1. A. 315. 304. Pogu Jānis, Bechmanis, Brambergā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 126, 5 AŠ, II, 98a.

Viens ķēniņš aizgāja kaŗā, atstādams jaunu sieviņu mājā. Bet no kaŗa vairs nepārnāca un nu pavalstnieki iecēla jaunu ķēniņu. Šis jaunais ķēniņš pret agrākā ķēniņa atraitni bija negants.

Viņš iespostīja to lielā mucā un palaida jūŗā, lai peld. Muca sapeldēja ilgus laikus tālu, tālu pa jūŗu un ķēniņienei mucā piedzima dēls, vēl liels izauga, kamēr tur peldēja. Bet kādā dienā sacēlās briesmīga auka, tā izmeta mucu malā un tik dikti brāza pret akmeni, ka izsprāga dibens un šī ar visu dēlu izkļuva Dieva pasaulē

Ķēniņienes dēls bija aplam stiprs; tas nu sarāva kokus ar visām saknēm, uzcēla māju, kur mātei dzīvot, un pats katru dienu gāja medīt lielajā mežā. Un ko viņš tur nesamedīja? Bija gaļas, ka ar māti nespēja ēst vien. Bet nu māte sūrojās, ka gala bez maizes esot apnikusi. Lai papūlējoties maizi kur sadabūt!

Tad dēls aizgāja maizes meklēt, pieteikdams mātei, lai no Dieva puses te svešā pasaulē nekur ārā neejot no mājas, kamēr nebūšot pārradies biedros. Labi.

Nu viņš gāja, gāja un iekļuva tādā ērkšķu dangā, ka ne pa labi roki, ne pa kreisi vairs uz priekšu tikt. Bet dangā auga aplam resni, pareti ozoli. Viņš izrāva to resnāko, aizlika ieejai krustiem priekšā kā kārtus un apgulās kā sētā, gaidīdams, kas nu labs nāks.

Nāca arī. Divpadsmit laupītāji nāca ar smagiem nesamiem. Maizi tie nesa. Bet atnākuši pie resnā ozola stumbra - nekur tikt. Pāri nespēja pārkāpt, apkārt pa ērkšķiem nejaudā apiet. Tad ķēniņienes stiprais dēls uzlēca uz ozola stumbra, sacīdams laupītājiem: "Ja atdosit maizi, pacelšu ozolu; ja ne, kāpjiet paši, ja varat!"

Laupītāji atdeva maizi, šis pacēla ozolu no ejamā teka un pienesa mātei maizes vai cik.

Bet otrā dienā viņš atkal piesacīja mātei, lai no mājas neizkustot, un pats aizgāja medīt. Gāja, gāja, krustiem, šķērsām atrada lielu ezeru, kas mutuļu mutuļiem vārījās, un ezera malā vēl lepnu jo lepnu pili. Iegāja pilī, ieraudzīja vecu veceni ēdienu vārām, un veci uguni kuram. Prasīja ēst večiem. Tie negribēja, negribēja dot - iedeva taču. Bet līdz labi paēdis, vecene skubināja ciemiņu projām steigties. Pārnākšot viņas dēli, varot nelabi klāties un kā nekā tur baidīja. Tomēr stiprais ķēniņienes dēls ne un ne - viņš ielīdīšot pagultē, vai tad itin viņas dēli tik zvēroti būšot? Labi. Un pret vakaru pārnāca divpadsmit vecenes dēli ar bagātu laupījumu. Vecene bija ragana un vecis liels burvis. Tad ragana smiedamās pacēla gultas segu un rādīja ar pirkstu, kas pagultē slēpjas. Bet ķēniņienes dēls izšāvās kā bults no pagultes, iestājās laupītāju pulkā un teica, lai šim dodot to asāko dunci, būšot parādīt jaunu gudrību. Iedeva. Un nu bija jaunā gudrība gatava. Visiem divpadsmit apcirta galvas, bet veceni ar veco iebāza ādas maisos. Pēc tam izkurināja krāsni un iemeta veceni tur, lai pasildās, ja nava par karstu. Vecene krāsnī tā sprāga, ka krāsns gabalu gabalos sašķīda ; bet veci, to nemeta krāsnī, pakāra [pakarināja] maisu laukā pie pils vārtiem un tad gāja mājā.

Pārgāja mājā, iestāstīja mātei, kas tur par varenu pili, lai nākot tur dzīvot! Labi, gāja arī.

Un nu māte dzīvoja pa pili, šis atkal pa dienām medīja pa mežu.

Te vienu dienu māte, gar pili pastaigādamās, ierauga maisu un maisā izdzird balsu, lai jel, ja ne vairāk, ar adatu pārduŗot maisu un laižot šo ārā, slāpstot nost. Māte, nekā jauna nedomādama, pārdūra. Bet burvis tūdalin palika par mušu, izlīda pa caurumtiņu no maisa, pārvērtās par skaistu jaunekli un apbūra māti tā, ka šij tūlin domas skaisto jaunekli precēt. Bet burvis tad tik(ai) solījās ņemt, ja apsoloties savu dēlu nogalināt, un to varēšot viegli izdarīt tā. Kad vakarā dēls pārnākšot no meža, lai šī tad izliekoties slima un ierunājot, ka tikai ar vilka pienu varot atveseļoties, gan tad vilka māte to saplosīšot, kad pēc piena iešot. Labi, pārnāca dēls: tā un tā - māte tur kunkstēja. Tā dēls tūlin prom uz mežu pēc vilka piena. Aizgāja, gribēja vilcieni šaut. Ši lūdzās kā traka, lai nešaujot, te esot piens un nākamās dienās vēl palīdzēšot, kur vien varēdama. Labi, pārnesa pienu un atdeva mātei.

Bet otrā dienā dēls pārnāks no meža, māte vēl slimāka - nu vajagot lāču pienu. Aizgāja pēc tā piena, lāciene atdeva pienu un atkal tāpat apsolījās.

Trešā dienā dēls pārnāk no meža, māte vēl slimāka - nu vajagot lauvu pienu. Aizgāja pēc tā piena, lauviene atdeva pienu un atkal tāpat apsolījās palīdzēt.

Bet ceturtā dienā māte vēl slimāka un nu burvis bija pamācījis, lai sūtot dēlu apakšzemes pilī pie velna. Tur augot ābele ar sarkaniem āboliem, lai divus no tiem pārnesot, tad patiesi būšot vesela.

Labi, dēls gāja. Bet pa mežiem iedams, satika neviļot to pašu vilku māti -- kur ejot?

"Eimu apakšzemes pils dārzā pēc āboliem!"

"Ai!" vilka māte iekaucās, "esi uzmanīgs! Tā pils ir velna pils un dārzā pie ābeles ir pieķēdēta viena ķēniņa meita. Tiklīdz nu kāds pie ābeles ķeras, ķēniņa meita iesaucas, velns skrien no pils un saplēš ābolu ņēmēju smalkos gabalos. Bet atpestī meitu pirms no ķēdes, soli vēl to precēt, tad viņa nesauks velnu ne lūdzama, drīzāk pamācīs tevi, kā var pašu velnu pārspēt un ko visu ne ?"

Vilku māte nu parādīja ceļu uz apakšzemi un šis steidzās turp.

Nogāja dārzā - ja: ķēniņa meita stāv pieķēdēta. Tā tūlin atraisa ķēdes, apsolās precēt un vaicā, vai te neesot velns, un kā tādu pārspēt?

Tā un tā, šī izstāsta, lai ieejot pilī, tur pirmajā istabā būšot divi traukos stipruma zāles, divi atkal nestipruma. Lai sadzeŗoties stipruma zāles un ejot otrā istabā, tur būšot smagais velna zobins. To lai paņemot un steidzoties trešā istabā, kur velns gul, un lai cērtot ko jaudot velnam pa galvu ar smago zobinu.

Labi, dēls iedzēris stipruma zāles, paķēris zobinu un kā cirtis velnam pa galvu, galva kā vecs pods ieripojusi kaktā. Un tiklīdz velns bija pagalam, tā pils ar visu dārzu pacēlās pirmā brangumā zemes virsū ar visiem ļaudim, ar visiem dzīvniekiem un mantu Nu ķēniņienes dēls sarāva labu tiesu sarkano ābolu un steidzās pie mātes uz burvja pili.

Rītā dēls atkal aizgāja medīt. Nu burvis izlīda no krāsns pie ķēniņienes it sapīcis un pukojās: "Vai tas nav posts? Tavu dēlu ne pats velns nevar paraut! Bet nu vēl viens līdzeklis man zināms. Uzvedini tu savu dēlu kārtis spēlēt un norunā tā: kam cūkas, tam sasien rokas ar sarkanu zīda lakatu. Ja nu tu paspēlēsi, viņš sasies rokas tev paviegli; bet ja viņš paspēlē, sasien labi cieti uz muguras!"

Labi, vakarā dēls pārnāca - šī tūlin: "Iesim uz cūkām! Iesim uz cūkām! Un kuŗš mēs paspēlēsim, tad sasiesim rokas ar šo zīda lakatu."

Dēls neko - iet arī. Bet burvis apbūra viņu, ka bija jādabū cūkas, un nu māte sasēja tam rokas pa muguru tik cieti, ka sienamais iegrauzās miesā jo dziļi. Viņš iekliedzās sāpēs un gribēja sienamo saraustīt, bet nu iegriezās līdz stilba kaulam miesā un nekā vairs darīt. Bet tas vēl nekas. Pašu bridi izlēca burvis ar kvēloši nodedzinātu dzelzi un izdedzināja dēlam abas acis. Pēc tam paņēma aklo aiz sasietām rokām, aizveda uz mežu un piesēja pie resnākā koka, lai tur zvēri un putni to apēstu. Nu dēls bija nagos pavisam. Bet par laimi otrā dienā brauca vezumnieki tur gaŗām un nelāgā ceļā bija piepūlējuši tā zirgus, ka pavisam nostājās un vezumi sagrima. Nabaga dēls, vezumnieku balsis izdzirdēdams, sāka visā spēkā aurēt, lai palīdzot. Vezumnieki sanāca, pārgrieza sarkano zīda lakatu, atpestīja aklo no koka un aizveda pie saviem vezumiem. Šis nu stāstīja savas bēdas, vezumnieki savas. Bet aklais atteica: "Jūsu bēdām varu palīdzēt. Sasieniet vezumus vienu otra galā, es tad visus uz reizi pārvilkšu purvam pāri."

Un nu dēls iejūdzās pirmos ratos un izvilka visu ratu rindu kā nieku uz cietu ceļu. Nu ceļinieki uzsēdināja aklo palīgu uz vezumu un veda līdzi. Brauca, brauca, te meža vidū piegadījās vilku māte, lāču māte, lauvu māte un smilkstēja un vēdināja ar astēm.

Bet drīzi lauvu māte apdomājās, aizskrēja projām, tikai tās divas vien palika un pavadīja neredzīgo.

Un no ceļiniekiem ķēniņienes dēls dabūja dzirdēt, ka viņi vedot tās ēdamās lietas kādam varenam ķēniņam, kuŗa princesei drīz būšot kāzas ar kādu slavenu princi, kas pašu velnu nokāvis un tā valsti un pili no apakšzemes izrāvis gaismā.

Kamēr šie tur izstāstīja, te pestītā pils arī vairs nebija tālu un - kas vēl - lauvu māte arī bija atpakaļ ar veselības zālēm uz mēles. Tā uzlēca vezumā pie neredzīgā, aplaizīja acis. Viņš palika redzīgs. Aplaizīja sabrūcētās rokas, tās palika veselas.

Nu ķēniņienes dēls iegāja pilī un satika priekšistabā savu brūti, ķēniņa meitu. Tā, nabadzīte, izstāstīja, ka cits precinieks viņai uzbāzies, teikdams, viņš tas īstais pils izglābējs, kas velnu kāvis. Kamēr šie tur runāja, pats ķēniņš patlaban iznāk ar blēdi priekšistabā un nu princese rādīja tēvam īsto glābēju. Blēdis vēl gribēja stīvēties; bet ķēniņienes dēls sadusmojies meta tam tādu ķezi gar ausi, ka nelietis uz reizi izputēja.

Nu ķēniņš tūlin gribēja, lai dēls kāzas nosvin ar viņa meitu; bet šis atteica, ka šodien, vai rītu nevarot, gribot iet vēl savu māti apraudzīt.

Labi, dēls aizgāja ar savām biedrenēm : vilku māti, lāču māti, lauvu māti. Un pa ceļu vilku māte tad izstāstīja dēlam, ka visa nelaime caur burvi notikusi, kas tā un tā viņa māti apbūris.

Pateica arī, ka burvis -- kad šis nu pie mātes tagad aiziešot - būšot pārvērties par blusu un ielīdis mātes kreisās kājas zeķē. Labi.

Un līdz nu dēls pārgāja pie mātes, tā tūlin prasīja: "Kur tas burvis?"

Māte liedzās, ka nekā nezinot. Tad dēls pavēlēja zvēriem māti saturēt un kreisās kājas zeķi nomaukt. Nomauca, aizsēja zeķei galu, izkurināja labi karstu krāsni un iemeta zeķi krāsnī. Burvis sāka čūkstēt un degt un sprāga tik dikti, ka krāsns gabalos sašķīda.

Burvi nomaitājis, dēls sāka skatīties : kur māte ? Bet tā jau bija atradusi galu ezerā un putrā savārījusies.

Nu dēls tencinādams atlaida zvēru mātes un steidzās atpakaļ pie brūtes kāzas svinēt. Pēc kāzām viņu izsauca par jauno ķēniņu.