l. A. 325. J. Bankins "Šis un tas" II, 1875., 8.

Kāds piecpadsmit gadu vecs ķēniņa dēls, pa mežu skriedams, bija apmaldījies. Viņš tā staigāja pa mežu kādas divas dienas un būtu vēl ilgāki maldījies, kad nesatiktos ar kādu kungu, kas tam prasīja: "Vai proti rakstīt un lasīt?"

Puika tam atteica: "Protu gan." - Kungs vairāk ar to nerunāja, bet gāja projām.

Puika pārdomājis pie sevis, kādēļ tas prasījis: "Vai proti rakstīt un lasīt?" steidzās ar riņķi kungam priekšā un to riktīgi arī trāpīja. Kungs tam atkal prasa: "Vai māki rakstīt un lasīt?"

Puika atbildēja: "Ne, kungs, es nemāku ne lasīt ne rakstīt." Kungs runāja tālāku: "Nu tad labi! Vai negribi nākt pie manis par kalpu? Es tev došu labi lielu lonu."

Zēns atteica: "Kāpēc ne? Es jau meklēju saimnieku." "

Nu tad nāc man līdza," kungs atteica. Šis paņēma tam aiz rokas un tie abi acumirklī atradās pie kādas staltas pils ar dzelzu vārtiem. Kungs nelika ne rokas pie durīm, bet tikai uzsauca: "Atveries!" - Duris tūlin skrēja skanēdamās vaļā. Viņi nu iegāja pilī

un kungs tam rādīja lielu skapi pilnu ar grāmatām un sacīja: "Šās grāmatas tev katru dienu jānopucē un pēc numuriem atkal jāsaliek atpakaļ skapī ; tas ir viss tavs darbs un cits nekas tev nebūs vairāk jādara."

Puika bija gauži priecīgs par tik maz darba un tik lielu lonu; viņš nevien grāmatas glīti un smuki nopucēja un pēc kārtas salika, bet arī paskatījās, kas tur iekšā un palasījās. Pirmajā grāmatā viņš uzgāja rakstus par buruskunsti, kur bija lasāms, kā kustoņi var pārvērsties par cilvēkiem. Tas nu arī šos vārdus izmācījās no galvas. Otrā grāmatā atrada skunsti, kā var palikt par zirgu. Šos vārdus viņš arī izmācījās no galvas. Viņš tā ar laiku visas grāmatas izgāja cauri un izmācījās palikt (pārvērsties), par ko vien tik gribēja. Nu puika arī nomanīja, ka viņa kungs cits nekas nav, kā tikai pats velns.

Kad viņš visas grāmatas bija izmācījies un izprovējis, tad kādu dienu, lonu saņēmis, devās ceļā uz to pusi, kur tēva pils, kaut gan nezinādams, kur tā ir. Vells jau sen bija manījis, ka zēns prot lasīt, jo tas bija noskatījies, kā tas dažreiz pārvērtās gan par šo, gan par to. Kad nu puika nezinot bija aizgājis, tad viņš tam dzinās pakaļ. Puika, vellu ieraudzīdams, palika par ērzeli un skrēja, cik ātri vien varēdams. Tas nemaz nemanīja, ka vells tam pieskrēja, uzsēdās mugurā un sacīja: "Tagad es tevi apkalšu, kāpēc tu bēdzi no manis? Vai tu domāji, ka es nezinu, ka tu proti lasīt un rakstīt, un esi mani piemānījis?"

Puika gan lūdzās vellu, bet nevarēja to pielūgt. Vells viņu veda pie kāda kalēja un sacīja uz šo: "Apkal man šo zirgu, bet ar podu smagiem pakaviem."

Kalējs gan to negribēja darīt, bet kad kungs tam uzmācās, tad arī viņš sāka kalt pakavus. Kamēr vells ar kalēju smēdē strīdījās, tamēr viens no zeļļiem izgāja ārā un palaida zirgu vaļā, jo viņam bija žēl tā zirga, pārdomājot, ka nabaga lops ar tik smagiem pakaviem drīz nobeigsies. Zirgs vaļā ticis, skrēja projām, ko vien jaudāja. Vells vēl labu brīdi apkavējās smēdē, kādēļ puikam labi izdevās paskrieties.

Kad nu kalējs bija uztaisījis pakavu un gāja ārā provēt, tad pie durīm paskatījies, teica kungam, ka zirga vairs neesot. Vell to dzirdēdams, tā saskaitās, ka ārā skriedams izrāva duru stenderi un aiznesa lielu gabalu projām. Puik, vellu par labu gabalu redzēdams, palika par zaķi, un nu skrēja, ko jaudāja. Vells pārvērtās par kurtu un laida tam no pakaļas un nāca tam arvien tuvāki. Puika, nekur vairs nevarēdams sprukt, palika par putnu un laidās pa gaisu; vells atkal par ērgli un devās tam no pakaļas. Pēdīgi, kad vells vairs nebija simtu solu tālumā, tad puika pārvērtās par gredzenu un iekrita kādas princenes kurvītī, ko tā, pa lauku sierēdama, nesa uz rokas. Princene, nogājusi mājā, atrada kurvītī zelta gredzenu un uzmauca to pirkstā. Par nakti gredzens novilkās no pirksta un palika par cilvēku; kad princene uzmodās, tad šis atkal uzspraudās pirkstā.

Reizu tam bija vīlies. jo šis bija domājis, ka princene aizmigusi, bet tā bija nomodā; viņa dzirdēdama pa istabu staigājam, sāka kliegt. Puika drīz, drīz bija atkal pirkstā un klusināja to, lai šī nekliedzot. Tā arī apmierinājās un drošāka palikusi, sāka prasīt, kas šis tāds esot? Puika atbildēja: "Es esmu tas gredzens, ko tu atradi savā kurvītī."

Viņš tai arī izstāstīja, ka šis esot kāda ķēniņa dēls jeb princis, kā tad ar vellu saticies, ko viņš darījis, un kā tad no vella izbēdzis. Princene gan vairs nekliedza, bet no lielas pārbīšanās saslima, un izlikās kā uz miršanu. Pēdīgi vells nāca par dakteri un apņēmās to izārstēt, paģērēdams par maksu tikai to gredzenu, kas tai pirkstā. Ķēniņš neko nezinādams, tam to apsolīja, lai tik izārstējot viņa meitu.

Naktī princene puikam visu izstāstīja un vaimanādama izsaucās, ko nu lai darot? - Puika atbildēja: "Šis dakteris ir vells; bet kad tev gredzens ir jādod viņam, tad jādod. Bet tu dod šo viņam, tā ka tas nokrīt zemē; pati stāvi gluži uz vietas un nepakusties nemaz, gan tad būs labi."

Princene tad arī, gredzenu vellam dodama, izmeta zemē, tas atradās istabas vidū un palika par lielu auzu gubu. Vells to ieraudzījis, palika par tītaru un sāka ēst auzas cik spēdams, bet auzās cits nekas nebija kā puikas drēbes. Puika ŗedzēdams vellu par tītāru pie auzām, palika par suni un nokoda vellu.

Tagad viņa niknais ienaidnieks bija beidzies, tas nu palika par cilvēku, rādījās pašam ķēniņam un tam izstāstīja, kas viņš tiešām esot. Puikas tēvs lielās žēlabās par viņu jau sen bija miris; tagad viņam vajdzēja tikt par ķēniņu. Tagadējais ķēniņš deva šim savu meitu par sievu, viņš ar savām skunstēm un gudrībām pārspēja visus savus ienaidniekus un sakrājās sev daudz mantas un bagatības.