4. A 315. 590. E. Rezevskis, Irlavā. LP, IV, 10, 1. AŠ, II, 98d.

Vienam dēlam tēvs kaŗā bija aizgājis un nozudis. Reiz dēls ar māti saņemas iet tēvu meklēt. Uz ceļa dēls ierauga jostu un grib to jozt; bet māte saka: "Ko niekojies, lai labāk pūst zemē!" Labi. Meža malā māte apsēžas atpūsties; bet dēls ne: tam

tik josta prātā. Un kamēr māte tur sēž, dēls klusītiņām apmet riņķi caur mežu, atiet pie jostas atpakaļ un apjož ap vidu. Mātei ne jausmas, kur šis bijis. Bet no tā brīža, kamēr josta ap vēderu, dēls jūtas briesmīgi stiprs.

Iet atkal. Otrā, trešā dienā iegriežas krogā. Dēls uzprasa: "Krodzeniece, vai nezini, kur mans tēvs?"

"Neesmu redzējusi!"

Bet krodzeniecei bijis tāds suns, kas padarījis visu, ko tik liek. Dēls grib šo suni pirkt; bet krodzeniece nepārdod. "Ja suni nepārdosi, tad apgāzīšu tavu krogu!" dēls biedina.

"Negāz vis! Pateikšu, kur tavs tēvs. Viņā kalnā dzīvo milzis, paprasi tam, tas zinās, kur tavs tēvs."

Dēls ar māti aiziet uz kalnu un ierauga lielu milzi. Milzis tūlin uzsauc dēlam, lai ejot ar viņu spēkus mēroties. Bet kalnā bija divas priedes: viena lielāka, otra mazāka. Abi spēka vīri norunā tā: katrs raušot savu priedi; kuŗš ātrāk izraušot, tas uzvarējis. Dēls sagrābj lielāko priedi un izrauj ar visām saknēm pirmais; milzis mazāko priedi nevar vis tik lēti izraut, viņam jāpadodas dēlam. Dēls arī vairāk neprasa neko no milža, lai tik pieņemot viņu un māti savā mājoklī tik ilgi, kamēr izdabūšot, kur zudušais tēvs meklējams. Milzis pieņem, un nu visi trīs dzīvo labu laiku

kopā. Bet par to laiku māte bija iedraudzējusies ar milzi un milzis bija mācējis māti pierunāt izkrāpt dēlam, caur ko tas stiprs palicis. Dēls negrib un negrib mātei teikt; bet kad nu tik vareni uzbāžas, pateiks arī: "Stiprumu man dod tā josta, ko uz ceļa pacēlu!"

"Vai, dēliņ! Parādi man arī brīnuma jostu!"

Dēls atjož un parāda. Bet tai pašā acumirklī milzis ielec pa durvim, izrauj jostu mātei no nagiem un sagrābj dēlu itin tā, lai saprot. Dēls gan turās pretim, bet nav vairs spēka vīrs. Milzis izduŗ dēlam acis un izdzen pa durvim, lai iet, kur grib.

Dēls aizgrābstās, sāpes ciezdams, līdz mežam. Te pietek tas suns, ko todien gribējis krogā pirkt, un piedāvājas aklajam par vadītāju. Dēls iesien savu kakla drānu nūjas galā, iedod drānu sunim mutē un pats tura nūjas otru galu. Suns tek papriekšu, dēls, nūjā ieķēries, staigā pakaļ. Tā abi noiet līdz vienai pļavai, kur visuvisādas zālītes aug. Dēls atpūšas uz cinīša; bet suns ošņā un meklē, ošņā un meklē ilgu laiku. Uz vienu reizi uzodīs īsto zālīti un tūlin dēlam klāt, lai ņemot zālīti no viņa mutes, paspiežot sulu un aptraipot izdurtās acis. Dēls aptraipa un paliek redzīgs. Tagad, zināms, patencina sunim tūkstoškārt un piemāca, lai raugot kalna galā viņa jostu milzim atņemt. Suns aiztek uz kalnu, un kamēr milzis guļ, nozog dēla jostu. Tūlin dēls apjož jostu un iet milzi kaut. Milzis gan turās pretim: bet dēls kā liek ar metamo - milzis pagalam. Māte, to redzēdama, izbailēs aizmūk uz mežu un nozūd. Arī suns acumirklī nozudis. - Suns bijis dēla nelaiķa tēvs, kuŗš kaŗā miris. - Dēls aprok milzi un paliek turpat dzīvot.