5. R. Lejasozols, Dundagas - Irbes jūrmalā, Baltijas Jūŗnieku Kalendarī 1891. g. LP, VII, II, 28, 2, 9.

Sen-senos laikos, kad mums vēl nebija plekšu vadu, bet plekstes ķērām prastiem tīkliem, kad par mūsu jūŗu vēl nebraukāja uguns kuģi, zivis baidīdami un trenkādami, kad uz Kolku Raga vēl nebija uguns bākas, kad vēl katrs zvejas vīrs ziedoja Jūŗas mātei savus ziedus, tad arī Jūŗas mātei bija mūsu jūŗā sava pils.

Kādam vecam zvejniekam reiz Jūŗas māte Jāvusi ieskatīties savā pilī. Tas noticis tā. Kādā klusā rudens vakarā vecais zvejnieks ar savu biedru sarunājušies iet uz vimbu zveju. Sarīkojuši visu, un kad arī tīkli bijuši atnesti, abi zvejnieki iestūmuši laivas ūdenī un devušies irdamies uz augšu. Dziļumā tie nometuši lošas [tīklus] un enkuri un gaidījuši, kamēr vimbas salien lošās. Jūŗa bijusi tik rāma, ka laiva ne drusciņ nav šūpojusies. Abi kā jau zvejnieki, iešķīluši uguni, ietaisījuši pīpes, labi zinādami, kad pīpe tabakas izpīpēta, tad laiks tīklus laivā vilkt. Vecā zvejnieka biedrs drīzi sācis snaust, bet vecais bijis jautrs, sēdējis laivas pakaļējā galā, pīpējis un pārdomājis šo to par zveju. Te uz reizi viņš ierauga kādus soļus no laivas uz ūdens lēnām izceļamies cilvēka galvu, kaklu, krūtis, visu cilvēku - sievieti. Šī sieviete bijusi vareni skaista. Vecis sabijies par tādiem brīnumiem un ātrumā gribējis saukt un modināt savu biedru, bet apķēries, ka nav labi biedram rādīt, kas jūŗā pašam parādās. Vecis palicis klusu sēžot laivā. Pa tam sieviete pienākusi pie laivas un vecim, ar roku pamādama, sacījusi: "Kuš, vecais nebīsties. Es esmu Jūŗas māte. Šovakar manai meitai kāzas, to apprec Saules dēls. Mājās pārbraukuši. redzam, ka tu savu laivas enkuri uzmetis taisni uz manas pils vārtu sliekšņa. Nāc lūdzams man līdzi lejā un atņem savu enkuri no vārtu sliekšņa, lai kāzinieki tiek pilī.

Vecis atteicis: "Ja tu esi Jūŗas māte, tad iešu tev līdz, jo zvejniekiem tu dari labu vien."

To teicis viņš pakāpis uz laivas malu, Jūŗas māte paņēmusi to uz rokām, aptinusi tam galvu ar savu priekšautu un laidusies

dzelmē. Pēc īsa brītiņa tie nonākuši pie pils vārtiem. Te nu Jūŗas māte atklājusi savu priekšautu no vecīša galvas un šis redzējis pārāki skaistu glāžu pili ar zelta vārtiem. Uz vārtu sliekšņa ieraudzījis savas laivas enkuri un vārtu priekšā skaistus gliemēža vāku ratus spožiem zvīņu riteņiem. Ratos sēdējuši abi jaunie laulātie draugi zelta kroņiem galvā. Visādas jūŗas zivis pavadījušas braucējus uz ratiem rotādamās un meņģēdamās. Ratiem priekšā bijušas jūgtas visādas lielākas jūŗas zivis. Vecis atņēmis nost savu enkuri no pils durvirn, to sāņus nolikdams. Tūlīt Jūŗas māte atslēgusi ar dimanta atslēgu zelta vārtus un ielaidusi kāzeniekus pilī. Arī vecītim pamājusi. lai šis nākot iekšā. Vecais tūdaļ paklausījis un iegājis. Ai, ko visu viņš tur redzējis! Tādus greznumus un dārgumus, ko nevar ne izteikt, nedz izrakstīt. Viss mirdzējis un laistījies dārgumos un greznumos. Bet vēl jo skaistāki bijuši jaunie laulātie draugi savā kāzu rotā pie kāzu mielasta. Arī vecīti aicinājuši pie galda, uz kuŗa bijuši visvisādi dārgi un gardi ēdieni un dzērieni, gan ķēniņu cepeši, gan saldi vīni, gan alus dzidros jūŗas putu kausos. Pēc mielasta līgava apveltējusi kāzeniekus, vienam šādu, otram tādu dārgu greznumu dāvinādama. Pienākusi arī pie vecā zvejnieka un pasniegusi tam smalku, baltu dvieli sarkaniem dzīpariem, izrakstītiem galiem un teikusi: "Vecīti! tu vienumēr esi nesis Jūŗas mātei, manai māmiņai, pateicības ziedus un šinī vakarā paklausījis, savu enkuri no pils sliekšņa noceldams, par to ņem šo dvieli, kas tālās, tālās zemēs darināts no smalkākā buŗu audekļa. Ja šo dvieli pieglabāsi, tad tev arvienu būs zvejā laime līdz tavai pēdējai dienai."

Vecis noskūpstījis brūtei roku par šādu dāvanu un taisījies iet uz durvju pusi. Te pienākusi arī pati Jūŗas māte, pavadījusi viņu līdz pils vārtiem, apklājusi galvu ar priekšautu un uznesusi augšā - laivā. Šķiŗoties vēl viņa sacījusi: "Mīļais dēls! pasaki arī citiem zvejniekiem, ko tu šovakar pieredzējis. Teic tiem arī, ka mēs nodomājuši savu pili pārcelt uz citurieni, jo šinī jūŗā sāk braukāt ļaudis, kas tērpušies dzelžu bruņās un runā svešu valodu; tādēļ tad šinī jūŗā būs daudz auku un vētru. Gan ceŗu, ka pēc ilgiem laikiem atkal viss pāries, tad atkal pārcelšu savu pili uz šejieni un likšu Vēja mātei viegli vizināt un līgot šās zemes bērnus un viņu kuģus pa savas Baltās jūŗas viļņiem."

To teikusi, tā pamāja sveicinādama ar roku un lēni, lēni, noslīka [nolaidās] dzelmē. Zvejnieks vēl labu laiku nolūkojās tanī vietā, kur Jūŗas māte nozuda. Viņš jutās itin kā būtu sapņojis, tikai gar kaklu apsietais velšu dvielis tam atgādināja, ka viss patiesībā tā noticis. Viņš noglabāja dvieli laivā un uzsauca savam biedram kādus vārdus. Tas arī tūlin sarāvās un laida no savas pīpes kuplu dūmu, jo pīpe pa īso snaužamo brīdi vēl nebija spējusi izdzist. Tūlin sāka abi zvejnieki savu jadu [tīklu rindu] izvilkt un - ai, tavu prieku! - nekad vēl nebija neviens tādu loma vilcis kā šie zvejnieki. Tikli bija tik pilni vimbu, ka tikai ko spēja laivā salikt Malā izbraukuši, laivu izvilkuši un tīklus purgājot [zivis no tīklu caurumiem izvelkot) vecis stāstīja savam biedram par dīvaino notikumu. Šis gan to negribēja ticēt, bet dvielis bija liecinieks.

Tāpat noticis arī ar citiem zvejniekiem. Tikko šie abi tikuši galā ar savu darbu, te jau arī jūŗa sākusi viļņot un plosīties. Sacēlusies drīz vētra, kas jūŗas ūdeni šķaidīt šķaidījusi, uz malu lielas bangas veldama. Vecais zvejnieks, godbījīgi noņēmis cepuri, paklanījies itkā sveicinādams jūŗu un sacījis uz savu biedru: "Vai dzirdi? Ka tagad viņa aizbrauc, bet nešaubos, reiz tā atkal pārnāks."

Vecais nodzīvojis vēl gaŗu mūža gabalu un bijis allaž laimīgs zvejā. Saviem bērnu bērniem viņš daudzreiz stāstījis gaŗos ziemas vakaros, gan aires drāzdams, gan tīklus auzdams, par dīvainām Saules dēla un Jūŗas meitas kāzām un - laimīgo vimbu zveju. Velšu dvieli tas glabājis par dārgu atmiņu līdz nāves stundiņai. Vecajam zvejniekam mirstot, dvielis pazudis.

Piezīme. Pasakas pamata motīvs var būt pareizs, bet visi sīkumi liekas būt tīšām pielikti P. Š.