīvzemnieka kr. LP, VII, 126, 6. AŠ, II, 97n.

Kādam ķēniņam jau vecums pie durvim, vēl nava neviena mantinieka. Te vienu dienu iet svešs nabags gar pili, paklusi dudinādams. Ķēniņš vaicā: "Ko te dudini? Paviegls taču nebūsi laikam?"

"Kur nu paviegls, ķēniņ, es esmu drīzāk pārāk gudrs. Es jums ir to varu pateikt, ka jūs vecuma dienās dēlu iemantosit. Jums jāzvejo pārstūris tur četrstūŗainā kalna ezeriņā, tad izzvejosit divi zivtiņas. Tās dodiet ķēniņienei apēst, būs labi."

Labi, ķēniņš tā izdarīja un nu ķēniņienei piedzimst dēls ar trim zelta matiem galvas vidū un arī meita vēl.

Vēlāk, kad ķēniņa dēls bij piedzimis, tas apsolās pasaulē iet gudrības piemācīties; bet viņa māsa viena nepaliek mājā, aiziet brālim līdz.

Nu viņi iet, iet, un pa mežu blandīdamies, atron divi augļu kokus. Pirmā koka augļi dziedina visādas vainas, otra izaudzē īsā brīdī kuŗam katram baudītājam gaŗu, gaŗu degunu. Brālis norauj no abējiem augļiem un paņem ce]ā līdz.

Iet atkal. Pret vakaru ierauga staltu māju. Ieiet iekšā -neviena cilvēka, bet galds klāts ar labākiem ēdieniem un dzērieniem. Nu paēd abi un liekas gulēt. Bet pa pusnakti nāk laupītāji viens paka] otra, divpadsmit gabali, un klauvē, lai laiž iekšā. Brālis atveŗ durvis un apslānē tos vienpadsmit; bet divpadsmito atstāj dzīvu, to ieslēdza ķēdēs un iespostīja vienā istabā. Bet kamēr brālis otrā dienā pa mežu medī, māsa sametas ar laupītāju, atlaiž to no ķēdēm un norunā brāli nomaitāt. Šis pārnāk - māsa pretim: viņa esot slima, lai gādājot zaķienes pienu! Brālis tad arī apgādā zaķienes, vilcienes, lācienes, lauvienes pienu un beidzot tam vēl jāiet uz velna pili pēc gardā rauša, kas uz velna galda.

Brālis iet; bet zaķiene tam par ceļa rādītāju un tā vēl pamāca, lai no velna pils ārā nākdami, neviens neskatoties atpakaļ, citādi sprukās iekļūšot. Un tur velna pilī brālis, ar saviem zvēriem ieiedams, paņem gardo rausi no galda un steidz atpakaļ; bet kā par nelaimi lielais rausis iesprūst šaurajās ārdurvīs viņš piemirsdams, rausi raustīdams, paskatās drusku atpakaļ. Bet tikko paskatījies atpakaļ, te smagas dzelzs durvis aizkrīt priekšā un visi viņa zvēri nu iespostīti iekšpusē, ka nekur tikt.

Neko darīt - vai raudi, vai smejies - jānāk ar rausi vienam pašam mājā. Pārnāk, māsa ieēd no rauša - nu esot vesela. Lai nu par to labumu dodot galvu paieskāt. Labi. Nu ieskā, ieskā - te māsa jau vienreiz, otrreiz labinās, lai jel pasakot, kur viņš savu lielo spēku ņēmis? Brālis neko - pasaka arī: viņa lielais spēks slēpjoties tais trīs zelta matos, kas galvas vidū. Bet ko māsa, viltniece? - Tā nu nemanot nogriež šos trīs spēka matus un ieskādama iemidzina vēl brāli savā klēpī. Un līdz šis iemidzis, tā laupītājs ar karstu dzelzi ārā, izduŗ abas acis un aizved mežā, piesien pie koka.

Bet par visu šo laiku brāļa zvēri grauza un grauza velna dzelzs durvis. Trešā dienā tie, laimīgi izgrauzuši, atskrien pie brāļa, pārkož viņa saites un atpestī neredzīgo. Dabūjis rokas svabadas, brālis tad izņem no kabatas tā koka augļus, ar kuriem visādas slimības dziedējamas, aptraipa acis un atkal vesels. Nu viņš iet atpakaļ uz laupītāju pili un nodedzina to ar visu laupītāju, bet māsu ieliek cietumā, izpuvušā ozolā.

To padarījis, brālis iet ar zvēriem tālāk pasaulē un nonāk Tumšajā krogā netālu no kādas ķēniņa pils. Bet te krogā viņš brīnās, kāpēc te visi tādi noskumuši?

"Tā un tā," šie izstāsta, "mūsu zemē, kalnā, dzīvo milzu čūska ar 12 galvām, tai katru dienu jādod pa cilvēkam apēst un šovakar nu pašai ķēniņa meitai kārta."

To dzirdējis, brālis ar zvēriem tūlin prom uz kalnu pie čūskas. Aiziet - čūska patlaban tādā vecā baznīcā vēl guļ krākdama.

Tā brālis ar zvēriem klūp šij virsū un nokauj; bet tās 12 galvas paglabā baznīcas aizdurvē.

Nu atved ķēniņa meitu - tā un tā: lai braucot atpakaļ! Ķēniņa meita priekā tūlin apsolās pie sava glābēja iet un aicina šo pie tēva uz pili; bet brālis atsaka: "Man vispirms jāpāriet pie vecākiem - ilgi neesmu mājā bijis - kad atnākšu atpakaļ, tad svinēsim kāzas!"

Labi, pēc laika brālis atnāk atpakaļ. Tumšajā krogā nu dzird, ka ķēniņa meitai patlaban ar viņas glābēju svin kāzas. Tā brālis sadedzis uz pili ar zvēriem prom. Aiziet - redz pa logu: viltīgais ; brūtgāns sēž viņa līgavai blakam. Tā viņš piebiksta zaķim, zaķis pa logu iekšā taisni brūtgānam acīs un nokož tam degunu Nu visi sauc un brēc: "Deguns, deguns!" bet brālis iet iekšā, sacīdams: "Kas nu par vienu degunu? Ja gribat, tūlin izdziedēšu!"

Labi. Un nu brālis aptraipīja blēdim nokostā deguna vietu ar otra koka augļiem. Tūlin sāka cits deguns augt un auga lielumā, tādā lielumā, ka vajadzēja viņu mudīgi vien no pils dzīt ārā, lai pēc durvis un sienas nebūtu jāizgāž. Blēdis tad izvilkās ar mokām no pils, pavadīts ar apsmieklu un nolaidies aizgāja uz savu agrāko mājokli, kur varenais deguns trīs kārtām aptinās ap skursteni un palika kā pieaudzis.

Bet brālis nu aizgāja uz baznīcu, izņēma no padurēm čūskas galvas un parādīja ķēniņam, ka viņš īstais čūskas kavējs. Tad ķēniņš atdeva viņam savu meitu par sievu.