3. A. 15, 590. L. P. Džūkstē - Pienavā. LP, I, 50. AŠ, II, 98c.

Kāds skroderis, nevarēdams mājās nekā pelnīt, atstājis sievu ar desmit gadu vecu puisēnu, un iet uz svešām zemēm pelnīties. Pēc kādiem mēnešiem puisēns saka uz māti: "Mūsu tēvam tagad neiet labi; iesim viņu meklēt!"

Abi aiziet. Mežā tiem piestājas pelēks šunelis un tek trīs dienas nopakaļus līdz. Trešā dienā, lielu milzi satiekot, šunelis atkal pazūd. Milzis stājas ceļā un zobo skrodeŗa dēlu, vai tāds ķevēns arī spējot svilpt, ŗūkt un ceļa nūju panest?

"Neskaties vīru no cepures!" puisēns atbild, "bet rādi labāk, ko tad tu īsti vari!"

Milzis arī rāda un izrauj ozolu ar visām saknēm; bet puisēns izrauj vēl lielāku ozolu un uzsviež tik augstu gaisā, ka bija trīs dienas ko gaidīt, kamēr zemē nonāk. Nu milzis saka: "Esi gan stiprāks, iešu jums līdz."

Bet nu ceļā milzis pierunā puisēna māti viņu precēt, jo viņa savu viru nebūšot nekad atrast un atraiknei taču gŗūti diezgan. Ar to vien nepietika, vēlāk milzis tai ierunā pat puisēnu nomaitāt, jo patēvim neesot par godu, ka padēls stiprāks. Abi norunā puiku lāču dārzā pēc ābeles ziediem sūtīt, lai lāči viņu saplosītu, jo milzis citādi nevarēja un neuzdrošinājās puiku aiztikt. Puika aiziet pēc ābeļu ziediem, bet lāči viņam luncinās apkārt ne pa naga melnuma auna nedarīdami.

Milzis, to redzēdams, vēl vairāk apbrīno nadzīgo puiku un ienīst to vēl stiprāk. Arī puika sāk nomanīt un noklausās naktī, ko milzis ar māti spriež. Abi spriež, ka neģēlis nomaitājams; bet kādā vīzē, to puika nevarēja sadzirdēt. No rīta milzis atkal sūta puika pēc ābeļu ziediem lāču dārzā. Viņš norauj ziedus, paglauda lāčus, un sāk ar tiem brītiņu rotaļoties. Bet kamēr šis tā rotaļojas, tamēr milža tēva māsa, liela burvene, norunā ar milzi nabadziņu noburt. Tēva māsa gan šaubās, vai iespēšot puiku noburt. Bet milzis atteic: "Tu varēji puikas tēvu par suni noburt un tad gan šo nevarēsi!"

Burvene iet dārzā, kur puika ar lāčiem. Lāči grib puiku aizstāvēt, bet šī iesviež lāčus piecas pēdas zemē iekšā un puikam uzbuŗ dziļu miegu. Nu nāk raganas bariem un grib aizmigušo nomaitāt, bet tai pašā acumirklī pieskrien melns suns pie aizmigušā, pārvelk ar ķetnu pār ģīmi un atmodina. Raganas tas tūlīt izšķaida uz visām pusēm un tad aiziet no milža mājas projām uz kuģiem. Melnais suns bijis noburtais puikas tēvs.

Kādu dienu puikam kuģa istabiņā laimējās, auklām pārsietu šķirstiņu atrast. Viņš mēģina auklas ar zobinu pārcirst, bet nevar un nevar. Nu kad tā nevar, tad rauga ar cirvi šķirstiņa stūri izkapāt. Caur izkapāto caurumu tas iebāž roku un dabū mazu zāļu pudelīti. Viens piliens no zālēm neviļot uzpil uz šķirstiņa auklām : auklas tūlin atdarās.

Tādas zāles dabūjis, puika nepaliek vairs uz kuģa, bet iet pa pasauli nelaimīgus pestīt. Tam iešaujas ir prātā, vai gan ar tām zālēm nevarētu savu māti no milža atpestīt. Vispirms puika uziet kādu princesi, kuŗa visu mūžu pie ķēdēm noburta. Zāles mazuliet uzpilinot, ķēdes atdarās un princese no prieka uzmauc atpestītājam savu gredzenu. Pēc septiņiem mēnešiem norunā kāzas dzert.

Viņš vēl atpestī vienu princi, pie krēsla pieburtu, un tad steidzas pie mātes. Māte sagaida dēliņu it priecīga, bet milzis tai piebiksta, lai raugot izdabūt, iekš kā īsti puikam tāds spēks pastāv. Tā tik tālu labina dēlu un tam pieglaužas, kamēr šis arī atvēl galvu paieskāt un muguru pakasīt. Viņa atrod, ka dēlam ap vidu zvēru ķēniņa josta. Māte nu ieskā tik ilgi galvu, kamēr puika iemieg un tad nemanot nozog zvēru ķēniņa jostu. Puika tūlin uzmožas, bet spēki tam nav vairs. Milzis tam izduŗ acis un to aizdzen. Ne nu stipruma ne gaismas. Ko nu? Grāvmalā nu nabadziņš raud par savām acim, raud par mātes cietsirdību, raud, ka

tūlīt nepasteidzies mātei zāles uzpilināt. Te pieklīst atkal melnais suns un aizved neredzīgo pie viņa līgavas, izpestītās princeses. Princese nožēlo, ka šis tagad akls, bet tomēr tura kāzas un apprec ir aklu.

Labu laiku pēc kāzām princese kādu dienu staigā pa dārzu un ierauga aklu pelīti. Viņa noķeŗ pelīti un raud, ka tā akla, jo iedomājās par sava paša vīra aklumu. Te it nejauši iebirst viena asara pelītei acīs un pelīte uz reizi redzīga. Nu viņa iet pie vīra un ieraud arī tam acīs savas asaras. Vīra acis paliek uz reizi veselas. Nu bija prieki, nu bija laime ; bet prieki vēl pavairojās, kad kādu dienu viņa suns, toreizējais vadons, trakumā jānošauj: līdz ko suni nošauj, tas paliek par cilvēku, jaunā ķēniņa tēvu. Tēvs nu pateic, ka milža tēva māsa to par suni nobūrusi.

Piezīme. Pēc cita atstāstītāja puika dabū savu lielo spēku no čūskām. Viņš ierauga mežā lielu čūsku pūli. Čūskas vijas un tinas gar zelta jostu vai kroni. Šo kroni puika atņem čūskām un apjož ap vidu. No tā laika tam neapzināmi liels spēks.