2. A. 315. 304. O. Ošupis, Gulbenē. LP, VI, 126, 8. AŠ, II 98b.

Kāda māte mirdama sacījusi uz savu vienīgo dēlu: "Dēls, še tev šī mana kurpīte; un kad tu kādreiz jāj sievas meklēties, citas nepreci, preci to meitu, kam otra tāda kurpīte pretim."

Labi. Otrā, trešā gadā pēc tam dēls braucis meklēt līgavu. Nobraucis vienā mājā - izskrējusi jauna meita pretim: kaut jel kādam cilvēkam būtu bijusi otra tāda kurpe, kā viņai tā viena kurpe zem gultas, tad šī būtu valkājusi dziedādama!

Tad dēls izņēmis no kamanām savu kurpi un iegājis meitai istabā līdz: vai būšot līdzināties otrai kurpei vai ne? Izvilkuši no gultas apakšas, ir līdzīga. Apāvusi kājā - dēla kurpe uz mata tāpat laikā kā šās pašas kurpe. Nu neko vairāk - jāprecas. Un apprecējās abi divi.

Bet kad danācis dzemdējamais laiks, dēla sievai bijis kauns un viņa aizgājusi uz mežu. Tur viņai piedzimis dēls un to iesaukusi par Neveicamo Jānīti.

Neveicamais Jānītis audzis acim redzot un, pa mežu skraidīdams, izmācījies labi šaut.

Reiz Neveicamais saņēmies ar māti iet pa mežu, cik tālu vien ietiksies Gājuši - dagājuši pie lielas pils, tur nebijis nemaz durvju. Bet viņš gājis pilei riņķī un ieraudzījis taču durvis slepenā vietā, tās bijušas aizslēgtas cieti jo cieti.

Nu nogulies zemē, dalicis kājas pret durvim un kā spiedis, izspiedis pavisam laukā. Iegājuši iekšā, atpūtušies; tad atstājis māti pilī un pats aizgājis pamedīt, lai abiem ir ko ēst.

Bet par to laiku, kamēr Neveicamais Jānītis mežā, atnācis uz pili melns kungs - tas bijis velns - un prasījis mātei: "Kas tevi laidis te pilī?"

Šī atteikusi: "Neveicamais Jānītis!"

Tad velns nopietnībā sacījis: ja māte pie šā nākšot, tad atstāšot dzīvu, ja nenākšot, tad nositīšot!

Šī apsolījusies.

Bet ne visai ilgi, te nācis Neveicamais Jānītis mājā. Velns to manīdams, nu mācījis šā, skubinājis tā. Pēdīgi ierunājis, lai paliekot slima un lai sakot Jānītim: šī citādi vesela nevarot palikt -vilku, lāču, lauvu piena vajagot. Un lai ejot uz to un to kalniņu, tur zvēriem būšot sapulce, tur piena dabūšot.

Neveicamais Jānītis aizgājis kalnā, aiztupies aiz lazdu krūma un gaidījis zvērus sapulcējamies. Gaidījis, te lēkuši šādi zvēri, tādi zvēri un pēdīgi lēkušas zvēru mātes katra ar divpadsmit bērniem. Tad viņš kliedza uz tām zvēru mātītēm: "Es jūs šaušu!"

Bet mātītes skrēja klātu un lūdzās, lai saudzējot, šās došot piena, cik vien šam vajagot, un vēl katra vienu bērnu līdz. Labi, viņš tad pieslaucis pilnu slauceni piena un paņēmis no katras zvēru mātītes vienu bērnu līdz.

Un tikko nu nācis pret māju, velns pilī palicis par adatu un ielīdis aizkrāsnī. Neveicamais Jānītis ienācis ar zvēru bērniem iekšā un tā tūlin zvēru bērīti likušies krāsnī, izjaukdami to drupatās. Bet Jānīša māte sākusi kliegt, kur nu sildīšoties? Krāsns pagalam! Tad viņš apsauca savus zvēru bērnus un devis mātei pārnesto pienu dzert. Šī izdzērusi gan, bet vēl vesela nepalikusi. Lai dodot šai ābolu, velna dārzā audzinātu, tad būšot vesela! Nekā cita darīt, paņēmis savus trīs zvēru bērnus un gājis uz velna dārzu. Nonācis tur, sēta par augstu, nevar dārzā ietikt. Nu kāpis savam vilkam mugurā un tad pakāpies lēcis sētai pāri - ne varējis pārlēkt. Nu kāpis lāčam, lēcis, lēcis - nevarējis pārlēkt. Pēdīgi kāpis lauvai mugurā un tad pārlēcis sētai, ticis dārzā ar visiem saviem zvēru bērniem un aizskrējis uz ābeli, norāvis ābolu. Bet dārzā bijusi viena meita, tā lūgusies, lai šo pārvedot pār sētu. Viņš teicis: "Bet tad kāp manam lāčam mugurā!"

Labi, šī uzkāpusi lāčam mugurā, Neveicamais Jānītis lauvai un tad steigušies projām. Bet vellēni [velnēni] skrējuši paka ar uguni un gribējuši šos sadedzināt abus, tomēr nedabūjuši. Šie pārlēkuši jau laikā pār sētu un nu bijuši glābti. Tad meita par to labumu iedevusi gredzenu savam glābējam; bet Neveicamais Jānītas pārlauzis gredzenu un vienu pusi tikai iebāzis kabatā, otru atdevis atpakaļ, lai glabājot, kamēr atkal satikšoties, jo šimbrīžam šiem vēl esot jāšķiŗas. Labi, viņa aizgājusi savu ceļu; šis ar zvēru bērniem griezies atpakaļ uz pili pie mātes un pārnesis kāroto ābolu. Māte apēdusi ābolu - vēl nebijis diezgan. Lai nu ejot suseklīšiem sadabūt trīs birkavi drāšu! Viņš gājis arī, sadabūjis drātis - ko nu vajagot?

Nu nekā vairāk nevajagot, lai ejot gulēt!

Neveicamais Jānītis aizgājis gulēt. Bet māte par to laiku, kamēr šis aizmidzis, saistījusi dēlu gultā ar drātim vien. Jau pēdīgā mazga bija sienama, te Neveicamais atmodies: "Māt', māt', ko tu gribi darīt?"

"Es, dēliņ, tavus spēkus izmērošu. Stiepies reizas trīs, vai varēsi pārraut?"

Neveicamais stiepies, stiepies, drātis notinkšējušas, cik stipri stiepies, bet pārraut taču nespējis vis. Un kā nu nespējis, tā velns tūlin no aizkrāsnes laukā šo slānīt. Bet tagad Neveicamais Jānītis saņēmis itin visus spēkus un stiepies vēl reizi labi no tiesas. Tad drātis pārtrūkušas un viņš velnam krūtīs. Nu cīnījušies un aicinājis savus zvēru bērnus palīgā; bet zvēru bērni nevarējuši tikt, velns tos bij aizslēdzis aiz dzelzs durvim. Un lai nu arī tas vēl, varbūt ka būtu pārspējis velnu bez zvēriem; bet velns bijis

negodīgs, viņš tīkojis Neveicamo viltībā samaitāt. Izdūris tam acis un tad kā apsmieklu aizrāvis uz vienu kalnu, lai tur aklumā nonīkst.

Bet viņš nenonīcis vis. Otrā dienā dabraukuši pie kalna 70 vezumnieki ar 70 vezumiem un gribējuši kalnam pāri tikt; tomēr kalns bijis tik stāvs, ka zirgi nejaudājuši pavilkt. Tad atkal sacījis: "Ja jūs mani aizvestu pie tās un tās ķēniņa meitas - pie tās, ko bija izglābis no velna dārza - tad es jūsu vezumus pārvilktu kalnam. Labi. Vezumnieki sasējuši vezumus vienu otra galā un viņš pārvilcis visus uz reizi kalnam pāri. Nu vezumnieki aizveduši aklo pie ķēniņa meitas. Tā, savu glābēju ieraudzīdama aklu, žēlas asaras noraudājusi, bet arī padomu zinājusi. Davedusi pie veselības avota, apmazgājusi izdūrumus un ātri jo ātri acis atkal izdziedējusi.

Un par to laiku, kamēr viss tas noticis, Neveicamā Jānīša zvēru bērni bija izgrauzuši dzelzs durvis un uzbrukuši mātei. Māte nu gan lūgdamās liegusies, ka neesot vainīga, velns viņas dēlu samaitājis, viņa nekā auna neapzinoties; bet zvēru bērni atteikuši: "Ja neesi vainīga, tad liec uguni šai pilij klāt un mēs vērosim. Ja pils nedegs, tad nebūsi vainīga, ja degs, tad būsi!"

Māte tad likusi uguni klāt, pils degusi un nodegusi, māti līdz sadedzinādama.

Bet Neveicamais Jānītis apņēmis ķēniņa meitu un dzīvojis laimīgi.