27. A. 315. 304. E. Aizderdzis, Gulbenē, LP, VI, 126, 9. AŠ, 97c.

Vienam tēvam bijis viens dēls un viena meita. Tēvs mirdams dēlam atstājis vienu vērsi, bet meitai nekā. Dēls nokāvis vērsi un atradis vērša vēderā trīs sunīšus. Viņš aizgājis ar sunīšiem uz mežu uci dzīvojis tur. Sunīši viņam dzinuši tādus zvērus, kādus pats vēlējies, un viņš šāvis tos.

Bet aiz meža dzīvojis ķēniņš. Tas arī vienu dienu medījis. Tad dēls pavēlējis saviem sunīšiem piedzīt ķēniņam labi lielu briedi. Piedzinuši -- ķēniņš nošāvis briedi, bet nu par varu gribējis šos trīs tādus varenus sunīšus pielabināt un uz pili vest. Sunīši neklausījuši ķēniņa saucieniem un gājuši atpakaļ pie dēla. Bet ķēniņš redzējis, kur sunīši aizskrējuši, gājis pakaļ un nu ieraudzījis sunīšu kungu - dēlu. Tūlin aicinājis dēlu pie viņa nākt pilī dzīvot ar visiem saviem sunīšiem. Labi. Dzīvojis dzīvojis pilī. Ķēniņam dēls tā iepaticies, ka ir savu meitu atdevis par sievu.

Bet dēla māsa par to starpu dzīvojusi ar nešķīstiem gariem. Brālis to jau agrāk manījis un tādēļ tikai atšķīries no māsas, mežā nomezdamies. Un kad viņa nu padzirdējusi, ka brālis ķēniņa kārtā, tad palikusi slima un lūgusi, lai brālis pie viņas atnākot. Labi - atnācis, bet sunīši līdz. Nu māsa, sunīšus ieraudzīdama, viltībā lūgusi, lai jel brālis vienu sunīti aizsūtot tur un tur pēc zālēm. Sūtījis. Bet tikko sunītis aizgājis, atnākuši nešķīstie gari. gribējuši brāli saplēst. Par laimi tie divi sunīši bijuši tik stipri, ka ir bez tā trešā nešķīstos garus saplosījuši un brāli izglābuši.

Tomēr māsa, tā viltniece, paslepen viena nešķīstā gara zobu iebāzusi kabatā. Pārskrējis sunītis, māsa iedzērusi zāles un teikzales vesela.

Te pēc kāda laika māsa atkal palikusi slima un lūgusi brāli, lai sūtot divi sunīšus pēc zālēm. Sūtījis. Bet tikko sunīši aizgājuši, atnākuši nešķīstie gari un gribējuši brāli saplēst. Par laimi trešais sunītis bijis tik stiprs, ka ir bez tiem diviem nešķīstos garus saplosījis.

Pārskrējuši tie sunīši, māsa iedzērusi zāles un teikusies vesela.

Te pēc kāda laika māsa atkal palikusi slima un lūgusi brālim, lai sūtot visus trīs sunīšus pēc zālēm tur aiz jūŗas tālu, tālu. Sūtījis. Tad atnākuši nešķīstie gari un gribējuši brāli apēst; bet brālis sacījis: "Ko nu manas miesas melnas ēdīsit? Izkurināšu pirti, nomazgāšos." Labi.

Izkurinājis. Bet kad sācis mazgāties, aizlicis pirtij krustu priekšā un tad mazgājies ilgi, ilgi, kamēr sunīši nebija atnākuši no aizjūŗas atpakaļ.

Velni krusta dēļ nevarējuši pirtī ietikt šim kaitēt. Un kad nu sunīši atskrējuši, viņš iznācis no pirts un aizgājis ar saviem sargiem, sunīšiem, projām uz pili pie savas sievas.

Te pēc laba laika māsa, kamēr brālis medījis, atnākusi uz pili pie savas brāļa sievas ciemoties un lūgusi, lai parādot brāļa gultu. Šī neko - parādījusi arī. Bet māsa paslepen ielikusi brāļa gultā to nešķīstā gara zobu, ko todien kabatā bija iebāzusi, un tad aizgājusi.

Vakarā brālis pārnācis noguris no medībām, un tikko paēdis, apgulies. Rītā visi viņa gaidījuši uzceļamies; bet nevarēdami sagaidīt, gājuši celt. Iegājuši - kas tas? - atraduši nomirušu. Kamēr tur žēlojušies, te māsa klāt ar nelietībām: viņas mirušais brālis esot bijis burvis. ko viņa skaidri zinot, lai tādēļ mirušā miesas nesot mežā ar akmiņiem apmest!

Labi, kas jau ar burvi darāms, tas darāms. Apmetuši ar akmiņiem.

Bet brāļa sunīši uzmeklējuši savu kungu mežā, izrakuši ne akmiņiem un sākuši viņu laizīt. Tikmēr laizījuši, kamēr nešķīstā gara zobs, kas gultā guļot bija iedūries pakausī, izlaizījis ārā un ieskrējis tanī vietā sunītī. Sunītis arī beigts. Nu laizījuši sunītim zobu ārā. Laizījuši, laizījuši --- izlaizījuši gan, bet nu zobs ieskrējis otrā sunītī. Tas arī beigts; nu vairs viens vienīgs sunītis palicis.

Trešais sunītis nosēdies upes malā un bēdājies ļoti par mirušiem biedriem. Te piegājis pie bēduļa vecītis un prasījis, kādēļ bēdājoties? Sunītis izstāstījis. Tad vecītis sacījis, tur tālu esot kārklu krūms, pie tā esot viena govs beigta. "Tur tu nogulsties, ka tevi neviens neredz; tad nāks viens krauklis, klūpi tam virsū, noķer un saki tā: Aiznes mani uz dzīva un nedzīva ūdens avotiem, tad es tev atdošu kritušo govi!"

Labi, sunītis aizgājis, atradis govi, saķēris kraukli. Krauklis

aiznesis šo uz dzīva un nedzīva ūdens avotiem un tad sunītis, dzīvo ūdeni dabūjis, steidzies pie mirušiem atpakaļ. Atskrējis, sācis ar dzīvo ūdeni to sunīti berzt, kam nešķīstā gara zobs ieskrējis. Berzis, berzis - izberzis zobu no sunīša. Zobs ieskrējis melnā celmā un sunītis atdzīvojies. Nu berzis vēl pirmo sunīti, tas arī atdzīvojies. Pēdīgi pa visiem trim berzuši savu kungu, tas arī atdzīvojies. Tagad brālis steidzies pie savas sievas, ķēniņa meitas, un dzīvojis laimīgi; bet māsa aizmukusi pasaulē, kur nebūt.