6. A. 315. 300. A. Gari - Juone no 55 g. v. Brigitas Kromanes, Bikovas pag., Kultūras balss kr.

Vīnā tuolejā molā dzeivuoja kēniņš ar sovu sīvu. Tys kēniņš beja troki styprs, jam beja treis zyrgi: bolts, malns un sierms. Vēļ kēniņam beya vīns dāls, jū saucja Pīters. Kēniņš padzeivuoja kaidu laiku i nūmyra. Juo dālam beja vēļ tikai pīcpadsmit godu, bet jis palyka par kēniņu tāva vītā. Jaunais troņa valdnīks izdevja manipestu izlaist vysus zagļus un laupītuojus nu cītuma. Kad nabeja cītumu, tod karaspākam arī nabeja dorba. Karaspāku taipat izlaidja pa sātom.

Tūreiz keniņš sadūmuoya pajuodelēt ar malnū zyrgu pa pilsātu un mežu, un tai aizguoja uz lelu mežu. Tikkū izguoja uz vīna tylta, uzreiz atskrīn rogona ar trejom golvom. "Ai, kai tu te atjuoji! Es dūmuoju, ka vuorna tova syuda te naatness. Nu man byus divi kumūsi!"

"Aizzareisi i ar vīnu," atsoka kēniņš, un sakēris rogonu, aizvad tū dzeivu uz sovas piļs cītumu. Pi cītuma dalyka kluot karaspāku un pasacīja, lai nivīna nalaiž īškā. Zyrgu lyka īvest klāvā,

pats jis beja stypri pīkusis, jo rogona vadūt stypri deižuojās un jū saraustīja. Jis lykās gulēt un nūgulēja treis dīnas un treis nakt's.

Tamā laikā kēneniņa ar pavadūņim staiguoja gar pils prīšku un īraudzīja, ka pi cītuma durovom stuov karaspāks. Jei soka: "Kas tur cītumā?"

" Karaveiri pastuostīja, ka kēniņš teicja nalaist nikuo īškā citumā. Kēneniņa par taidu atbildi palyka troki nikna un aizzaklīdzja: "Es - vai dāls leluoks? Man vēļ leluokas tīsības kai dālam. Laidīt īškā, es gribu apraudzīt cītumnīku!"

Karaveiri īlaidja. Īguojuse cītumā, jei īraudzēja, ka pi golda sēd vīns cīši glauns kungs un roksta vēstuli. Jai palyka tai sovaidouk ap sirdi, palyka iztraukta, nūstuoja un dūmuoja, par kū taidu brangu cylvāku apcītynuoja.

"Par kaidu vaiņi tevi īlyka cītumā?" vaicuoj kēnenīne nu cītumnīka. Jis izstuostīja, ka pavysam nava vainīgs, un prasēja, lai jei reit jū otkon apmeklēj. Tys cītumnīks beja valns un apsametja par skaistu kungu. Kēniniņe kotru dīnu staiguoja uz cītumu, tai cītumnīks pasaruodīja tik lobs un skaists, taišņi lobuoks un skaistuoks par juos nasen nūmyrušū veiru - kēniņu. Naktim kēniniņe tikai par cītumnīku vīn i dūmuoj, pat aizmigt navar, jis vīn pruotā.

Atīt trešā dīnā pi cītumnīka, jis i soka: "Tu vēļ taida jauna, gudra, skaista un atdevi dālam valdīt, varēji pate valdīt."

Jei i padūmuoja - labi byutu pašai apsaprecēt un valdīt. "Tagad es jau navaru valdīt," soka kēninīne, "juo muns dāls ir par valdinīku!"

"Vari gon," atbild cītumnīks, "vajag tikai nūbeigt tovu dālu." "Kai tad jū varēs nūbeigt?"

"Tu apsamet par slymu," vuicā [māca] valns, "atsagulst gultā, dāls tevis žāluodams, meklēs zuoles, a tu pasoki, ka nikaids doktars tev napaleidzēs. Lai jis īt uz mežu, tur ir rogona ar sešom golvom, nūciers vysas golvas, izraun kotral golvai mēli, tuos mēles atnas, un kai tikai tū dabuosi paūšņuot, paliksi vasala. Dāls īs uz mežu meklēt rogonas mēles, a tei jū mežā apēss un tai tiksi nu dāla vaļā."

"Labi," atsoka kēniniņe,. un dora, kai valns pamuocīja. Apsamat par slymu, atsagulst gultā un guļ. Dāls pīsacelis, pēc trejom dīnom, aizīt pi muotes, atrūn tū gultā un prosa: "Voi tu slyma, māmiņ?"

"Ja, slyma, dāls. "

"Nu tod juopasauc dreižuok doktori, lai dūd zuoles!"

"Nā, dāls, man nikaids doktors napaleidzēs. Tikai vīnīgi, jo

tu, dāls, atnessi nuciertis meža rogonu, tuos sešas mēles, kai es tikai juos paūšņuošu, tyuliņ byušu vasala."

"Labi!" dāls atsacēja, pajēmja nū vadža tāva zūbynu, sasadloja boltū zyrgu un laidjās uz mežu. Tikkū izjuoja uz tylta, nu meža šņuokdama vīn skrīn rogona ar sešom golvom un soka: "Ai, kai tu te atjuoji! Es guoduoju, ka vuorna tova syuda te naatness. Nyu man byus divi kumūsi!"

"Aizzareisi i ar vīnu. Jis pīsīn zyrgu un suok spākuotīs ar rogonu, izvalk zūbynu un ar vīnu ciertīni nūcierš rogonai četras golvas. Rogona saniknuota druožas jam viersā, tod jis nūcierš vēļ pīktū golvu, bet jau pavysam pīkusis. Tod juo zyrgs atsaraun un samyn rogonu lompuos. Kēniņš tod nūcierta sastū golvu, vysom golvom izgrīzja mēles, sabuozja ceļa tošā un aizbraucja uz pili. Atbraucis uz pili, lyka zyrgu īlūist klāvā, a pats īguoja pilī, salyka vysas sešas mēles uz krāslim, aizguoja pi muotes un pasacīja, ka rogonas mēles ir salyktas uz krāslim. Juo muote izguoja, jei i naūšņuoja, pa laicinu soka dālam: "Man jau lobuok!"

Dāls nūsakomuojis lykuos gulēt un nūgulēja sešas dīnas. Kēniniņe otkon aizīt uz cītumu un pastuosta valnam, ka dāls atnesis sešas rogonas mēles. Valns tika placus vīn raustīja un breinuojās: "Kur jis tik styprs, ka varēja nūcierst rogonai golvas? - Bet vēļ, zyni! Apsamet par slymu, gulstīs gultā un guli! Kad dāls pīsaceļs un prasīs, kas tev suop, meklēs doktoru, tod pasoki, ka nikaids doktors tev navar paleidzēt. Pasoki, ka dzierdēji, ka kaimiņu valstī rogona jau apāduse pusi cylvāku, un pasacījuse, jo kēniņš naatdūs jai apēst sovas meitas, tod izēss valsti vysus auds. Kēninš ar mīru atdūt apēst rogonai sovu meitu. Lai jis aizbrauc uz jyurmolu un nūcierš rogonai divpadsmit golvu, izgrīž mēles un mēles lai atvad tev paūšņuot, tod tu paliksi vasala."

"Labi!" atsoka kēniniņe, apsamat par slymu, līkās gultā un guļ. Dāls pīsacēlis aizīt pi muots un prosa: "Vai tu slyma, māmiņ ?"

"Ja, slyma, dāls," atsoka muote.

"Nu tod juopasauc doktori, lai dūd zuoles!"

"Na, dāls, man nikaids doktors napaleidzēs. Es dzierdēju, ka trešajā kēniņa valstī rogona apāduse pusi cylvāku un pasacījuse, jo kēriiņš nadūškūt apēst sovas meitas, tod apēškūte vysus aud's. Kēniņš pīkrits atdūt sovu meitu rogonai apēst. Rogona izīškūte nu jyuras, jai byuškūt divpadsmit golvas. Jo tu nūcierstu jai vysas golvas un mēles atvastu man paūšņuot, tod 2s tyuliņ palyktu vasala."

"Labi!" atsacīja kēniņš, jis cīši žāluoja sovu muoti un dēl juos gotovs beja vysu darīt. Pajēmja nu vadža tāva zūbvnu, uzlyka bruņes, lyka sasadluot siermū zyrgu, atsavasaluoja ar muoti, sā

dās zyrgam mugurā un zyrgs kai vīsols aiznesja jū uz jyurmolu, kur rogonai dēj apēsšonas vajadzēja atvest kēniņa meitu. Kad jiš dajuoja, kēniņa meita jau beja atvasta, jis nūlēcja nu zyrga, pīkēdēja zyrgu pi kūka, a kēniņa meitas zyrgu un karēti pi ūtra un gaida, cikom atīs rogona. Te rogona atīt pa jyuru, šņuokdama vīn, vysa jyura saskustynuoja, kūki suoka leiguotīs un šalkt. Rogona jau par gobolu vaik dvašu ar divpadsmit golvom, ruodīs, ka ar dvašu vīn īraus vysus sev reiklē. Izguojuse uz krosta, jei soka: ,Ai, kai ta tu te atjuoji! Es guoduoju, ka vourna tova syuda te naatnes, guoduoju ka byus tikai vīns kumūss, a nyu tiks četri."

"Aizzareisi i ar vīnu," atsoka kēniņš un suok ar rogonu veiktīs. Nūcierš rogonai četras golvas, jau da celim īsāst zemē, a rogona da pusei īsāst zemē. Nīcierš ostoņas golvas, da jūstas vītai īsāst zemē, a rogona da pusei īsāst zemē. Jis jyutas pīkusis un soka: "Kungi, kēniņi kaunās un atsapyuš, atsapyusi.m i mes."

"Labi, atsapyussim," atsoka rogona un suok pyustīs. Atsapyutuši vēļ suok kautīs, jis nūcierš rogonai vēļ divi golvas un pavysam pīkyust. Tūreiz juo siermais zyrgs suok deižuotīs, zvīgt, spardētīs, izraun kūku ar vysom saknem un samyn rogon;X skronduos. Jis nūgrīž golvas, izgrīž mēles, sabuož cela tošā, sajyudz zyrgus karētē, īsādynuoj keniņa meitu un laimīgi brauL obēji. Brauc, brauc - dabrauc leidz kristcelim, jis i soka: "Brauc laimīgi uz sovu muoju, juo kurs, pa prīšku nūmiers, tys, kas paliks dzeivs, Dīvu lyugs par nūmyrušu; kurs nu mums nūmiers, lai tū paglobuoj uz itim kristceļim."

Tai ji sirsnīgi atsavasaluoiuši aizbrauc kurs sovu mo!u. Jis atguojis uz sovu pili, pakar zūbynu pi sīnas, nūjem bruņes, divpadsmit rogonu mēles salīk uz krāslim pi muotes gultas, līkās guiēt un nakustēdams nūgu divpadsmit dīnas. Kēniniņe īt pi valna cītumā un pastuosta, ka atnesja divpadsmit mēles. Valns placus vīn rausta un breinuojas, kur jis tik styprs. Jei vairs nasaprūt, kā izguoduot, lai dālu nūnuovēt. Tūreiz valns soka: "Vajag izkurinuot pierti, jis izzagulējis gribēs pasapērt, aizīs uz pierti un es jū piertī nūšaušu."

"Labi!" atsoka kēniniņe. Kēniņš nūgulējis divpadsmit dīnas, pīsacēļa, muote i soka jam: "Dāls, tu esi cīši nūsakomuojis, labi byutu piertī pasamozguot, pasapērt."

"Man cīši gribātūs pasapērt, asmu pīkusis un veikdamīs ar rogonom nūsazīdis."

Jis aizguoja uz pierti ar sovim sulaiņim, te valns caur pierts sīnu īšuovja kēniņam, jis mierdams pasacīja: "Es jau zynuoju, pasoki munai muotei, lai mani paglabuoj uz kristceļim un uz krista lai uzroksta vuordu un familiju."

Kad kēniņu globuoja, tod cītumā bejušais kungs sagrīzja kē

niņa mīsu gobol gobolim, īlyka škierstā, škierstu stypri aizsyta, aizvedja uz kristceļim, paglobuoja un uz krista uzrakstīja vuordu un familiju.

Kaimiņu valsts kēniņa meita vairuok reizes apmeklēja kristceļus. Reiz brauc kēniņa meita i redz: uz kristceļim stuov krysts, jai īzašuovja pruotā, ka varbyut kēniņa dāls ir nūmiris. Jei līk kučeram, lai brauc uz kristceļim. Kad atbrauc uz kristceļim, kēniņa meita izkuop nu karētes pasaver, ka te ir apglobuot5 juos gluobējs, tyuliņ apgrīž zyrgus un brauc uz sovu pili. Salasējuse sulaiņus, grīžas atpakaļ, un līk sulaiņim izrakt šķierstu, lai sova gluobēja mīsu puorvest tyvuok pi pilis. Attaisa izroktu škierstu, pasaver: īškā tikai goboli. Tam, kas atdzeivynuos kēniņa dālu, jei izsūlēj lelu montu. Tur pat kūkā sēdēja daudz kraukļi. Vīns nu sulaiņim pasajem, nūkaun zyrgu, izguož tam īškas, nūlīk zyrgu ceļa molā un pats īlein zyrgā īškā. Mozī krauklāni, čārkdami vīn, skrīn zemē un matās zyrgam viersā, a jis krauklānus sagruob un nalaiž vaļā. Tod atskrīn lelais krauklis un prosa, lai atdūd bārnus.

"Labi," soka jis, "es atdūšu, tikai dabuoj man dzeivuo un myrušuo yudiņa!"

"Gryuti gon dabuot," atsoka v acais krauklis, "juo stypri apsorguoj."

Bet nikuo bej darīt, vajadzēja meklēt. Aizskrīn vīnā vītā, stypri apsorguoj, aizskrīn ūtrā, tai pat stypri apsorguoj, trešā vītā aizskrīn un pakeŗ divi butelītes, izzace augši gaisā. 5aun kraukļam vīnu, ūtru un trešu reizi, bet natruopēj un jis atnas divi butelītes. Krauklis atnesis butelītes, nūdūd cylvākam, jis puorplēš vīnu krauklānu, aplej ar dzeivības jyudini un tys par reizi atsadzeivynuoj, pasaceļ, spuornus un aizskrīn. Tūreiz jis palaidja vysus krauklānus vaļā. Pēc tam pajēmja vysus gabaliņus, apmozguoja, salyka kūpā un nūsmērēja ar myrušom zuolem, vysi gabaliņi tyuliņ saauga kūpā. Jis apvylka drēbes, lai kēniņa dālam nabyutu kauns, ka jis paliks dzeivs, bet byus plyks. Kad jau beja apvylkts, tūreiz īlēj jam ausīs, dagunā un mutē dzeivības zuoles, jis sazakustēja, tod vēļ ūtrreiz īlēja mutē, jis tryukās un soka: "Ai, cik ilgi es nūgulēju!"

"Nā, tu beji uz vysim lalkim paguldīts," atsacīja sulains. "Es zynu, tū vysu man muote padarīja. Es braukšu uz ovu kēnesti."

Un kūpā ar kēniņa meitu aizbraucja uz sovu kēnesti. Par tū laiku, cikam kēniņš beja nadzeivs, nikas navarēja izzasēst juo zyrgim mugurā, vysus sper nūst, tikai pabaruot ji āvjās. Zūbyns ari nivīns navarēja nūjemt nu sīnas. Pašlaik juo muote ar valnu beja sataisījuši kuozas, jis atbraucis īguoja sovā kambarī, nūjēmja nu

sīnas tāva zūbynu un obēji ar kēniņa meitu īguoja tamā kambarī, kurā ap goldu sēdēja cīmiņi un juo muote ar veiru.

Īraudzējis pi golda valnu, jis ar vīnu ciertīnu nūcierta jam golvu. Kēniniņe sasatryukst un soka: "Kas munā gūdā dreikstēja tū darīt?"

Tod jis gribēja nocierst golvu sovai muotei, bet kēniņa meita jū nūturēja aiz rūkas un juo muote palyka dzeiva. Valnu pīsēja zyrgam pi astes, izbraucja uz teiruma un saraustīja smolkuos druskuos, tai ka juo i smokas napalyka. Pēc tam jis pajēmja kēniņa meitu, sataisīja kuozas, saprasīja vysus pavalstnīkus, valdinīkus, nūdzēŗa kuozas un palyka par valdnīku divējuos kēnestīs. Beja bezgalīgi boguots un laimīgs.