5. A. 315. 590. P. Grosbergs, Ķūķēnos. LP, IV, 10, 4. AŠ, II, 98e.

Kāds kungs nerāda savu meitu nevienam vīrišķim. Meita pieaugusi, bet vēl nezinājusi, ka pasaulē ir arī vīrišķi. Bet vienreiz meita - nezin kā patikusi ,- iziet klusītiņām no muižas un grib redzēt, kāds mežs izskatās. Bet pirmo reizi mežā ietikusi apmaldās. Kungs izsūta savu sulaini meklēt. Sulainis atron meitu būdiņā. Meitai brīnum patīk sulainis, lai gan pirmo reizi savā mūžā vīrišķi tik redz. Sulainis paliek labu laiciņu pie meitas. Beidzot taču apdomājas, ka jāgriežas uz māju.

Aiziedams tas piemāca meitu: "Es iešu papriekšu uz māju un teikšu kungam, ka neesmu varējis tevi atrast; pēc kādām dienām nāc arī tu uz māju un saki, ka mežā apmaldījusies."

Meita tā ar mieru. Otrā nedēļā griezīsies uz māju, bet apmaldās vēl dziļāki mežā. Maldās, maldās ilgu ilgu laiku, kamēr tad ar lielām mokām atkal atnāk uz to pašu būdiņu atpakaļ. Būdiņā viņai piedzimst dēls, varens puika. Paiet daži gadi - puika jau izaudzis par jaunekli un uztura māti ar medījumiem.

Vienreiz medīdams, tas par laimi atron jostu, kuŗu tūlin apjož uz plikas miesas. No jostas jauneklis dabū briesmīgi lielu spēku, tik lielu, ka pat lielāko priedi spēj izraut viegli jo viegli.

Bet tai pašā dienā, kur jostu pacēlis, pie mātes būdiņas iekūlies milzis un uzrunājis to precēt. Māte apsolās iet. Pārnāk dēls, tas no tam ne dzirdēt: viņš milzi nomaitāšot, ja neiešot projām. Bet milzis pierunā māti izvilt, kur dēls tādu spēku ņēmis. Dēls pateic mātei, ka no jostas dabūjis spēku. Māte, kamēr dēls piemidzis, atjož jostu un atdod milzim. Milzis paņem jostu un vēl izduŗ dēlam acis.

Tagad māte raud gaužas asaras par neredzīgo dēlu un pamāca iet pie vienas lāmiņas acis mazgāt. Dēls ar mieru, lai tik turp novedot. Māte noved un apmazgā acis. Dēls paliek redzīgs, bet atšķiŗas no mātes, aiziedams pie viena ķēniņa kalpot.

Ķēniņam dēls māk tā izkalpot, ka drīzi paliek par kaŗa vadoni. Tagad dēls, tik tālu ticis uz kājām, paņem kaŗa spēku un nāk milzim jostu atņemt. Milzis turās kā traks pretim, bet lielais kaŗa spēks to nomāc un nokauj Dēls, savu jostu atdabūjis, jož tūlin ap vēderu. Nu paliek atkal tik stiprs, kā brīnumi.

Prieka pilns paņem savu māti un iet ar kaŗa spēku atpakaļ pie ķēniņa. Ķēniņš visu zināt dabūjis, ļoti priecājās, ka viņam tik stiprs kaŗa vadons; viņš galu galā ieceļ stiprinieku par savu pēcnācēju un atdod vienīgo meitu par sievu.