28. A. 315. 304. E. Dü nsberģis, Dundagas-Kubeles skolā. LP, VII, II, 22, l, 1.

Vienreiz bi vien brāl's un vien mās. Tie gāj laim's mekelt. Izgāj cour mež uz dižce un āzgāj pi vien krog. Tur brāl's teic uz to mās: "Paliec tu tepat krogē un roug patais't muns vak'riņ's, es ies bišķiņ uz mež paciertes, varbūt, ka man gad'ses laim un es var's muns ko atnest uz vak'riņem."

"Ej, ej!" tas mās teic, "bet nepaliec tu varen seb'. Man vienam tē krogē bail tā dēļ, jo tie krodznik vis tād' svešļoud's tād' buse - ko tu no tādems var zin't, kād viņ i, kād nav."

"Nu ja, ja!" brāl's atteic, "es tad ju e varen ilg nepaliks." Un viš āzgāj uz mež. Mās nosroudzes viņam pakļē, kamēr viš āzgāj āz tād mežstūr, tad tas mās nospūtes un iegāj tē krogē apskates to krodznik un krodzenc un tad it mīlig palūdz to krodzenc's, le viņam iedot kād maz katliņ - viš grib't viņems abems a brāl izvār't vak'riņ's. Krodzenc iedod to katliņ un tas mās iet namē vār't tos vak'riņ's.

Brāl's iet, tā pamaz cier'dem, pa to mež un rouges, vo viš nevar't ko uziet. Labe gabal pagāj's viš uz vienreiz ieroug tā priekšē ugiņ spīdam. "Ā, tur kas būs!" viš dome un iet un skates uz to ugiņ. Te viš ieroug', ka tas ugiš spīd no vien smuk pil. Viš pieiet pi to pil klātes un skates pa log iekšēs, un viš tur redz, ka dujpacemt vīr seid pi gald un ēd vak'riņ's. Viņam e iekāres ēst, viš iet pi durem un pieklouve, le laiž iekšē. T'ie viņ ielaž un viš ieroug, ka visem tiems dirjpac'mtem vīrem i liel dunč piekarant pi šānem un no tam viš noprot, ka tie ir slepkav. Tie slepkav viņam pras'; "Kas tu tāds ir?"

Viš atbild: "Tāds pats kā jūs!"

"Kad tu tāds pats i kā mēs, tad nāc iekšē."

Vis' tie dujpacemt sajem viņ mīlig un lūdz, le viš apseides pi gald un ēd līdz a viņems tos vak'riņ's. Tas brāl's gan negrib tā lāg ēst pi slepkavem, bet kad nu tie tā mīlig lūdz, tad viš apseides un ēde līdz. Bet kamērt viš eid tos vak'riņ's, tie slepkav gāj apskates viņ zoban, ko viš bi nolic's uz krāšbeņķ'. Tie prouvē viņ celt, bet viens nevare ne pakustant; tik pa četrem vīrem tie tik tā knap vare to zoban pacelt. Tie pakust'ne gāl'sv nospūtes, apseides akal pi gald un dome: "Tas nav vis niek vīrs, kas tād gŗūte ieroč var panest un a to koutes."

Bet kamēr šie tā dome, tas brāl's ēzdam e dome, ka te nu labs nebūs vis. Lec no gald ougšes, paķer sov zoban un velk vienreiz aŗ vis to gald' vien sān, tā kā visem tiems sešem, kas tur seide; gāl's uz reiz bi nost kā knops. Tie oter seš', gald' otrē sānē nu ķer peic sovem dunčem. Bet li kam tie sastaises uz kouš'nes, viš āter izcej sov zoban akal un velk tiems otrem sešems, tā kā tiems visem akal gāl's nost; bet nē - tā nebi vis: viens no tiem peidem sešem uz ātram sov gāl bi noloces uz zem, tā kā zobans to nemaz neāzjēm, tā tad tas a vis vesal gāl nokrit gar zem apaš gald un palik dzīvs. Turpat apš to pil bi pagrabs apšēs un viš vis's tos nokautes slepkav's tur sasvied iekšē. Tas dzīvs palices bi paslēpes un viš nemaz nezine, kur tas bi palic's.

Kad tas brāl's to vis bi padares, tad viš gāj apakles cour to mež akal cour uz to krog pi to mās, ko viš tur bi pamet's, le patais' (izvār) vak'riņ's. Mās to vak'riņ's bi izvāres. Nu viņ ab div poeid. Brāl's pi gald ēzdam, māse izstāste, ka viš mežē atrad's varen smuk pii ar dujpac'emt slepkavem, kas pi gald ēd'š vak'riņ's. Viš tos nokav's un nu ta pil būs viņems. Kad nu viņ ab div bi poēd'š, tad viš jēm sov mās līdz un tie nu ab div gāi cour to mež cour uz to pil - tur dzīv't kā sovēs mājēs. Pa to nakt tur izgul'šes, piecel'šes un brok'st poēd'š, brāl's uz to mās teic: "Nu tu var palik te tē pilē un priecig dzīv't, kā tov patik un es ies akal uz mež' pacier't. Nebēde neko - neviens tov te neko nedar's - tie slepkav vis ju i nokout."

Ta nu brāl's āziet uz to mež projnes pacier'tes un mās paliek tē pilī dzīv't. Viens pats tē pilē būdam', viš dzird tād sveš bals. Viš klouses un noprot, ka tas bals nāk no to pagrab. Viš nu ceļ to pagrab dur augšē, kāp tur iekšē un atrod tur to dzīv palik'š slepkav. Bet šis slepkav's te māse nemaz neizskatas tā ka kāds nejouks slepkav's, bet tāds it kā jouns, smuks puis's. Tas piescejes un nāk viņam tā mīlīg pret, lūdz to mās tik gouž un sol viņam pulk noud, le tas viņ laiž no to pagrab ārē. Tas mās to paklous' un izlaiž viņ' no to pagrab ārē.

Tas slepkav's par to te māse patencan un to tā nejouš nobuče. Tas te māse noiet tik varen kārst gar sīrd, ka viš tā mīlīg uz to slepkav paskates. Tas slepkav's to noredz un dome : "U zin ko? Te būt jāprouve griestes uz cit kom'!"

Viš iet tā mīlig pasmied'mes jo tujak to māse klāt un sāk tā smaid'dem run't: "Mīļe māsiņ! tu redz, kas tas pa smuk pil, cik te jouk dzīv'šen! Ko tu nu a to brāl'? A to tov te tik gaŗš laiks vie būs. U labāk mēs duiac te nevar't kopē dzīv't? Muns tad abem nekad nebūt gaŗš laiks. Man i noud's diezgan un tu var't nopirkt kād štāt vien tik tov tīk. Es tov nopirkt zelt pulkstiņ un zelt ar dimant izraibant's aproč's un vēl ko neko, ko tik tu vēl'tes."

Uz tādem soļ'š'nem tas mās paliek tāds nosarc's un domīgs. Un u tad to nu nezin, kād ārīg joun's meit ir uz to štāt un uz jounem puišem - uz brūd'g'nem? Tas mās tād maz brīsniņ i;adomes, gan tā noskounes, bet teic: "Nu ja, ja! Bet, kad brāl's atnāks un mūs ab's ieroudz's kopē, kas tad būs? Ko tad viš teiks?"

"Dar'sem viņam to paš, ko viš dares manem vienpacemtem biedrem, tad viš vairs nesac's nevien vārd un mēs var's dar't paš', ko vien tik muns tik."

Mās tād valad dzird'dem nosārk, palik vēl ilgāk dziļēs domēs. Un, kad tas slepkavs vēl apķeŗ viņ rok un to gloude, tad tas mās it tīr kā no joun apgūts, sasruc'nes un nospur'nes un tad teic: "Nu le tad tā ir! Es tad ir ar a mier; bet tad tu mane nekrāp un dod vis ko soles."

U te nevar redz't, kād traki joun's meit's? Viņ atdod brāl dzīveb un vis', kad tik dabe joun patīkam puiš par brūdgan. Slepkav's nosdiev'd'mes apsoles tur't vārd.

"Bet, kā tad tu to dome izdar't?" mās viņam prase.

Tas slepkav's teic: "Es zin it lab padom, kā to it viegel var's izdar't. Kad nu brāl's atnāks, tad tu izlieces dikt slims un teic , ka tov tā trīc rok's, ka tu it neko nevar dar't, un ka cits nekas tov nesmeķe, kā mīkst,s zemiņ'ogs. Pi tiem ogam i zaķ's klāt par sārg. Kad nu brāl's tur ies tos og's las't, tad zaķ's viņ' nobad's un viš muns neko vairs nevar's ne teikt ne āzliegt."

Kad nu vak'rē brāl's atnāc mājēs, tad mās izlikes dikt slims. Un, kad brāl's prase : "Kas tov kait?" tad viš brāļam atteic : "Man rok's i notirp'š uņ tā dreb, ka es it neko nevar dar't un man it nekas cits vairs nesmeķe, kā mīkst's zemiņ og's. Kad tu tos kād souj man var't salas't un es tos dāb't ēst, tad adar es gan tapt vesels."

Brāl's ju to e tic, kad mās teic, ka viš i slims un dome, ka tad ju būs jāiet uz mež tie og's las't. Bet par to slepkavs bleidig sarun'šen a to mās viš neko nezine un e nedabe neko dzird't. Jo kad tas brāl's ienāc iekš tē pilē, tad tas slepkavs paslēpes.

Tā nu tas brāl's āzgāj uz mež tos og's las't. Bet lēt viš nevare atrast tād's lab's ogs. Pa puš'dien'svid uz vien smuk pakalniņ viš uzgāj brīnam smuk's sārkan's un mīkst's zemiņ' og's. Bet tiklīdz ka viš sāk to pirme smuke og rout, te zaķ's klātnss un souc: "Tos tu nerouj! Tos tu nerouj vairs it nevien. tie man ciet jasarge. Un ja tu vēl vien paš iesdrošan'tes norout, tad es tev tūlitnes nobad's."

Brāl's viam atteic: "Ja tu man grib's bad't, tad es tev plint liks pi vaig un tev nošaus kā zaķ'!"

Līdz brāl's to vārd bi izteic's, ka tad viš zaķ nošous, tad zaķ's palik iten lēns un mīlīgs, līdze tam brāļam salas't tos og's un ne pēd so vairs no viņ neatstājes. Ab div viņ āzgāj uz to pil. Brāl's iedev māse tos og's un to zaķ viš ielik pilē vienē kam'rē. Tur zaķ,'s uz brā tā teic: "Če tov vien svilp; to tu jem no man un paglabe. Ja tad tov kād reiz uznāks kād's bēd's, tad tu tik papūš to svilpiņ, tad es tūlīt tov būs klāt un tev izglābs."

Brāl's nu āziet pi sov mās, tas nu zemiņ'og's saseides un i vesals. Vis to pouker viš tur paliek pi to mās, nosgules dien'svid un uz vakar teic māse, kad viš ies akal uz mež bišķiņ pacier'tes. Mās ir ar mier, le viš iet, tad viņam akal būs vaļ's dar't, ko viš grib.

Kad brāl's i proj'nes, tad mās akal iet pi to slepkav, dod vxņam lab poēst un teic tam, ka brāl's no mež atnāc's vesals, zaķ's viņam neko nav dares. Vin poēd'š lounag, viš nosgules dien'svid, tad palic's pi viņ vis pouker un uz vakar āzgāj's akal uz mež pacier'tes.

Tas slepkavs izbrīnes gan, kā zaķ's viņ nav nobades un nevare izsdom'tes, kas tur par vaini buis ; bet dar't neko nevare. Un nu viš teic uz to mās, le tas liekas akal vēl jo slims, un kad brāl's atnāk mājēs un pras, kas viņam kait, tad le mās teic, ka viņam akal ta paš nelaim klātes, un ka viš nu ieskāres melliņ' og's; tad brāl's viņam tos var't atnest un viš tos dāb't ēst, tad viš varbūt palikt it vesals. Slepkavs, māse tā izmāces, paliek sovē paslēptē vietē un mās āziet sovē ispē [ist'bē = istabā]. Brāl's atnāk mājēs it sebē vak'rē, viņ poēd vak'riņ's vēl viss lab un tie āziet gul't, katars sovē kam'rē.

No rīt brāl's piescēles, iet mās's aproudz't. Tas vēl gul un pukst. Brāl's nosbīstes un pras' : "Mās, ka tad tov nu akal kait?"

Mās nu izteic viņam vis tā, kā slepkavs viņam māces, ka viņam ta paš nelaim klāt akal un ka viņam brīnam ieskāres melliņ og's. Kad viš tos viņam var't atnest un viš tos dāb't ēst, tad viš gan tapt vesals.

Brāl's teic : "Kad tik vien ta vain, tad i jaiet. Es vakar tos zemiņ' og's mekl'dem uzgāj turpat brang's melliņ' og's."

Un viš gāj uz mež tos og's salas't. Nu bi tas slepkavs vēl to pieteic's klātnes: "Tos melliņ's sārge vilks; un kad viš to pirme og norous, tad būs vilks klāt un viņ riktig saplos's."

Brāl's mežē āzgāj's pi tiem melliņ' ogam, un tik ko viš sāk

pirme og rout, te vilks klāt un souc tāpat kā zaķ's: "Nerouj! un ja tu vēl vien rous, tad es tev' saplos's!"

Brāl's viņam atteic tāpat kā zaķam: "Ja tu man plos't rāks, tad es liks sov plint pi vaig un tev nošous."

Tiklīdz kā brāl's to vārd izteic's, vilks paliek iten mīligs, vēcan ar ast kā suns, palīdz brāļam salas't tos og's un tad iet viņam līdz uz pil. Brāl's āznes māse tos og's un vilk ieved tē pašē kam'rē pi to zaķ, bet viš tam zaķam neko nedare.

Mās no tiem melliņ' ogam paliek akal brang vesals un brāl's pi viņ' to pouker pavad tāpat ka citēs reizēs. Uz vakar v iš iet akal uz mež pacier'tes. Mās nu āziet akal pi sov mīļ'ke, pi slepkav, un tam pateic, ka brāl's akal no mež atnāc's brangs, vesals, un vilks tam it neko nav dares. Tas slepkavs izbrīnes gan, kā tas var būt, kā viņ' bur'skunst, kas viņam mūžam ir izdeves, tagad i palic's tāds nespeicigs.

Bet te nu būt!" viš teic uz to mās, "paprouve vēl šoreiz, tad redz's, kas būs. Noslieces vēl slims a to paš slimeb un teic brāļam, ka tu nu gouž kār't ķirš' og's, le viš iet roudz't tos kur dāb't. Pi tiems būs par sarg lāc's klātnes."

Brāl's atnāk vak'rē seb mājes, tie ab kopē poēd vak'riņ's un kā ju katar reiz tie iet gul't katars sovē kam'rē. No rīt brāl's piescēles, iet mās roudz't - tas akal i dikt slims: - brēc, ka viņam tas rok briesmig tvinkst un ka viņam tur nekāds cit's zāl's neģeld, kā lab's brūn's un mīkst's ķirš' og's. Varbūt, ka viš tepat pilsdārzē kādē vai'smalē tos var's dāb't. "Bet, mīl bāliņ', ej tu tūlīt, man tas rok' tā deg, kā ug'nē, ka es nemaz nevar izciest. Steidz aš, aš sarout tos og's, tad nāc āter apak'ļes!"

Brāl's āziet, pastaiges pa to pils liele dārz un vienē vai'smalē atrod brīnum smukes ķirš' og's. Bet tik kā viš pirme og rouj, te lāc's klāt un viņam uzsouc: "U tu traks! Kā tu te drīkst og's rout? Un ja tu vēl vien og rous, tad es tev saplos's gab'lēs!"

Brāl's viņam atbild tāpat kā katar reiz: "Kad tu man' grib's plos't tad es liks sov plint pi vaig un tev nošous."

Lāc's uz tādem vārdem paliek tāds lēns un mīligs kā vilks un zaķ's, neatstājes no brā ne sol, pēd - līdz brāļam salas't tos og's. - Viš māk lab kāpt uz kokem, viš uzkāp tam ķiršam pašē galē, norouj tur tos vissmukes un visgārd'kes og's, iedod tos tam brāļam, le tas nes sove māse. Kad brāl's iet uz pil, tas lāc's iet viņam lidz un viš to ieved tē pašē kam'rē pi to vilk un zaķ; bet viš tiems neko nedare. Nu brāl's ieiet pi sov mās un iedod viņam tos og's. Mās apēd tos og's un nu ir vesals kā rutk's. Viņ ab nu poēd lounag un tad viš māse teic, ka ies pastaig'tes pa to liele pilsdārz, tas viņam varen patīkam. Kad brāl's āziet tad mās ieiet pi sov mīl'ke un teic: "Tov bur'skunst neko nelīdz! Brāl's atnāc akal tāds pats vesals un brangs kā buis un atnes' man tād's smukes, mīkstes ķirš's, ko es apeid'. Če tov e vēl vien', pasmeķe, tad tu redzs, kas pa gārd, ka tīr vis mēl var āzrīt."

Slepkavs lab brīsniņ padomes. teic: "Nu man vēl vien skunst ir; ja viš to e vēl var's uzvar't, tad viš i gan vīrs. Liekes tu akal tāpat slims kā ikreiz's un lūdz, le viš tov atnes vīn' og's. Tur tūs louv par sarg. Nu redz's, u viš to var's?"

Mās nu izdare vis tāpat kā katar reiz un lūdz brāl, le viņam atnes vīn' og's, tad viš taps pilnig vesals. Brāl's klous e vēl un iet mekelt tos vīn'og's. Turpat pilsdārzē, tē soul'spusē, viš uziet smuke pakalniņ, tur i vīn kok un tie i pilla lielam vīn' og čekam. Viš iet klātnes, izsprieces pa tiem labam čekam; bet tik ka viš vien grib rout, te louv klāt, uz souc tapat kā tie cit, un ja viš neklous's, tad viš to saplos's lupat, lup'tēs. Bet tas brāl's viņam atbild tāpat kā tiems citem. Tas louv dzird'dem tād's vārd's, ka tas vīrs sol viņ nošaut un redz'dem, ka viš sāk cal't sov liele plint, paliek tāds pats lēns un labs, kā tie cit zvēr, palīdz rout to og'čeks, iet iīdz tam brālam uz pil un tas viņ ieved pi tiems citem zvērem, bet viš tiems nevienam neko nedarē. Brāl'.s nu ienes māse tos vīn'og's, tas tos jem tūlīt un apēd, un paliek iten vesals un teic: "Mīļes bāļiņ, nu es i vesals un stipars kā louv."

Brāl's viņam atteic: "Lab', lab'! Es peic sov paradam grib't akal pastaig'tes, bet kad tu tik tad akal nepaliek slims?"

"Nē, nē! mīļe bāliņ, nu es ne mūžam vairs nepaliks slims nu tu var droš iet pastaig'tes, cik ilg vien tov tik tīk. Es pa to laik roudz's nopīt tov joun's kāj' uzsienam's."

Brāl's āziet pastaig'tes un mās iet akal mudig iekšē pi sov mīļ'ke un pateic tam, ka brāļam nekait un nekait nekas, viš tāds pats vesals un brangs kā ju mūžam. Tad tas slepkavs teic tā: "Mīļe, kad rītvakar tovs brāl's i mājēs, tad paprouvē, cik stipars viš e īst' i! Pajem zīd dieg, liek viņam sov's rok's āzlikt āz mugar un tad tu viņam tos rok's sasien a to zīd dieg, tad liek viņam rout sav's rok's vaļē. Ja viš var to zīd dieg pārrout, tad jem vesal zīd dieg' gabal un a to viņam tos rok's sasien āz mugar tapat ka a to dieg, tad redz's, ko viš tad dar's."

Otrē vak'rē, kad brāl's atnāk mājēs no sov's pastaig'š'nes, mās nav vis vairs slims, bet it printlig nāk brāļam pret tā run'dem: "Mīļe bāliņ, mēs nu tād laik te pilē būdam' i labāk un treknāk ēd'š, neka mājēs, tapeic es nu grib't paprouv't, cik stipars tu e tagad i, u tu būs e doudz stipraks pa.lic's, neka tu bi? Āzliek sov's rok's āz mugar', tad es tos sasies a zid dieg, redz's, u tu to var's pārrout."

Kad mās tos rok's viņam sasēj's, tad viš souc: "Bāliņ, rouj nu!"

Bāliš a vien' rāvan' pārrouj to dieg puš un viņam rok's i vaļē. Bet nu mās uz viņ sak': "Āzliek vēl tos rok's āz mugar'!"

Brāl's āzliek. Nu mās tos rok's sasien a vesal zīd dieg' gabal' un tad teic: "Bāliņ, rouj nu!"

Bāliš nu izroustes gan kā nekā, bet nevar vis pārrout. Mās nu iet un attais tos dur's no to kamer, kur tas slepkavs iekšē. Tas nu iznāk ārē, pieiet pi to brāl un teic: "Ko tu manems vienpacemt biedrem dares, to es tag'tes tev grib atdar't!"

Brāl's redz'dem, ka nu citād neka vairs nevar glābtes, sāk to slepkav lūgtes; bet tas atteic: "Te vairs nelīdz ne lāst, ne pāter -tov jāmierst!"

Tad tas brāl's gouž nospūšes un teic : "Kad nu jāmierst, tad jāmierst un nekād žēl'steb' vairs nav, tad atvēl man jal sov tēv dot svilpiņ trīsreiz papūst."

"To nu gan, kad tu tik varen vēles," tas slepkavs atteic. Bet kad viņam bi tie rok's āz mugar sasiet un viš pats neko nevare dar't, tad viš lūdz mās's, le vinam to svilp izjem no svārk kabat. Mās izvelk to swilp no svārk kabat un to pūšam gal iebīd viņam mutē un teic: "Pūš nu, bāliņ!"

Tiklīdz kā bāliš sāk pīrst, sprāgst vaļē tie dur's no to kamer, kur tie četer zvēr bi iekšē, un tie vis a joņem ārē. Zaķ's aš klāt pi to rok sasinam, pārkož to zīd dieg'gabal puš', un rok's paliek vaļē. Vilks kā ķer to slepkav no mugur's pus - to nogāž gar zem un tad pārkož rīkel, un lāc's sagrāb to vēl spārd'mes slepkav un to izsviež pa log' ārē. Nu tie zvēr vis rune kopē, ko a to mās dar's. Tas brāl's teic: "To paš, ko jūs dare a to slepkav!"

Tad tas louv sagrāb to mās un saplose turpat dzīv un izsvied pa log ārē.

Kad nu viņ to bi padareš, tad tas brāl's a tiem četrem zvērem izgāj no to pii ārē, pamet to pil tukš un aizgāj proj'nes tāļ, tā pi vien ķēniņ par gan. Tam ķēniņam bi trīs meit's, smukes, skaist's princes's. Nu es nezin', u tas tēs, tas ķēniš, kād's mant's dēj tā bi nolīdz's, adar tas vells viņam a var' uzkrīt, to es nezin', bei to es tik zin, ka tam tēvam sov's trīs meit's tam vellam buis jānodod, un tad ķēniš i buis apsoles tos sov's meit's viņam nodot. Peic tam ķēniņam gan i buis žēl, ka tā apsoles, bet nu neko vairs nevare dar't.

Kad tas brāl's ar sovem četrem zvērem pi to ķēniņ atnāc, tad viš uz to brāl tā teic: "Man sov's trīs meit's ir apsol’t vellam; bet ja tu tos var't izglābt no vell nagem, tad es tov viņ's vis's trīs atdod par sievam."

Brāl's a sovem četrem zvērem sole paprouv't, varbūt, ka var't izglābt -tad viņam būs liel laim: viš uz reiz dāb't trīs ķēniņ meit's par sievam.

Kad nu bi tas vakars, kad tas pirme meit bi jāved projem, tad brāl's a sovem četrem zvērem nostājes pi to kaln, kur vellam jānāk ārē un gaide, li kam to meit atved. Uz paš pusnakt atbrauc kučers un atved to vece meit. Tūlītnes nu e kalns notrīce un vells a sešam gālam izskrēj no to kaln ārē un grib to meit sagrābt un vest projnes; bet brāl's a sovem četrem zvērem kāp vellam pret un sāk a viņ koutes. Un nu tie koujes, ka zobiņ' skan un viss kalns trīc. Vells dabe daž's spēran's no to brā zoban, sāk briesmig rūkt un tas louv sāk e rūkt un tas lāc's ņaud't, tas vilks koukt un tas zaķ's ūkš't, tā kā tur bi tāds lērams, ko nevar ne izteikt. Bet tas brāl's a sovem zvērem uzvare to vell: nocirt viņam tos gāl's un izrāv no visam tām gālam tos mēl's, uzvēr tos uz snor' un dev vilkam nest. Vells pazūd un tas jsēniņ meit palik' dzīvs un vesals. Vilks nes, nes tād' gab'liņ tos mēl's, tad teic, ka viņam paliek karst un nevar vairs panest. Tas brāl's teic : "Kad tu vairs nevar panest, tad apliksam viņ's tcpat apš to liele akmiņ', le viņ' tur stāv likam mēs par visam trijam meitam būs izkav'šes:"

Nu vis iet nosgul'tes un no rīt brāl's iet akal sovēs goj' ganēs. Otrē vak'rē ķēniņam jāliek vest akal to otre meit. Brāl's a sovem zvērem ir akal pi kaln un gaid. Pa paš pusnakt redz, ka brouc. To otar meit atved ķēniņ namiķ's. Līdz šim atbrouc, tū lītnes e kalns notrīc un vells a deviņam gālam nāk rūkdam no kaln ārē un grib a jon skriet pi tiems ratem klāt un izrout to meit ārē. Bet tas brāl's ar sovem zvērem āzkrīt viņam priekšē un tie sāk nežēlig' koutes, ka zobiņ žvīkst un kalns brikst un vis tie zvēr tais vēl niknāk, troksen nekā to pirmē reiz. Tas brāl's ar sovem zvē rem uzvar akal vell - nocērt viņam tos gāl's, izrouj visam de viņam gālam tos mēl's un noliek apš to akmiņ. Meit' paliek akal dzīvs un vesals. Vis iet nosgul'ies un tas brāl's no rīt iet akal goj'ganēs.

Trešē vak'rē tam ķēniņam jāliek vest tas treše, joun'ke, meit. Tas jāved suliņam. Tas brāl's a sovem zvērem ju kalnē gaid. Pa paš pusnakt tie man, ka kalns sāk trīc't. Tie skates - ja, redz', ka sulen's brouc un ved to treše meit. Kalns notrīces diktāk' un vells nāk ārē a dujpacemt gālam. Nu viš vēl a jo lielāk jon grib skriet pi tiems ratem klāt, bet tas brāl's a sovem zvērem skrej viņam pret un sāk akal a viņ koutes un tik niken, ka no tiem zob'nem izsprāg dzirkstel's ārē un no to kāj spārd'šnes cēles liel put'ke un dūm no to kaln un tie zvēr taise vēl trakak dump, neka tos div's reiz's, tā kā vis puten sāk brēkt un skrēj ārē no sovam ligzdam. Tad tas brāl's uz vienreiz kā velk a sov zoban, tad e vellam gāl's sprāgst kā knop's zemē. Vells sagoarst un brāl's ir uzvares. Tas nu izrāv akal visam gālam tos mēl's un dev vilkam nest. Tas āznes' un aplik tos er apš to akmiņ. Nu tie vis bi tād' nogur'š un apsgulēs un āzmīg cietē miegē.

Bet nu tiems trīs puišem, kas tos ķēniņ meit's dzīv's un vesal's āzved apakļes, paliek žēl, ka tas brāl's nu dāb's vis trīs tos smukes princes's par sievam. Tie sarunes kopē, kadē vīzē viņ var't dāb't to brāl nokout, tad tam ķēniņam pateikt, ka viņ tos meit's ir izglāb'š, un tad katars dāb't to meit', ko pats i ved's, par siev. Ja, to norune'š, viņ gāj mekelt, kur tas brāl's i palic's. Tie viņ atrad, ka viš a visem sovem četrem zvērem bi nogāj'š no to kaln zemē un apsgul'šes apš smukem krūmem un ciet āzmig'š. Nu tie klusiņes pielīd klātnes un nocirt tam brāļam to gāl. Nu tie priecig āzgāj uz pil un dome, ka nu tiems katram smuke siev būs rokē. Bet nekā.

Peic kād laik tie zvēr atsmostes un skates, kur viņ kungs, tas brāl's, gul? Un ieroug, ka tas i pagalam un gāls nocirsts. Tad. tie sāk pillē kaklē bļout un koukt. Bet tas louv tos apklus'ne un teic, le nebļoujes tik dikt, tas neko nelīdz. Kam gāl nocirsts, to a nekad bļoušan vairs nevar uzmodant; le tie labāk klous viņ padomam, viš zin tād's zāl's, kad a tiems apsmēre to pušam un tad pieliek to gāl klāt, tad tūlītns paliek dzīvs un vesals. Bet kuŗš ies tiem zālem pak'ļē? Tie i uz leiš rob'žēm. Vis tā nospried, ka zaķam jāiet: viš i labs mudīgs un viņam i lab liel leicen un var par visem žogem un valkem viegel pārlēkt. Bet zaķ's iesouces: "U jūs trak, man' raid'dem'! Kad ciem suņ man paman's, tie man āztrieks ne zin kur projnes un kas tad būs? Es nevar iet, le iet vilks!"

Bet tas atteic: "Man i tād liel biez vill un tagd i tāds kārsts laiks, es var pagalm nosust, kas tad būs? Le, iet lāc's!"

Tas sasrūc' nes un teic: "Man ju tas pats posts, kas vilkam jūs redz, ka man i vēl jo biezaks un siltaks kažaks neka vilkam. Cik tā es a tād kažak' tādē karstē laikē var paskriet? Un li leiš' rob'žem i labs gab'liš ko skriet."

Nu tie vis skates cits uz cit un neviens neko vairs nesace. Tad louv teic: "Es jau redz, ka te nekas cits neatliek, ka man pašam būs jāiet un es cere pa stund laik būt apak'ļes. Ilgāk e nevar kav'tes, jo kad tie asiņ dābe apžūt, tad tie zāl's neko vairs nelīdz."

Louv nu satais lab's leican's un projnes kā vēš. Un riktig, peic stund's laik louv i apak'ļes. Nu tas louv tūlītnes a tām zālēm apsmēre to pācērtam viet, piespied to gāl klātnes, tas āter sadzīs un saoug un tas brāl's aš palik dzīvs un vesals. Nu viš redze gan, kād bleideb tie ķēniņ]oud's pi viņ bi izdareš! Viš tūlītnes āsūt e ķēniņam ziņ, ka ne viņ puiš, kas tos viņ princes's pi vell atved, bet viš i tas vīrs, kas viņ's izglāb's. Tas ķēniš to e tūlīt tice, jo viš ju diezgan zine, ka viņ puiš nebūt ju nav tād varen vīr, kas var't uzņemtes a vell koutes. Nu viš kuč'rem lik āzjūgt sov's zirg's un rat's, broukt tam brāļam pak'ļē un to atvest ķēniņ pilē, le viš pats viņ dāb't lab apzskat'tes, kas viš tad tāds a i par kukiņ, ka vare's vell užvar't un viņ bēn's izglābt?

Tas brāl's bi a mier! Nu viš āzbrouc pi ķēniņ pilē. Ķēniš viņ sajem a liel god, ieved sov ēs spožēs ist'bēs, apseid'ne sov blak'mes un izprase viņam vis, kā viš to i vares izdar't. Tas brāl's to nu viņam gal no gal izstāste, cik nikans un varens i tas vells un cis nāvig viņam a to buis jāskoujes, likam to vare's uzvar't. Tad viš ķēniņam parāde sov's skrambēn's rok's un ģīm un teic: "Pou, kā viš man's rok's un ģīm i noploses asiņēn's, jo kur viš a sovems lielem nagem dābe grābt, tur izrāv a vis gabal ārēs."

Ķēniš to vis apzskates, ndspūtes un teic: "Tu i gan liels varens vīrs un i pilnig izspelnes man jounke meit par siev! Tas ir e tas smukes un lab'kes no visem tiem trijem. Es dome, ka tas tov e labak patiks."

Tas brāl's bi a to a mier un tas ķēniņmeit bi a brāļ' er a mier, un tā tad tas viss nozbeidzes lab un priecig.

Ķēniš nu viņems liek iztais't liel's bagat's kāz's; pats prieces līdz. Un kad tie kāz's bi nodzert un tas brāl's a sov joun siev taises iet projnes, tad tas ķēniš viņems vēl iešķiņķe vien no savam smukam pilem, kur viņ vare nu jouk, mīj un lustig dzīv't vis mūž. un tad viš tiems vēl piedev iiele gabal no sov valsteb, le viņems i pārtikšan nu nekas netrūkst.

Kad nu viņ tur vien vesal nedal bi izdzīv'šes, tad tas brāl's atceres pa sovem zvērem. Viš gāj tos uzmekelt un tos atrad turpat pi to kaln, kur tiems bi tas vell karš. Tur tie stāve un gaide uz viņ. Tas brāl's viņems patenc'ne par to lab palīdzet un prase, ko nu viš nu var't tiems par to labam atlīdzant. Tie atteic: "Muns nekād atlīdzenšan nevaig. Mēs bi deb'sēs apzvain'šes un tad Dies mūs nosvied te zemē, le mēs te izciešam par sovems grēkem. Un tas muns bi pa tīr laik kav'kel, kad tev dābe tādē notē palīdz't."

Nu tie viņam atdev ardievs un tad pazcēles spārnēs un aizskrēj pa gals projnes.