2. A. 325. P. Razs, "Skolas - maize". II, 8.

Tēvam bija dēls, ko tas ļoti mīlēja, un tādēļ viņu arī skoloja pēc savas iespējas. Dēlam, lielākam paaugušam, vajadzēja atstāt tēva namu un doties platā pasaulē sev dienestu meklēt. Kad nu tuvēja muižā bija tirgus, tad, zināms, šā dēla arī tur netrūka, jo viņš bija nodomājis izvēlēties tur sev kungu pēc patikšanas.

Kažoku apvilcis, tas staigāja pa tirgu un gaidīja kādu precinieku, kas arī viņu bildinātu. Lepni ģērbies kungs, puisi saticis,

prasa: "Vai negribi pie manis par kalpu derēties?" Puisis atbild: Kāpēc ne?"

Kungs prasa: "Vai rakstīt un rēķināt arī proti?" Puisis atbild, ka protot.

Kungs saka: "Man tāda nevajaga, kas rakstīt un rēķināt prot." Otrreiz satikušies, viņi atkal tāpat izšķiŗas.

Nu puišam iekrīt savādas domas galvā. Viņš cerē pie šā kunga labu peļņu dabūt. Kažokam kreiso pusi apgriezis, lai viņa nepazīst, dodas no cita stūŗa kungam pretī. Kungs viņu tura par citu puisi, to atkal tāpat uzrunā un izprasa. Bet puisis nu atbild, ka ne rakstīt, ne rēķināt nemākot. Kungs prasa, cik lona gribot? Puisis paģēr sieku naudas. Tā viņi arī salīgst.

Kungs nu ved puisi uz savu māju. Bet kas tas par kungu, un kas tā par māju? Tas kungs bija pats velns, un tā māja viņa pils. Velns nu ierādīja puišam darbu, kas par dienu jādara. Velns pats katrā rītā devās pasaulē, lai varētu kādu dvēselīti ievest samaitāšanā. No lielas skriešanas velnam esot nogriezušies zābaki. Puisis, savu nodoto dienas darbu padarījis, gāja velna rakstāmā kambarī un lasīja velna grāmatas.

Kādā dienā velns, savā rakstāmā kambarī iegājis, atrod savas grāmatas izjauktas. Viņš prasa puišam, vai šis pie tā neesot vainīgs? Puisis liedzas un saka, kas šis neesot jaucis. Tāpat velns otrā reizē atrod grāmatas izjauktas, un atkal puišam prasa. Bet puisis atkal noliedzas. Trešā reizē velns atrod savas grāmatas atkal izjauktas, un nu pienāk, ka puisis ir tur vainīgs. Viņš izmaksā puišam lonu un to aizdzen.

Puisis pārnāk mājā pie sava tēva. Bet velna grāmatas lasīdams, tas bija iemācījies daudz un dažādas mākslas. Par vērsi palicis, viņš saka tēvam, lai šo vedot uz tirgu pārdot, bet lai valga līdz nepārdodot. Vērsis uz tirgus izskatījās par visiem citiem lopiem brangākais.

Pienāk tad pats velns par pircēju un prasa, cik par to vērsi gribot?

Tēvs atbild: "Sieku naudas; bet vaigs paliek man pašam." Kungs sola par vaigu tikpat naudas, cik par pašu vērsi; bet tēvs valgu nepārdod. Kungs vērsi nopircis, aizved. Vērsis paliek atkal par cilvēku un atnāk pie tēva.

Otrā reizē dēls paliek par ļoti skaistu ērzeli. Viņš tēvam, uz tirgu vedot, piekodina, lai iemauktu nepārdodot. Velns ir atkal pie pirkšanas. Nu viņš sola par ērzeli divus siekus naudas un par iemauktiem arī tikpat. Tēvam uznāk naudas kārums, un tas pārdod arī iemauktus. Velns aizjāj ar ērzeli.

Mājā nonācis, tas ērzeli aizved uz kalēju, lai to apkaļ. Nu bija dēlam, par ērzeli palikušam, pie velna par daudz grūti. Velns, to pie smēdes piesējis, pats ieiet pie kalēja, sava laba drauga, un sāk tēju dzert. Kalēja mazā meitiņa iznāk no smēdes un ērzelis tai lūdz, lai iemauktus nomaucot. Viņš paliecas uz zemi un meitiņa tam nomauc iemauktus.

Nu viņš paliek par vārnu un laižas projām. Velns, to dabūjis zināt, paliek par vanagu un dodas vārnai pakaļ. Jau vanags vairs nav tālu, te vārna ieskrien cāļu pulciņā, ko saimniece pie klēts baŗo, un paliek par cāli. Viņš saimniecei pielūdz, lai visu cāļu nepārdodot. Vanags paliek par kungu un grib cāļus nopirkt. Bet saimniece tikai vienu cāli pārdod. Velns to nopircis, atgriež vaļā un atrod, ka tas nav tas, pēc kā meklējis.

Nu cālis paliek par miezi. Velns atkal pārvēršas par gaili un knābj miežus, tik ātri, cik spēdams, lai meklēto miezi varētu ieknābt. Bet velnam viss pūliņš par velti. Viņš aiziet ar savilktu pieri uz māju nodusmojies un noskaities par puiša gudrību.

No velna nagiem vaļā ticis, miezis palika par cilvēku, un aizgāja uz savu tēva māju.

Tēvam tas stāstīja cik grūti tam pie pakalna gājis tādēļ, ka ar iemauktiem bijis pārdots. Bet savu tēvu viņš kopa līdz sirmam vecumam, jo naudas nu bij diezgan sapelnīts.