3. Roberts Bērziņš, Upciemu Skaidrīte, Milda, Kosē. Zin. Kom. kr. LP, VI, 198 Vāciski F. Bienemann, Livlä ndisches Sagenbuch, 16.

Koses pagastā, Vidzemē, netāli no Sarkaņu ezera agrāk bijusi Lielā kalnā pils. Tur dzīvojis Urbāns, jauns bruņinieks [?]. Reiz Urbāns, Sarkanā ezerā pīles medīdams, dzirdējis jauki

dziedam. Sācis klausīties. Kas ir? Pa brītiņam skaņa pienākusi tuvāk, viļņi atšķīrušies un skaista jaunava, zeltainiem, nesapītiem matiem, ar dimanta kroni [vaiņagu] galvā pacēlusies, sacīdama: "Nebīsties! es esmu ūdens meita, nāra; ilgi še jau dzīvoju; bet vai tu nevarētu mani no aukstās dzelmes izpestīt? Mums nav dvēseles un tad vien tikai varam dvēseli iemantot, ja kāds zilvēks, kam ir dvēsele, mūs mīl."

"Labi, labi!" Urbāns atteicis, "bet es tevi nevaru mīlēt." Līdz to izteicis, nāra atkal iesākusi dziedāt un šis nu manījis, ka viņu velk arvienu dziļāk un dziļāk, kamēr pavisam ievilkts un nu nogrimis.

Piezīme 1 Džūksteniekos K.Zīverts man stāstīja, ka vira tēvs reiz stāstījis tā: Viņš pats vienreiz vedis pilstiesas asesoru, vai arī citu kādu kungu, uz Kalnaciemu. Bijis jau brangi pavēls svētvakars. Aiz braukuši pie Lielupes, rīkojušies tur ar plostu pāri celties - te piepēži dzird tik jauki, tik jauki dziedam itkā ūdens apakšā, itkā gaisā - nevar saprast.

Vedamais kungs stāvējis, izklausījies un neteicis ne vārda; bet plostinieks apgalvojis, ka tie esot mironi, lai gan kapu nekur tik tuvu neesot.

Piezīme 2. Motīvs par kādu ūdens meitu varētu būt īsts, bet R.Bērziņš ir to par daudz pārgrozījis. Sal. Ievads, 131. 1. p. P. Š.