4. K. Banķers, Dundagas Tiļļās. LP, VI, II, 28, 2, 8.

Rāmā vakarā viens muzikants jūŗas malā skandinājis kokli. Te pienākusi viena sieviete, apņēmusi viņam dvieli apkārt un nonesusi viņu ūdens pilī piesacīdama, kad jaunie diešot, tad lai koklējot, bet kad vecene dejot, tad lai nekoklējot.

Koklētājs vaicājis: "Kāpēc tad ne?"

"Nu, tā jau ir jūŗas māte. Kad viņa dej, tad jūŗā ir auka un sīpas."

Koklētājs izkoklējies visu nakti. Rītā tāpat atkal aiznests atpakaļ tai pašā vietā, tikai dvielis vien vēl bijis apkārt, skaists balts dvielis sarkaniem galiem. Šo dvieli stāstītājs pats vēl esot redzējis.