1. 316. Jānis Dzenītis, Vidzemē, Ozolu pag., Zin. Kom. kr. LP, VI, 67.

Kāds vīrs ar sievu dzīvoja netālu no jūŗas. Viņiem nebija meizes ko ēst; tādēļ vīrs katru dienu gāja uz jūŗu zvejot. Bērnu arī viņiem nebija.

Kādā dienā vīrs atkal aizgāja uz jūŗu zvejot; bet tai reizē neviena zivs neķērās un vīrs jau gribēja uz māju iet. Bet tad viņam parādījās ūdens meita, sacīdama: "Ja tu man pēc 3 gadiem atdotu to, kas tavai sievai jauns mājā, tad es tev došu daudz zivju.

Labi, vīrs mierā. Bet mājā sievai par to laiku bija piedzimis dēls. Nu vīrs nožēloja gan, ka atdevis dēlu, bet, kas padarīts, padarīts.

Un pēc trim gadiem viņu dēls bija tik liels un spēcīgs kā divdesmitpieci gadi vecs. Tēvs viņam iedeva zirgu un aizveda uz jūŗu ūdens meitai. Tomēr dēls ūdens meitas neredzēja un tādēļ aizjāja tālāk. Jāja, jāja, pēdīgi apmaldījās lielā mežā un atrada staltu pili, Zirgu piesējis, pilī iegājis, viņš neredzēja neviena cilvēka ne še, ne tur. Tad viņš domāja: .,Lai nu kā, jāiet zirgs nolikt stallī!"

Nolika zirgu, ienāca atkal pilī, nu ieraudzīja vakariņas uz galda un sāka ēst. Labi paēdis, viņš tāpat neviļot paskatījās spieģelī. Bet kā paskatījās spieģelī, ierauga: aiz muguras stāv tīri melns meitietis. Sāk runāt ar meitieti, meitietis atbildēja: "Es esmu apburta. Ej guļamā istabā gulēt, tur tev gulta ir uztaisīta. Bet, iekāms apgulies, apvelc ar krītu gultai riņķi un gulēdams lūdz Dievu; jo šonakt būs velnam kāzas, viņus laulās netālu no tavas gultas un tev tad jāmanās tam brūtgānam noņemt rokas

sprādzes. Noņēmis rokas sprādzes, tu mudīgi ej atkal apvilktā riņķī gulēt, neviens velns nevarēs pie tevis pietikt."

Labi, šis apvilka riņķi, nolikās gulēt un lūdza Dievu. Te ap pusnakti pienāca pilna istaba velnu. Tad viņš ātri, ātri noņēma brūtgānam rokas sprādzes un iebēga atpakaļ apvilktajā riņķī. Velni gan tūlin dzinās pakaļ; bet neviens nevarēja tālāk tikt, kā līdz riņķam. Gaismai austot, visi velni aizbēga. Rītā uzcēlies, dēls gāja savu zirgu aplūkot un atrada jau paēdinātu. Ienācis no zirga pilī. atrada jau brokastis uz galda un sāka ēst. Tā nu tā diena pagāja, pienāca otrs vakars un nu bija jāēd vakariņas. Paēdis vakariņas, paskatījās spieģelī, redz atkal to pašu meitieti; bet nu jau meitiešam bij galva balta, un tā saka tā: "Apvelc šonakt lielāku riņķi ap gultu un lūdz Dievu, jo šonakt būs velniem kristības, un tev jāpamanās tam bērnam noņemt cepurīti.

Un patiesi, ap pusnakti velni sanāca uz kristībām. Dēls noņēma bērnam cepurīti un pats iebēga apvilktajā riņķī. Velni gan dzinās pakaļ, bet neviens nevarēja pietikt. Gaismai austot, velni atkal pazuda.

Trešā vakarā dēls paskatījās spieģelī un redz: meitietis jau gandrīz viscaur balts, tikai kājas vēl melnas. Nu viņa saka: "Tagad apvelc lielu, lielu riņķi ap gultu un lūdz sirsnīgi Dievu, jo velnam Šonakt būs bēres, un tev jānoņem viņiem miroņa šķirsta vāks. Tas tev gan būs ļoti gŗūti izdarīt; bet ja tomēr izdarīsi, tad tev un man būs labi."

Dēls nu apvilka lielu, lielu riņķi un sāka Dievu lūgt. Ap pusnakti sanāca velni un šis noņēma viņiem šķirsta vāku. Gan velni dzinās pakaļ, bet neviens nevarēja nekā padarīt. Rītā - tikko labi piecēlās - pienāca tas pats meitietis gluži balts un sacīja tā: "Tu mani esi izglābis, jo man apburtai bij jākalpo velnam; bet tās roku sprādzes vienmēr turi pie sevis; jo, kad tev nebūs roku sprādžu līdzi, tad ūdens meita ieraus tevi jūŗā."

Un tad nu dēls apprecēja izglābto meitieti un sadzīvoja diezgan laimīgi.

Bet vienreiz dēls aizgāja medīt un roku sprādzes bija aizmirsis mājā. Medīja, medīja, piepēži koka galā ieraudzīja lielu, sarkanu putnu. Šāva pirmo reizi putnam, putns tikai nopurinājās; šāva otrreiz, putns atkal nopurinājās; trešo reizi kā šāva, tā putns pārvērtās par ūdens meitu un ierāva dēlu jūŗā.

Jaunā sieva mājā, nevarēdama vīru sagaidīt, tūlin noprata, kur šis palicis un tadēļ aizsteidzās uz jūŗas malu un iesāka skaisti dziedāt. Ūdens meita, to padzirdējusi, iznāca no jūŗas vaicādama: "Ko tu gribi, kad tu dziedi?"

"Gribu vēl, savu vīru redzēt, parādi man to."

Ūdens meita gan parādīja vīru, bet tūlin ienesa atpakaļ jūŗā.

Otrā dienā šī atkal aizgāja uz jūŗu un nu vēl skaistāki dziedāja Ūdens meita iznāca no jūŗas: "Ko tu gribi?"

Šī atbildēja: "Es tev došu velna bērna cepurīti, ja tu manu vīru parādīsi."

Labi, ūdens meita parādīja un šai bija jāatdod par to velna bērna cepurīte. Trešā dienā šī atkal aizgāja uz jūŗu un nu dziedāja tik skaisti, ka visa jūŗa skanēja. Ūdens meita iznāca no jūŗas: "Ko tu gribi?"

Šī atbildēja: "Es tev došu velna šķirsta vāku, ja tu man atļausi vienu reizi ar manu vīru nobučotieš."

Ūdens meita atļāva. Bet šī ielika roku sprādzes mutē un, ar vīru bučodamās, ielaida sprādzes vīram mutē. Nu ūdens meita vairs nevarēja vīru ieraut jūŗā; bet tai vietā ierāva vīra sievu, dziedātāju. Vīrs staigāja gar jūŗas malu un ļoti bēdājās pēc sievas gudrodams, kā varētu izglābt. Pēdīgi viņam iešāvās labs padoms prātā: viņš sasauca visas jūŗas pelītes un tām prasīja: vai viņa sievu neesot redzējušas? Neviena pelīte nekā neatbildēja, tikai peļu virsniece sacīja, šī zinot gan, viņa esot palikta zem lielas klints un tūlin lūkošot atnest. Un patiesi - pele aizgāja un laimīgi atnesa vīram sievu.

Nu viņi gāja atpakaļ uz pili un dzīvo vēl šodien, ja tikai viens, vai otrs vakar nav nomiris.