2. Jaun-Kalsnavā. Jkr. II, 2. LP, VII, II, 28, 2, 7. Vāciski T. Bienemann, Livlä ndisches Sagenbuch, 19.

Lejpus Ģeriņiem*) izceļas no Vesetas akmens. Te vecos laikos piemājojusi Ūdenīte (Adlienā Ūdelīte) . No akmeņa veduši ceļi uz viņas pili, Vesetas avotā. Ūdenīte bijusi jumprava, gaŗiem zelta matiem, kas sniegušies līdz kāju galiem. Zilactiņās atspīdējis debess un viss, kas sirdi kustina. Kas viņā ieskatījies, tas jumpravas vairs neaizmirsis. Meitenītēm viņa piedalījusies, kad tās rotājušās; atrazdamās apdāvinātas, tās tik nomanījušas, ka Ūdenīte bijusi viņu starpā.

Medinieks no Aronas malas reiz redzējis mēneša trešā nedēļā Ūdenīti uz akmeņa sēžam un matus zelta ķemmēm ķemmējot. Mēnesis mirdzējis un spīguļojis un rādījis jumpravu brīnišķā jaukumā. Medinieks pavisam savāds palicis un no Vesetas malas vairs nešķīries; savu zeltenīti melnacīti, tas aizmirsis. Dzirdējuši to runājot, karstu mīlestību zvērot, ilgošanos izsakot; bet neviena neredzējuši, ar ko tas runātu. Tā tas gājis nedēļām; te tas meties Vesetā un vairs nav redzēts. Bet melnacīte sūdzējusi Vesetas mātei, kas tad aizliegusi Ūdenītei vairs rādīties. Viņa dzīvojot nu savā pilī un dažreiz vēl klausoties avota burbuļošanā, dzirdot ilgošanos pēc saules stariem.

Un medinieks neesot vis noslīcis, bet uzņemts Ūdenītes pilī. Kad tam uznākot kārums uz medīšanu, tad tas dodoties par ūdru Vesetā. Viņa mīļākā medīšanas vieta esot akmens aiz Ģeriņiem, kur to redzējuši daži mednieki, kas zin viņa likteni un uz tā nešauj.

Piezīme. Šī teika ir uzrakstīta par daudz modernā valodā, bet neliekas būt tiešam izdomāta. P. Š.

*) Ģeriņi atrodas ceļā no Jaun-Kalsnavas uz Annas muižu pa kreiso pusi. Gadu 50 un vairāk atpakaļ mājas nopostīja un zemi piedalīja pie muižas.